Galerijas "Romas dārzs" vienā no Leļļu mākslas un dizaina muzeja izstāžu telpām aizvadītajā nedēļā durvis vēra mēbeļu dizaineres Maijas Rezenbergas grafikas darbu izstāde "Valdošie vēji".


Portāls irliepaja.lv sarunājās ar mākslinieci, Leļļu muzeja veidotāju Ināru Liepu un izstādes autori.


I.L.: Atverot muzeju, bija skaidrs, ka izstādes mainīsies – lai būtu interesanti ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem, nākot uz šejieni, un lai viņi iepazītu dažādas mākslas nozares. Šoreiz piedāvājam grafiku, un esmu ļoti priecīga par "Valdošajiem vējiem", jo Maija ir lieliska zīmētāja. Zīmēt it kā māk visi, jebkurš prot uzvilkt līniju, bet izveidot stāstu no šīs līnijas, visiem saprotamus tēlus ne katrs var. Maijas līnija ir ļoti skaidra, saprotama, un zīmējumi nav samāksloti, tie ir vienkārši un viegli uztverami, bet arī veikli un atraktīvi.


Pirms gadiem trim, ciemojoties pie Maijas un Jāņa, nejauši ieraudzīju zīmējumus, kuros Maija bija fiksējusi apkaimes iedzīvotājus, kaimiņus. Tur onkulītis ar sunīti, kādi bomzīši uz soliņa, vēl kaut kas... Un tas man likās tik aizraujoši, tas bija tāds atklājums! Cilvēks trīs gadus mierīgi savā nodabā zīmē, un nevienam neko nerāda. Man tas likās nepareizi! Ja cilvēks prot kaut ko skaistu radīt, tad tomēr par to jāļauj priecāties arī citiem. Bet tad Maijai  bija izstāde "Ziemeļblāzmā", un, kad atklājām muzeju, sapratu, ka ir jāpiedāvā māksliniecei veidot  izstādi arī Liepājā, vienā no Leļļu muzeja izstāžu zālēm.


Ieskats izstādē "Valdošie vēji". Priekšplānā Liepājai veltītā instalācija. Publicitātes foto.


M.R.: Te ir izstādīti, darbi, kas radušies pēdējo trīs gadu laikā. Šī ir mana otrā personālizstāde. Pirmā bija pirms trim gadiem Rīgā, kultūras pilī "Ziemeļblāzma". Ikdienā kopā ar savu dzīvesbiedru Jāni Straupi darbojos mēbeļu dizaina jomā, esmu tā, kas zīmē šo dizainu. Bet paralēli tam ik pa laikam man rodas bildes – ietrenējot roku, parādās kaut kas cits. Tas cits ir mans domāšanas veids. Es redzu bildēs, es domāju bildēs. Kādu situāciju man apkārt, sadzīvē es ieraugu kā bildīti, ko gribas uzzīmēt, piefiksēt, un, kad ir gatavs, es tajā ieraugu vēl kaut ko. Man patīk zīmēt, patīk izdomāt tehnikas, kā to izdarīt, un, kad darbs ir gatavs, – ā, bet varbūt tur ir vēl tas...


Zīmējumos var pamanīt arī jūsu aso skatienu uz dažādām nebūšanām, cilvēku vājībām un spēju par tām pasmaidīt. Iznāk, ka zemteksti rodas gluži nevilšus? Kā šis zaķītis, kurš skatās ūdenī un atspulgā redz sevi tik varenu.
M.R.: Vai arī viņš sevi ir ieraudzījis pilnīgi citā gaismā. Varbūt. Man patiktu, ja manu darbu skatītāji paši pateiktu, ko viņi tur saskata. Man tas būtu ļoti interesanti, jo varbūt tas būtu pilnīgi atšķirīgi no tā, ko es tur redzu.


I.L.: Atsauksmju grāmata mums ir, un es būšu ļoti priecīga, ja apmeklētāji tajā ierakstīs atsauksmes ne tikai par Leļļu muzeju, bet arī Maijas izstādi!


Darbs no cikla "Karalīši". Publicitātes foto.


Izskatās, ka izstādes darbi veido tādus kā lielākus vai mazākus ciklus.
M.R.: Ir grupas, bet tā pa diviem, trim darbiem. Kādreiz ir tā, ka rodas viens, bet tad sagribas variantus, un tad tas turpinās. Ir sērija, kas saucas "Karalīši". Viss sākās tā, ka man gribējās radīt vienu ciklu tādos grafiskos rāmīšos. Ar ideju, ka tas ir mazliet teātris ar vairākiem plāniem. Tā no šī tehniskā eksperimenta pēkšņi radās sižeti. Katrs jau sevī ir mazliet karalis, lielāks vai mazāks. Un kā nu kurš izpaužas – viens, kurš nevar noturēt savu kroni, jo tas ir pārāk smags, gāžas ārā no rāmja, otram ļoti gribas izlīst priekšplānā, cits nabags apmaldījies trīs priedēs. Starp citu, tieši tādas trīs priedes redzu pa savas mājas logu, tā arī radās domas "apmaldījies trīs priedēs". Apmēram tā man tie sižeti rodas.


