Kā vēsta "Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca", 5. oktobrī Liepājas teātra aktieris Edgars Pujēns svinētu 85 gadu jubileju.

Edgars Pujēns dzimis 1931.gada 5.oktobrī Aizputē. Mūžībā aizgāja 1994.gada 30.martā Liepājā, apbedīts Centrālkapos.  

Būdams iesaukts padomju armijā, 1952.gada 30.jūlijā, "par nodomātu, bet neizdarītu dzimtenes nodevību" izsūtīts uz Komi APSR, Intu, kur nodarbināts ogļu raktuvēs. Atbrīvots 1956.gada 21.janvārī. Pēc atgriešanās no izsūtījuma apprecējās ar Elfrīdu Kalnciemu, ar kuru bija sarakstījies pēdējos izsūtījuma gados, un līdz 1961.gadam strādāja par elektriķi Aizputē un spēlēja Aizputes Tautas teātrī. Izturējis konkursu, tika uzņemts Liepājas teātrī, kur ar pārtraukumiem nostrādāja līdz 1994.gadam.

Lomas: L.Helmanes "Lapsēni", 1961;  Antonio P. de Bomaršē Figaro kāzas,1963; Ješka muzikants R.Blaumanis "Salna pavasarī", 1963; Stepans Gaidars A.Arbuzova "Seši mīļi cilvēki", 1966; Krišs R.Blaumaņa "No saldenās pudeles", 1968; Paulis E.Alta "Sallija", 1968; Pietola T.Pakalas "Koku pludinātāji", 1970; Lapsa R.Blaumaņa  "Ļaunais gars", 1975; Kapteinis Zītars V.Lāča "Zītaru dzimta", 1984; Palivecs J.Hašeka "Šveiks", 1986; Tēva gars un Aktieris V.Šekspīra "Hamlets", 1984; Velna Roberts V. Lūriņa iestudējumā "Punktiņa un Antons" (1985); Reinis K.Ieviņa "Putras Dauķa precības", 1989; Matiss A.Lindgrēnes "Ronja – laupītāja meita", 1990; Velna Roberts Ēriha Kestnera "Punktiņa un Antons" (1985) u.c. Spēlējis arī dažās Rīgas kinostudijas filmās: "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967), "Pilsēta zem liepām" (1971), "Laikmetu griežos" (1981).

Edgaram Pujēnam piemita laba humora izjūta. Teātra zinātniece Edīte Tišheizere atstāsta kādu epizodi, ko dzirdējusi no Liepājas teātra aktiera un arhivāra Zigurda Akmentiņa: "Iznest cauri kolēģi bija goda lieta, kuru vajadzēja darīt pilnīgā un svētā nopietnībā. Tas bija kādas mazpilsētas viesnīcā. Atbraucam, līst, braukts jau ilgi, garlaicīgi. Voldemārs Ferģis tomēr kaut kur dodas. Mēs pārējie – Edgars Pujēns, Haralds Strahovs un es – sitam laiku, kamēr Pujēns atrod mazu koka klucīti. Ar to pietiek! Klucītis tiek palikts zem Ferģa gultas kājas. Viņš atnāk, ar joni sēžas gultā – tā kustas! "Te bija ienācis viens un teica, ka viņam vajag gabaliņu koka, bišķi apzāģēja tavai gultai kāju," no savas nodarbes neatraudamies, tā starp citu saka Pujēns. Ferģis pa durvīm laukā un sarīko administratorei īstu vētru – šitā izturēties pret mākslinieku! Vai tad par viņa muguru nemaz nevar padomāt un vai apkārt koka trūkst? Rauj administratori augšā, bet mēs, pa to laiku jau visu nokārtojuši, sēžam svētām sejām. Nu, to izbraukumu viņš ar mums vairs nerunāja."