Neatkarīgā teātra režisore Daina Kandevica. Foto no personīgā arhīva.

"Tie ir cilvēki, kuriem teātris ir sirdslieta. Ne futbols, ne šahs, ne adīšana, ne tamborēšana, bet tieši teātris!" par saviem aktieriem saka Liepājas Neatkarīgā teātra režisore Daina Kandevica.

Ar iestudējumu "Beigu spēle" teātris šogad kļuva par Latvijas amatierteātru skates "Gada izrāde 2021" Grand Prix ieguvēju, labs iemesls, lai portāls irliepaja.lv aicinātu režisori uz sarunu.

Cik sen esat teātra režisore?
Pagājušā gadsimta septiņdesmit ceturtajā gadā pabeidzu Valsts Ļeņingradas kultūras institūtu, teātra nodaļu, un tā kā biju jau gadu precējusies ar liepājnieku, ceļš atveda mani uz Liepāju. Strādāju tikko atvērtajā Metalurgu kultūras pilī. Mani pieņēma darbā par māksliniecisko vadītāju, un viņiem bija ļoti labs drāmas ansamblis. Tad, kad sākām gudrot, kas tad tādā varenā Kultūras pilī varētu būt tautas kolektīvi, viens no kandidātiem bija drāmas ansamblis. Uztaisīju tur savu pirmo iestudējumu – Paula Putniņa izrādi. Izrādījās pietiekami veiksmīgs. Mūs pat aizsūtīja uz "Baltijas rampu" Paņevežā un, protams, piešķīra arī Tautas teātra nosaukumu, statusu un naudiņas, un visu, ko vajag tādā reizē.

Bet vairs neesat Metalurga teātris. Esat Neatkarīgais teātris.
Jā, mūsu Tautas mākslas un kultūras centra vadītāja Baiba Kļava likvidēja Metalurga teātri –

ja nepastāv tāds Metalurgs, tad arī tādam teātrim nav jābūt. Bet cilvēki taču ir! Spēlēt grib!

Neatkarīgi no šī lēmumu izveidojām biedrību, un turpinām darboties. Februārī Neatkarīgajam teātrim būs pieci gadi.

Tad jau jātaisa kāda liela jubilejas izrāde!
Mums pat ir pirmizrāde. Tā paredzēta 4. februārī.

Tad ir jāieplāno Liepāja!
Droši!

Pastāstiet, lūdzu, par savu kolektīvu! Kāds tas ir? Kādu to redzat režisores acīm?
Pirmkārt, tie ir cilvēki, kuriem teātris ir sirdslieta. Ne futbols, ne šahs, ne adīšana, ne tamborēšana, bet tieši teātris. Tā ir domubiedru grupa. Kurš vairāk var tajā lauciņā paveikt, kurš mazāk, bet visiem kaut ko gribas izdarīt. Runāt ar cilvēkiem publiski, ar biedriem, ar līdzcilvēkiem runāt, rādīt, redzēt, satikties, būt kopā.

Cik aktieru šobrīd ir teātrī?
Mēs jau neesam tikai aktieri, lai notiktu teātris, tur ir jābūt arī kas par tērpiem rūpējas, kas par dekorācijām rūpējās, kas skaņu palaiž, kas gaismu iedod, kas vāc mantiņas, kas gludina. Kopā mēs varētu būt ap 40 cilvēkiem.

Tas gan ir daudz. Bet aktieri? Tieši tie, kas kāpj uz skatuves?
Ik pa laikam katrs no viņiem tiek izbīdīts uz skatuves kaut ko pienest. Ēst padot (smejas). Tieši tādēļ mums strādā vairāki režisori, jo trupa ir liela, un visi grib darīt. Režisors Mārtiņš Kalita šogad ar iestudējumu "Beigu spēle" dabūju Gada izrādes titulu amatierteātru skatē. Varis Siliņš ar savu jaunāko iestudējumu "Viss par sievietēm" šajā skatē izies 4. februārī, un vēl mums top Egīla Šņores "Trijatā". Un es arī tur vēl kaut ko pamaisos pa vidu jauniešiem.

Cik izrāžu iestudējat sezonas laikā? Vai ir arī izrādes, ko spēlējat paralēli, jo teicāt – jums ir vairāki režisori?
Ir! Tikai paralēli visu laiku strādājam, lai cilvēkiem būtu interesanti, lai viņiem būtu ko darīt, tāpēc šobrīd ir trīs režisori.

