Liepājas Simfoniskā orķestra pirmā vijole Ilze Zariņa intervijā "Dienas" žurnālistei Inesei Lūsiņai atklāj bažas par to, "kam spīdēs "Lielais dzintars"".

Vijolniece Ilze Zariņa, kas jau astoņus gadus ir Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) koncertmeistare un pirmā uzstājās jaunās koncertzāles "Lielais dzintars" atklāšanas koncertu sērijā, atskaņojot četras daļas no Johana Sebastiāna Baha Otrās partitas vijolei solo, sarunā ar Inesi Lūsiņu gan atklāj savas bažas, gan slavē galveno – Lielo – zāli.

"Bija atbraukusi akustiķu grupa, un mūs ielaida uz trim dienām izmēģināt. Kad uzkāpu uz skatuves, man sirds nomierinājās, jo, jau sarunājoties, varēja noteikt, ka akustika ir laba. Nav mazsvarīgi, vai pašiem mūziķiem ir patīkami atrasties uz skatuves un spēlēt. Šajā zālē būs omulīgi, jo skatuve nav bezgalīga. Tā ir kompakta."

Vijolniece arī izsaka savu viedokli par visām jaunajām koncertzālēm, kuras "ir labas, un katra ir citāda":

"Rēzeknes Gors, kuru atklājām mēs – LSO –, atšķiras ar to, ka skatuve ir ļoti liela. Mūsu mazajam orķestra sastāvam bija diezgan grūti to aizpildīt. No malas skan labi, taču pašiem šķita, ka esam pārāk plašā vietā un nevaram kontrolēt notiekošo. Cēsīs spēlēju solo, atskaņojot speciāli mūsu orķestrim un man komponēto Liepājas vijoļkoncertu. Es nevarētu izplūst garos slavas vārdos, kā "skaņa aiznes", taču tur ir jauka, silta atmosfēra, ko dod koks."

Atbildot uz jautājumu, vai "Lielajā dzintarā" orķestris būs galvenais iedzīvotājs, mūziķe saka:

"Teikšu godīgi un tieši: uz ārpusi tā tiek teikts, bet viss – koncertu, mēģinājumu plānošana – tiek darīts tā, it kā orķestris zālei nebūtu vajadzīgs. Realitātē mēs esam tādi paši īrnieki kā citi. Tas ir mans personīgais viedoklis, un es esmu cilvēks, kurš vienmēr saka, ko domā. No sākotnējās mūsu iepriekšējā galvenā diriģenta Imanta Rešņa idejas, ka tiek celta māja orķestrim, ir palicis ļoti maz. Ceru, ka es maldos."

Vijolniece arī uzskata, ka pirmajā sezonā jaunajā zālē orķestrim paredzēts ļoti maz koncertu.

"Būs kopīgs Lielā dzintara atklāšanas koncerts novembrī un Latvijas turneja ar grupu Remix, būs diriģenta Jēkaba Ozoliņa jubileja un koncerts 31. decembrī. Tālāk man nav informācijas. Mēs ļoti gaidījām Lielo dzintaru kā savu mājvietu. Esmu bijusi klāt no paša sākuma. Zinot, kā Imants Resnis (orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents no 1992. līdz 2009. gadam – I. L.) dega un cīnījās, bendēdams veselību, un redzot, kā viss pamazām tiek sašaurināts un mūs aizbīda augšā, ir sajūta, ka tiekam izstumti. Līdzko ēka ir gatava, vairs nejūtamies gaidīti. Ceru, ka tas ir mans skepticisms un šī dzīsla manī ir tāpēc, ka latvietim nekas nav labi. [..]

"Liepāja ir vienīgā pilsēta, kurai ir arī simfoniskais orķestris. Ja koncertzāli pārvaldītu orķestris – kā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Lielajā ģildē –, orķestris arī pārraudzītu visu, kas tur notiek. Ja esam citu pakļautībā, jānotiek sadarbībai starp Lielā dzintara un orķestra vadību. Ja ķēdīte labās attiecībās tiek loģiski un tālredzīgi plānota, viss ir labi. Bet ja sākas problēmas? Tiksim ielaisti tikai tad, kad koncertzālē būs tukšs? Par to ir nemierīgs prāts."

Runājot par orķestra līdzšinējiem dzīves un darba apstākļiem, mūziķe stāsta:

"Mēs pielāgojāmies apstākļiem. Bija laiks, kad muzicējām teātrī, taču tur nav koncertakustikas. Pilnīgi cits skanējums bija Latviešu biedrības namā. Pēdējos gados ar to saradām, pieradām. Iejutāmies omulīgi, un arī klausītāji nāca. 23. oktobrī tur spēlēsim biedrības 80 gadu jubilejas koncertā. Ikdienas darba telpas Graudu ielā nebija orķestrim atbilstošas. Telpa ir par mazu, troksnis – par lielu."

Stāstot, kā kļuvusi par liepājnieci, Ilze Zariņa saka:

"Visi mani centās atrunāt, jo Rīgā man bija labs darbs. Lēmu, kā pati gribēju. Jutos gaidīta Liepājā. Tas bija liels stimuls. Arī pateicoties Resnim, kurš tā dega par savu darbu, orķestri, pilsētu un cīnījās par jaunu koncertzāli. Redzēju, ka orķestra priekšā ir cilvēks, kurš ziedo visu. Mani tas ārkārtīgi iedvesmo un rada vēlēšanos pašai darīt visu, cik vien varu. Man vairs nebija svarīgi, ka Rīga ir centrs, bet Liepāju uzskatīja par laukiem. Man bija pilnīgi vienalga. Es ieguvu to, kā man pietrūka Rīgā, un joprojām esmu šeit."