Portāls kasjauns.lv publicējis liepājnieka Andra Bernāta skaudro stāstu par Ēriku Kursīti, kurš deviņdesmitajos gados braukāja apkārt ar lepnu jaguāru, bet tagad ir bezpajumtnieks.

Sešdesmit četrus gadus vecais Ēriks Kursītis bieži manāms Liepājas centrā, Rožu laukumā, kur arī notikusi saruna ar žurnālistu. Kursītis ir viens no tiem, kurus mēdz dēvēt par bomžiem. Ēriks stāsta, ka agrāk piedzīvojis arī labākus laikus. Viņa dzīve bijusi raiba un dēkaina, tajā bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Ēriks neslēpj, ka viņam ir tā pati kaite, kas daudziem citiem bezpajumtniekiem – alkoholisms.

Ar Laventu no viena bļodas
Jautāts par agrāko dzīvi un profesiju, Ēriks atgādina padomju laikos populāro teicienu – darbs ir liels kauns. Viņam tuvi esot vairāki sliņķu baušļi, piemēram, ja kāds atpūšas, palīdzi viņam vai ja kaut ko vari izdarīt rīt, nedari to šodien. Taču, nopietni runājot, Ēriks norāda, ka viņam gadījies arī strādāt. “Kādus piecus gadus gāju jūrā. Biju matrozis. Mācījos jūrskolā, bet nepabeidzu. Esmu strādājis arī citus darbus, taču tie bija uz īsu laiku – mēnesi, divus, trīs. Padomju laikā jau nemaz nevarēja nestrādāt. Ja cilvēks nestrādāja, viņu varēja ielikt cietumā par parazītisku dzīvesveidu."

Vairākas reizes Ēriks pabijis arī ieslodzījumā. Pirmoreiz iesēdies par nelikumīgām valūtas operācijām. "Tagad tāda valūtas panta nemaz nav. Manā krimināllietā figurēja 56 000 rubļu. Vispār liela nauda, toreiz jauna volga maksāja desmit tūkstošu. Man iedeva desmit gadu. Tas nemaz nebija tik daudz, jo tolaik par valūtas operācijām deva vēl bargākus sodus. Man piesprieda tikai desmit gadu, jo mana tēva māsīca bija Augstākajā tiesā Civillietu komisijas priekšsēdētāja.”
Ēriks stāsta, ka viņa tuvākie ieslodzījuma biedri bija vēlāk Latvijā labi zināmi cilvēki – Aleksandrs Lavents un Vladimirs Ļeskovs. Jāatgādina, ka Aleksandrs Lavents bija Latvijas lielākās komercbankas "Banka Baltija" vadītājs un līdzīpašnieks, bet Vladimirs Ļeskovs bija ietekmīgā koncerna Pārdaugava prezidents. “Es ar viņiem ēdu no vienas bļodas," atceras Ēriks. “Padomju laikā Lavents un Ļeskovs sēdēja par kontrabandu. Viņi bija iepazinušies ar vajadzīgajiem cilvēkiem no tirdzniecības kuģiem, izveda uz ārzemēm dažādas antikvāras mantas un dārglietas. Savukārt no ārzemēm Rīgā viņi ieveda 20 tonnu konteineru ar džinsiem. Šo kravu bija iecerēts pārdot azerbaidžāņiem, bet tas neizdevās, jo kāds viņus nostučīja. Lavents dabūja piecarpus, Ļeskovs – deviņus, bet kuģa stūrmanis – četrarpus gadu ieslodzījumā."

Kopā ar šiem slavenajiem kolēģiem Ēriks bijis ieslodzīts Jelgavā, Pārlielupes cietumā. "Kontingents tur bija ļoti dažāds. Bija gan slepkavas, izvarotāji un laupītāji, gan arī izglītoti ļaudis, kas bija tikuši aiz restēm par dažādiem saimnieciskiem noziegumiem. Bija tā saucamie cehoviki, kam bija savas nelegālās ražotnes. Arī Latvijas Valsts universitātes un Politehniskā institūta pasniedzēji, kas bija notiesāti par kukuļņemšanu. Diezgan interesanta publika, man bija, ar ko parunāt. Atceros, bija kāds igaunis – Igaunijas PSR Naftas un gāzes komitejas priekšsēdētājs. Viņa krimināllietā naudas summa bija pāri miljonam. Par to draudēja nāvessods, tomēr viņam paveicās – iedeva 15 gadu ieslodzījumā."

Ēriks atklāj, ka saistībā ar to pašu valūtas lietu viņam nācies deviņus mēnešus pasēdēt arī Valsts drošības komitejas kamerā Stabu ielā. “Tagad tur ir muzejs, kuru daudzi dodas apskatīt, bet es tur sēdēju. Kamerā bija absolūts klusums, tur varēja vai prātā sajukt."

