Monuments Kārlim Zālem, oktobra nogalē, kad tiks svinēta slavenā novadnieka 125.jubileja, iespējams, tā arī netiks uzstādīts, jo domes lēmums par to joprojām nav pieņemts.

Profesors, Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs Bruno Strautiņš portālam atzina, ka joprojām nav saņēmis atbildi uz pērnvasar domes priekšsēdētājam Uldim Seskam sūtīto vēstuli par Kārļa Zāles monumenta uzstādīšanu.

Kā zināms, Liepājā augušajam Brīvības pieminekļa autoram Kārlim Zālem šoruden ir jubileja, starp citu, tāpat kā šā monumenta arhitektam, liepājniekam Ernestam Štālbergam, kuram septembrī apritēs 130. gadskārta.

Kārļa Zāles 125.gadskārta būtu gana labs iemesls, lai Liepājā uzstādītu jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pasūtīto pieminekli Zālem, taču izskatās, ka tas kārtējo reizi nenotiks. Sazinoties ar profesoru Bruno Strautiņu, portāls noskaidroja, ka atbildi uz savu 27.jūlijā domes priekšsēdētājam Uldim Seskam adresēto vēstuli joprojām nav saņēmis.

Jau rakstījām, ka pērn jūlija nogalē profesors, Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs Bruno Strautiņš Liepājas domei atgādināja par gaidāmo Zāles jubileju un aicināja beidzot pārvest uz Liepāju un uzstādīt jau pirms divdesmit gadiem izgatavoto pieminekli izcilajam tēlniekam.

Kā atceras konkursa kārtībā izraudzītais pieminekļa autors Bruno Strautiņš (otrs autors ir arhitekts Edgars Krūmiņš), pieminekli 1989. gadā pasūtījusi Liepājas pilsētas izpildkomiteja un daļēji par to toreiz arī samaksājusi, aptuveni 15 tūkstošus padomju rubļu.

Toreiz Rīgā granītā tika izkalta ap 1,10 m X 1,10 m liela Kārļa Zāles galva, un Ļeņingradā pasūtīts un arī izgatavots pieminekļa postaments.

„Tas bija laiks, kad bruka Padomju Savienība, un pieminekļi nevienu neinteresēja, tā arī postaments tur palika,” pastāstīja Strautiņš.

Lai pieminekli tagad varētu uzstādīt, nepieciešams ne tikai izgatavot jaunu, vietai, kur atradīsies monuments, atbilstošu postamentu, bet vajadzīga arī neliela autora piestrāde pašai galvai, kas gan jānolīdzina, gan jāpiemēro postamentam, turklāt viss jānogādā Liepājā. Kā atzina Strautiņš, visas izmaksas nevarētu pārsniegt divpadsmit tūkstoš latu.

Pēc Būvvaldes aprēķina pieminekļa pabeigšanas un uzstādīšanas aptuvenās izmaksas ir Ls 13 806, 37. Šajā summā ietilpst Ls 9806,37 – postamenta izgatavošana, Ls 1700 – autorpiestrāde un autoruzraudzība, Ls 500 – makets, Ls 1500 – labiekārtojuma būvniecība.

Pēc tam, kad tika saņemta Strautiņa vēstule, domes priekšsēdētāja Ulda Seska birojs bija lūdzis Kultūras komisiju un Būvvaldi sniegt atzinumu par izteikto priekšlikumu.

Kultūras komisija atbalstīja ideju par pieminekļa pārņemšanu, savu atzinumu un priekšlikumus, kur monumentu labāk izvietot, deva arī Būvvalde.

Tālāk jau bija jāsagatavo lēmuma projekts, kas jāvirza izskatīšanai domes komitejās un domes sēdē, taču to neizdarīja ne Kultūras komisijas priekšsēdētāja Silva Golde, kura portālam iepriekš sacīja, ka „nevar būt nekādu diskusiju, piemineklis ir jāiegādājas un jārisina Zāles piemiņas saglabāšana”, ne arī domes priekšsēdētāja birojs, kas ar šo jautājumu it kā nodarbojās.