Līdz ar to trīs izrādes šobrīd?
Jā, un mēs tagad gaidām pavasari, kad pie mums no Valmieras atbrauks Oskars Hofmanis. Viņš arī ķersies pie iestudējuma. Pašlaik mēs ar viņu saskaņojam, kuru lugu viņš iestudēs. Un tad ir domas par monoizrādi. Mums plānu netrūkst! Arī es esmu kaut ko iecerējusi,

meklēju lugu Oskaram un uzdūros vienam materiālam. Nē, to es nedošu Oskaram, to es pati (smejas)!

Vai visu laiku turaties trīs izrāžu robežās? Vai ir bijis rekordskaitlis?
Bet tās ir finanses! Kur tad lai mēs tādu pārpilnības ragu ņemam? Mēs jau varam taisīt un taisīt izrādes, bet visam ir jādabū finansējums. Sapņot jau varam, taču visu izšķir nauda.

Pievērsīsimies "Beigu spēlei". Izrādi noskatījos, izlasīju lugu, man ļoti patika! Kā nonācāt tieši pie šīs lugas vai kā šis teksts nonāca pie jums?
Sarunāju, ne bez piepūles, ka vienu iestudējumu mums uztaisīs Mārtiņš Kalita. Nosūtīju viņam piedāvājumu, un man ļoti gribējās, lai viņš paskatās kaut ko no Beketa, likās, ka viņam būtu vienkāršāk ar tiem mazajiem darbiem, jo Beketam ir daudz tādu īsu lugu. Ja varētu kādas trīs savienot vienā iestudējumā, tad būtu vienkāršāk ar aktieriem. Aizsūtīju viņam saiti uz bibliotēku, kur Beketu var krievu valodā izlasīt. Tādā cerībā, ka viņš kaut ko no tiem mazajiem darbiņiem paņems, un viņš, bāc, paņem šito.

Tad mēs visi sanācām kopā un lasījām to lugu krievu valodā, jo mums materiāls bija pieejams tikai krieviski. Režisors Arnis Ozols deviņdesmito gadu vidū Rīgas Jaunajā teātrī bija šo lugu iestudējis, un pats tulkojis no franču valodas. Ātri, ātri dabūju rokā Ozola kungu. Bijām pazīstami, jo viņš bieži braukā žūrijās, un viņam ļoti patika mani iestudētie darbi, kurus bija redzējis. Taču viņam vairs nebija lugas eksemplāra, galu galā viņš atrada Rīgas Jaunā teātra aktieri, kuram tas eksemplārs bija. Tā es sadzinu pēdas latviešu tulkojumam. Nu un tad jau viss sāka notikt.

Skats no Liepājas Neatkarīgā teātra iestudējuma "Beigu spēle". Publicitātes foto.

Kādi bija lielākie šķēršļi, iestudējot šo izrādi, jo iestudēt absurda lugu droši vien nav tas vieglākais uzdevums? Kā nonācāt līdz tik veiksmīgam rezultātam?
Tas praktiski ir režisora iznēsāts darbs sadarbībā ar abiem scenogrāfiem. Un man kā projekta vadītājai patiešām bija ļoti jānopūlas,

jo tās prasības bij’... Man vajag to, man vajag šo, un momentā (smejas)!

Un tad nu es iejutos Zelta zivtiņas lomā un centos visu momentā dabūt gatavu. Jā, tas mums ir visdārgākais iestudējums, kaut arī mēs tikām galā.

Vai atceraties kādu īpaši interesantu, smieklīgu, neparastu atgadījumu, iestudējot šo izrādi?
Viss iestudējums ir jauns un nepieredzēts, jo, kad to lugu izlasīja, neviens neko nesaprata. Un tad aktieri sāk runāt tās absurdās lietas, un nez kāpēc visi vienmēr vēlas smieties. Tas bija nesaprotami – par ko viņi tur smejas? Aktieri arī nesaprašanā – viņi it kā normāli runā, bet visi, kas skatās, smejas. Tāda situācija bija arī, kad mēs izrādi rādījām skates finālā. Tur žūrija un teātri saprotoši cilvēki, un viņi smējās nenormāli, pa visu zāli. Bet tie, kas pirmo reizi redz kaut ko tādu absurdu, tie dziļi klusē. Kad mēs te pēdējo izrādi spēlējām "Wiktorijā", zālē bija dziļš klusums, tikai tad, kad viņi atsāka no jauna, tad gan sāka smieties. Otrreiz vairs redzēt negribēja (smejas).

Ieguvāt diplomu par žanra izpratni un stila tīrību. Bet, ja vienā vārdā jāraksturo ceļš no pirmā lasījuma līdz pirmizrādei. Kāds tas bija?
Aizraujošs.