I.L.: Manuprāt, šīs omulīgās figūras ļautos izveidoties arī kādā telpiskā formā – mazās māla vai porcelāna skulptūriņās.


Darbs no cikla "Karalīši". Publicitātes foto.


Vai arī kāds rakstnieks varētu rakstīt stāstus – ilustrācijas jau ir gatavas.
M.R.: Tas ir tas, ko es ļoti vēlētos. Lai izstādes pienesums būtu tas, ko katrs tajā saskata.


I.L.: Starp citu, galerijas "Romas dārzs"mākslas un dizana lietu veikalā ir nopērkama Maijas radīta unikāla krāsojamā grāmata "Kas dzīvo Umbrijas mežā?". Vienā ceļojumā viņa bija paņēmusi līdzi blociņu, pildspalvu, zīmuļus, un zīmēja smalkas grafiskas ilustrācijas. Es aicinātu mākslinieci turpināt strādāt šajā virzienā un radīt vēl citas grāmatas!


Šķiet, ka arī izstādes darbi varētu patikt gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kam jūs zīmējat, Maija?
M.R.: Pilnīgi visiem cilvēkiem! Lieliem un maziem.


I.L.: Esmu pilnīgi pārliecināta, ka arī bērni šeit atradīs savu stāstu un viņiem būs ļoti interesanti.


Saprotu, ka izstādes skatītājam ir jābūt vērīgam. Piemēram, šī grieķu vāze pirmajā mirklī liekas tik klasiska, taču...
M.R.: Ir jāieskatās. Kā šis cilvēks uz grieķu vāzes skrien un kur viņš skrien. Ārpus vāzes sēž skaists putniņš, varbūt arī skrējējam būtu vērts skriet dabā, nevis telpā uz trenažiera?


Jūsu darbos figurē dažādi dzīvnieciņi, putni.
M.R.: Speciāli nemeklēju, bet laikam zaķis ir man tuvs tēls.


Darbs no cikla "Karalīši". Publicitātes foto.


Bez grafikām izstādē ir arī instalācija ar papīra kuģīšiem un balta pastkastīte uz sarkanas kājas.
M.R.: Tā kā Ināra piedāvāja veidot izstādi Liepājā, tad speciāli tai izveidoju šo veltījumu Liepājai – tā ir jūra un kuģis. Vai varbūt ir vajadzīgi sešdesmit melni kuģīši, lai viens baltais izceltos? Bet pastkastīti esmu palūgusi Jānim Straupem.


I.L.: Ilgstoši pazīstot gan Jāni, gan Maiju, uztveru viņus kā tādu radošo tandēmu, Jānis ir dizaina lietu mākslinieks, kurš profesionāli strādā ar koku, un man likās, ka Maijas izstādē ir jābūt vismaz vienam Jāņa darbam. Šī pastkastīte ir arī ļoti grafisks darbs. Turklāt tajā var mest vēstules māksliniekiem! Nupat Jānim bija liels notikums – personālizstāde Dizaina muzejā Rīgā. Bet liepājnieki šobrīd vienu viņa darbu var redzēt arī Dizaineru savienības izstādē "Klusuma dabas" koncertzālē "Lielais dzintars".


Kāpēc devāt izstādei nosaukumu "Valdošie vēji"?
M.R.: Tas radās ļoti ātri. Liepāja. Kas šeit notiek? Vējš pūš. Un valdošie vēji ir tie, kuri ir noteicošie. Vai arī – būtu labi saprast, no kuras puses vējš pūš. To vienmēr ir labi zināt.


Kādas ir jūsu attiecības ar Liepāju?
M.R.: Vienkārši brīnišķīgas! Man nav šeit nekādu sakņu, bet šī ir lieliska pilsēta, kur braukt ciemos. Mums patīk ceļot, pabraukāt pa Latviju, un, protams, ir tās dažas iemīļotās vietas. Ik pa laikam aizbraucam uz Latgales pusi, bet pārsvarā kaut kādā jocīgā veidā vienmēr atrodamies Kurzemē – Liepājā, Kuldīgā vai Ventspilī.

Mākslinieces Maijas Rezenbergas grafikas darbu izstāde "Valdošie vēji" galerijā "Romas dārzs" būs skatāma līdz 2.jūlijam.