Kad naudas bija diezgan
Pēc ieslodzījuma Ēriks uz brīvām kājām tomēr nav bijis ilgu laiku. "Ar Laventu aizbraucām uz Krieviju, mums tur vajadzēja dabūt konkrētas mantas. Nekas nesanāca. Dabūjām astoņus gadus. Tā kā Laventam bija bagāts tēvs, pēc diviem gadiem viņš tika ārā. Man bagāta tēva nebija, nācās nosēdēt visus astoņus."

Kad Ēriks atbrīvojies no otrā ieslodzījuma, jau bija nomainījusies valsts iekārta. Deviņdesmitajos gados viņš strādājis pie Valdimira Ļeskova kompānijā "Pārdaugava". Labi pelnījis, braukājis ar lepnu jaguāru. "Tā mašīna rija 25 litrus uz simts kilometriem. Spēju tik liet iekšā." Jautāts, ko viņš īsti darījis firmā Pārdaugava, Ēriks atbild, ka kārtojis dažādas lietas.

"Piemēram, devos uz Finanšu ministriju un sarunāju, lai izsniedz atļauju krāsainā metāla izvešanai. Toreiz to veda ārā tonnām. Darbs kaulus nelauza, pelnīju labi. Naudas bija diezgan. Man bija tikai viena problēma – es dzēru. Tiesa gan, ne darba laikā – es dzēru vakaros. Staigāju pa krogiem un uzdzīvoju. Tolaik vēl nevajadzēja tā lāpīties kā tagad, toreiz nebija tik smagu paģiru. Turklāt es dzēru kvalitatīvus dzērienus. Sākumā man aizrādīja, lai nedzeru tik daudz, bet es atbildēju, ka savu darbu es izdaru un dzeru vakaros. “Bet tu vazājies apkārt pa krogiem, un nav zināms, ko tu tur dzērumā ļerksti." Aizrādīja vienu reizi, otru, trešo un tad atlaida..."

Kādu laiku Ēriks dzīvojis Rīgā, bet tad atgriezies Liepājā. Viņš neslēpj, ka aiz restēm bijis vēl kādu reizi. "Atrados kompānijā, kas aplaupīja igauņu kuģu kapteini. Es gan pats nelaupīju, tomēr dabūju trīsarpus gadu. Par labu uzvešanos tiku Olaines cietumā, kur bija brīvāks režīms. Tur par labu uzvedību dabūju atvaļinājumu uz trim dienām, bet cietumā neatgriezos. Un par to neierašanos man iedeva vēl pusotru gadu." 

Ēriks secina, ka tagad visu nosaka nauda – gan cietumā, gan brīvībā. "Agrāk naudai nebija tik lielas nozīmes. Piemēram, padomju laikos cietumā daudz ko noteica nerakstīti likumi un tradīcijas. Ja arī biji bagāts, tu nevarēji atļauties, kas vien ienāk prātā. Varēji būt kaut vai miljardieris, bet, ja biji slikts cilvēks, tevi necienīja un nerespektēja. Tagad ir citādi."

Patversme un bezmaksas virtuve
Tagad Ēriks ir situācijā, kad nekā vairs nav – ne pajumtes, ne naudas. Faktiski viņš ir klaidonis bez noteiktas dzīvesvietas. Agrāk viņam bijusi arī ģimene – sieva un meita. Tas palicis pagātnē. Viņš neslēpj, ka meitu nemaz nav audzinājis, jo atradies ieslodzījumā jeb, kā pats saka, "dažādos kūrortos". Tagad attiecības ar meitu esot nekādas – tikai labdien un uz redzēšanos.

Kā viņš iztiek? Ēriks stāsta, ka kristīgas organizācijas nodrošina bezpajumtniekus gan ar drēbēm, gan bezmaksas ēdienu. Paēst var arī pie krišnaītiem. "Neviens pliks apkārt nestaigā un badā nemirst." Naktīs viņš uzturas patversmē, kur pavisam ir četri stāvi. Otrajā, trešajā un ceturtajā stāvā ir iekārtotas istabiņas, kur var uzturēties cilvēki, kas nelieto alkoholu. Katrā istabiņā ir vairākas gultas, iemītnieki saņem brokastis un vakariņas. Par šiem pakalpojumiem jāmaksā 22 eiro mēnesī. Savukārt pirmajā stāvā var ierasties arī dzērumā –  kaut vai četrrāpus. Tur uzturēšanās apstākļi ir pavisam prasti – tiek izsniegts matracis, lai cilvēks var pārlaist nakti. "Protams, arī tas ir svarīgi, it sevišķi ziemā, kad cilvēkam dota iespēja pārlaist nakti siltumā, nevis palikt uz ielas," spriež Ēriks.

