Reizē ar Pētera Vaska "Alta koncerta" pirmatskaņojumu Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā Lielajā ģildē izskanēja arī komponista jubilejas koncerts Liepājā.

Komponists bija izvēlējies būt klāt tieši koncertā Liepājā, "Lielajā dzintarā", 21.oktobrī, un publika to novērtēja, silti sveicot jubilāru.

Koncertā izskanēja divi slavenā latviešu komponista darbi – "Trešā simfonija" un opuss "Musica appassionata" no diviem albumiem, ko ierakstījis Liepājas orķestris. Koncertā tika prezentēts arī jaunākais Vaska skaņu ieraksts, ko diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā Liepājas Simfoniskais orķestris ieskaņoja vēl šā gada pavasarī sadarbībā ar Vācijas ierakstu namu "Wergo".

Jaunajā CD ierakstā iekļauta Pētera Vaska "Trešā simfonija" un "Koncerts flautai ar orķestri", kur flautas solo atskaņo Dita Krenberga.

"Trešā simfonija" savulaik komponēta pēc Tamperes Simfoniskā orķestra lūguma un pirmatskaņota 2005.gadā Tamperē.

Komponista jubilejas koncerta īpašais viesis bija daudzu prestižu konkursu un balvu laureāts – jaunais, virtuozais krievu vijolnieks Sergejs Dogadins, kas koncerta pirmās daļas izskaņā izpildīja klasiskā romantisma darbu – Žana Sibēliusa "Koncertu vijolei ar orķestri".

Koncerta starpbrīdī, īsā pauzē, kamēr jubilārs kopā ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu sniedza autogrāfus uz jaunā CD vāciņa, portāls pajautāja:

Kāpēc jūsu jubilejas koncertā Liepājā skan arī Sibeliusa vijoļkoncerts?
Kāpēc gan ne Sibeliusa mūzika? Jubilejas sezonas koncerti ir dažādi – gan tādi, kur skan tikai viena komponista mūzika, gan tādi kā šis. Katrā ziņā man ir milzīgs pagodinājums būt kopā vienā programmā ar Sibeliusu (smejas). Esmu ļoti priecīgs. Man tā īsti nemaz nepatīk tādi autorkoncerti, jo man liekas, ir tik daudz komponistu labas mūzikas, kura skan daudz par maz – kāpēc tad vajag tik daudz man vienam pašam? Es tā pazemīgi uz to skatos... Mani pietiekami daudz spēlē. Šajā sezonā krustu šķērsu esmu izbraukājis Eiropu, neskaitāmās valstīs bijuši gandrīz vienmēr fantastiski labi atskaņojumi. Tā kā man ir liels gandarījums. Un ne jau tādēļ, ka komponista ego tiek apmierināts, bet ir svarīgi, ka komponists ieliek savos skaņdarbos to pašu būtiskāko, ko grib pastāstīt, vēstīt savam klausītājam. Man liekas svarīgi tieši šobrīd, kad pasaulē ir tik daudz agresijas, caur skaņām stāstīt, ka cilvēki ir stipri, ka Latvija, tās daba ir skaista. Ja dievs mani ir nolicis šeit, tad es savā mūzikā apbrīnoju, slavinu un priecājos vispirms par manu, par mūsu skaisto zemi.

Kas es būtu bez Latvijas – te ir manas mājas, te esmu uzrakstījis visus savus skaņdarbus un uzrakstīšu arī pašu pašu pēdējo... Te es arī palikšu. Kur tad citur?

Mums tā domāšana ir aplama. Cilvēki ir aizmirsuši stāstu par Sprīdīti – viņš arī kaut kur pa pasauli staigāja apkārt, bet tad atgriezās mājās. Un te ir mūsu īstās mājas. Protams, vieglāk ir kaut kur pasaulē meklēt laimi, bet man liekas, Latvija būs tāda, kādu mēs katrs ar savu darbu, ar savu mīlestību viņu izveidosim. Un vienmēr tas pirmais jautājums ir – ko tu esi Latvijas labā darījis? Nevis prasīt no kaut kā.

Komunistu laikos mums iemācīja, ka ir tikai jāstrādā, jāklusē, un par tevi domās kāds cits. Izrādās ļoti daudz cilvēku šo slimību, ka kāds cits tavā vietā izdarīs, vēl nav izslimojuši. Bet tikai tu pats attīstīti savu dzīvi, un tev ir tikai viena dzīve, tad dzīvo to tā, lai tev nav žēl, dzīvo karsti degoši, liesmojoši, līdz maksimumam. Tāds ir mans kredo.