Zinām arī, ka Ainars Krūms saņēma gada aktiera titulu, un nav noslēpums, ka viņš ir profesionāls aktieris. Vai ir atšķirība, strādājot ar profesionālu aktieri un amatieri?
Ir atšķirība. Ainars ir profesionāls aktieris, un viņam visi instrumenti zināmi. Kā brīvi uztvert materiālu, kā brīvi veidot tēlu, kā brīvi darboties, kā brīvi veidot partnerattiecības. Viņš mums teātrī bija noformēts jau kopš Tautas teātra laikiem, saņēma atalgojumu kā režisora asistents. Ainars darbojās līdzi man manos iestudējumos. Viņš arī vairāk kontaktējās ar aktieriem – kā panākt to, ko Daina tagad no jums grib.

Pirms trim gadiem uz teātri atnāca Gintiņa. Taisni mēģinājām "Tie paši oši", un Gintiņai iedevām lomu.

Nebija jau diži laika ar katru filigrāni ņemties, un, kā Gintiņa noiet no skatuves, Ainars uzreiz viņai pakaļ, un mēģina kaut ko iestāstīt, kā vajadzētu. Gintiņa vakarā man zvana: "Klausies, es vairāk uz jūsu mēģinājumiem neiešu, tas vīrietis mani neieredz, viņš mani vajā, un visu laiku pārmet, Nē, es to nevaru!"

Viņa vēl nesaprata, ka Ainars ir viņas pedagogs. Teicu "tu paskaties, kā viņš visiem sniedz padomus un kā viņš visus vajā". Tad viņa nomierinājās. Faktiski visi Ainarā ieklausās, un Ainaram arī ir ļoti vērtīgi padomi.

Vēl viena maza niansīte – uz eksemplāra rakstīts "Spēles beigas", bet jūsu izrādes nosaukums ir "Beigu spēle".
Jā, tā ir tulkojuma īpatnība. Tad, kad to no franču valodas tulkoja Ozols, viņš to virsrakstu saprata tā. Bet, pārskatot vairākus iestudējumus angļu valodā, pat opera ir uzvesta, un arī no krievu tulkojuma precīzāks ir "Beigu spēle". Tātad izspēlējam savas beigas (smejas).

Tagad ieskatīsimies nākotnē – pie kā šobrīd strādājat?
Es pati strādāju pie liepājnieka, dramaturga Rodžera De Kūra, tāds ir viņa pseidonīms, lugas. Uztaisījām raidlugu, to var atrast arī Latvijas Radio 1 arhīvos. Un tad Nacionālais kultūras centrs izsludināja lugu konkursu, un autors piedalījās ar vienu citu savu lugu. Tagad tā luga top. Sākumā man likās šausmīgi viss, kas tur notiek. Bet apsolīju, ja lugu pieņems, novērtēs un nodrukās (lugu var izlasīt krājumā "Cilvēkzvērs" – L.G.), tad es to iestudēšu. Bija jāturas pie solījuma.

Kad sākām mēģināt, bija iecere veidot iestudējumu sadarbībā ar autoru. Tad es arī sāku sadarboties ar Rodžeru De Kūru. Cīniņš mums bija, grūstīšanās pamatīga, jo viņš par katru savu uzrakstīto teikumu cīnās, man atkal tas nav vajadzīgs. Apmēram tā. Beigās tā smuki visu sadarījām. Un arī viņš druscītiņ saprata, ka vārds ir darbībā jāiedzīvina. Kā jau teicu, pirmizrādi plānojam 4. februārī, un reizē ar to būs arī skate. Tās izrādes, kuras novērtēs kā veiksmīgākos iestudējumus, varēs piedalīties Dziesmu svētku programmā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Pirmizrāde un skate vienlaicīgi. Es teiktu, ka tas ir drosmīgi.
Jā arī ar "Beigu spēli" bija tieši tā. Bet mums skatē izies arī Vara Siliņa izrāde "Viss par sievietēm". Tā kā nekur nepazudīsim!

Pirms desmit gadiem jūsu "Pūt vējiņi" saņēma lielas ovācijas un apbalvojumus. Šobrīd aktuāla ir "Beigu spēle". Kāda ir nākotnes vīzija, kur redzat savu teātri pēc desmit gadiem?
Aktīvi meklēju cilvēku, kuram interesētu šo teātri vadīt tālāk, jo man gadi birst kā šodien sniegpārslas. Tā kā mans uzdevums šobrīd ir atrast cilvēku, kam būtu interese šo trupu vadīt, jo trupa patiešām ir kolorīta, interesanta un varētu daudz ko vēl izdarīt.

Jānodod teātris nākamajās labajās rokās?
Jā, tādās, kas no viens puses visu var saturēt kopā, no otras – izsist cauri finanses un projektus, piesaistīt jaunus režisorus. Un lielai mīlestībai jābūt pret teātri!

Paldies par interviju!