Katru vakaru patversmes augšstāvos apsargs veic apgaitu un liek iemītniekiem pūst trubiņā. Noteikumi paredz, ka nedrīkst būt vairāk par 0,2 promilēm. Ja kādam ir vairāk, viņš tiek no savas istabiņas izraidīts. Tādā gadījumā uz vietu augšstāvā viņš var pretendēt tikai pēc mēneša.

Arī Ēriks kādu laiku esot uzturējies otrajā stāvā, bet tad degradēts uz pirmo, jo vienkārši nav spējis atturēties no iedzeršanas. "Saņēmu savu pirmo lielo pensiju un nolēmu atzīmēt. Man piešķirts valsts sociālais pabalsts – 64 eiro un trīs centi." Viņš norāda, ka patversmes pirmajā stāvā uzturas galvenokārt kontingents, kas draudzējas ar zaļo pūķi. Bieži vien tur iet skaļi un vētraini. Vakaros parasti notiek razborkas, kad viens otram cenšas kaut ko iestāstīt vai arī sola sadot pa muti. Taču uz rīta pusi visi kļūst par draugiem un sāk apspriest iespējas salāpīties.

Interesanti, ka patversmē daži veči guļ kopā ar savām draudzenēm. Taču tām draudzenēm, kā atzīst Ēriks, nav tas labākais izskats "Kad tādu draudzeni ieraugi, ilgi nevari aizmigt."

Rezervēta vieta kapos
Ēriks novērojis, ka vasarās patversmē ir daudz mazāk apmeklētāju, jo tur jāpakļaujas vietējai kārtībai, taču pakļauties kaut kādiem noteikumiem ne vienmēr ir patīkami. "Vasarās daudzi bezpajumtnieki nakšņo, kur vien pagadās. Pamestās mājās, sētās un pat pludmalē zem klajas debess."

Stāstot par savām dzeršanas tradīcijām, Ēriks atminas, ka reiz dzēris septiņus mēnešus no vietas – katru dienu. Viņš gan uzskata, ka salīdzinājumā ar citiem nekāds liels dzērājs tomēr nav. "Savā dzīvē ne reizi neesmu piedzēries līdz nemaņai. Parasti dzērumā visu labi saprotu un labi turos kājās. Kad jūtu, ka pietiek, es bremzēju. Ar mani nav tā, kā ar citiem, kas dzer līdz krišanai." Ēriks teic, ka bezpajumtnieki visbiežāk lieto tecinātu ļergu, ko var nopirkt točkās. Puslitrs maksā 2,50 eiro. Viņš piebilst, ka dzer jau trīs nedēļas un vēl nezina, kad šo procesu pārtrauks. "Protams, lai nokāptu no plosta, eksistē narkoloģija, bet tā ne vienmēr efektīva. Vislabāk palīdz tā saucamās sistēmas, kad cilvēkam izskalo organismu. Reiz gulēju pie kāda pazīstama daktera, tā gan nebija narkoloģijas nodaļa. Trijās dienās man uzlika sešpadsmit sistēmas, no turienes izgāju kā no jauna piedzimis. Un bez jebkādām tabletēm."

Palaikam Ēriks apmeklē Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luterisko baznīcu un klausās mācītāju sprediķus. "Esmu apmeklējis vairākas baznīcas, bet par piemērotāko uzskatu šo. Citi gan saka, ka mācītājiem neesot nekāda nozīmes, galvenais ir Dieva vārdi. Taču es tā neuzskatu. Tad jau vispār var neiet uz baznīcu un studēt Bībeli mājās. Mācītājam jāprot gan saprotami izteikties, gan iedvesmot citus."

Par īstu kristieti Ēriks tomēr sevi neuzskata. Viņš esot tāds kā neticīgais Toms. Viņam tuvas esot tēzes, ko izklāstījusi Helēna Blavatska grāmatā Slepenā doktrīna. Jautāts par nākotnes iecerēm, Ēriks teic, ka nekādas perspektīvas nespēj saskatīt. “Mana pensija – 64 eiro. Ar tādu summu izdzīvot ir ļoti grūti. Es varu vien sapņot par trūcīgo dzīvi Dānijā, kur sociālais pabalsts ir 1300 eiro. Mani vien mierina doma, ka pavisam uz ielas nepalikšu. Man jau ir rezervēta vieta Līvas kapos, turklāt es pazīstu vairākus apbedīšanas biroju vadītājus. Par aiziešanu es neuztraucos.”