Kā portālu vakar informēja domes priekšsēdētāja padomnieks Andrejs Rjabcevs, biroja vadītāja Antra Brūna apgalvojusi, ka Liepāja pieminekli „ņemšot”, tomēr nav varējusi apstiprināt, ka tas notiks šogad.

Rjabcevs minēja, ka vēl jau nav apstiprināts investīciju plāns, un, iespējams, varētu atrasties līdzekļi, lai pieminekli atgādātu uz Liepāju vēl pirms Kārļa Zāles jubilejas.

Bruno Strautiņš portālam gan atzina, ka nebūtu jēgas vest monumentu uz Liepāju, pirms tas nav pilnībā pabeigts un nav izgatavots postaments. Savukārt postamentu var izgatavot tad, ja zināms, kur piemineklis tiks novietots – tas jāpielāgo konkrētajai vietai. Sākotnēji monumentu bijis plānots novietot skvērā pie bijušās Liepājas tehnikuma ēkas K.Valdemāra ielā 4, jo tolaik Zāles laukuma vēl nav bijis. Tagad loģiski to būtu novietot Kārļa Zāles vārdā nosauktajā laukumā.

Arī Būvvalde un kultūras komisija atzinusi, ka vislabākā vieta būtu tieši tur. Varētu pat iztikt bez visa laukuma rekonstrukcijas, kas nav plānota tuvākajā laikā, pietiktu labiekārtot nelielo laukumiņu blakus atpūtas centram „Libava”, telefonsarunā atzina Liepājas galvenais arhitekts Indulis Kalns.

Ideja, ka monuments kādu laiku varētu atrasties Liepājas muzeja skulptūru dārzā, kā to pērnajā septembrī lēma Liepājas domes kultūras komisija, diez vai ir laba, uzskata tā autors, jo, kā jau teikts, tas prasītu papildu izdevumus maketēšanai, postamenta pielāgošanai, pārvešanai.

Šobrīd piemineklis glabājās Mākslinieku savienības darbnīcā Gaujas ielā, Rīgā, kur, starp citu, savulaik strādāja arī pats Kārlis Zāle.

Vai tam tā arī būs lemts tur palikt?

Uzziņa

Kārlis Zāle (1888–1942) dzimis Mažeiķos, uzaudzis Liepājā, kur dzīvoja un mācījās līdz 1909.gadam, apguva būvamatnieka profesiju pie būvuzņēmēja Gustava Rīges, apmeklēja zīmēšanas, rasēšanas un veidošanas kursus. Kopā ar tēvu – mūrniekmeistaru – agri sācis darbu pie Liepājas jaunbūvēm. Šajā laikā tapis arī Liepājas muzeja (Kūrmājas prospektā 16) žogs, ko jaunais Zāle arī veidoja kopā ar tēvu.

No Liepājas Zāle devās skoloties uz Kazaņas mākslas skolu, kur guva pirmās atzinības un ticību savām spējam; Maskavā papildinājās pie tēlnieka Stepana Erzjas, taču 1915. gadā devās uz Pēterburgu, iestājas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, bet 1917. gadā kļuva par Pēterburgas mākslas akadēmijas brīvklausītāju.

Piedzīvoja revolūciju, 1918. gadā piedalījās Monumentālās propagandas plāna īstenošanā, kur Zāles veidotā Garibaldi biste kļuva par vienu no cildinātākajiem darbiem.

Nodibinoties Latvijas valstij, atgriezās Rīgā, taču, savam monumentālista aicinājumam atbilstošu darbu neatradis, 1921. gada rudenī devās uz Berlīni, kur tieši tobrīd, 20.gadu sākumā, vārījās laikmeta mākslas ideju katls. Itāļu futūristi, krievu konstruktīvisti, vācu funkcionālisti un dažādi "aktīvās mākslas" piekritēji (arī latvieši Andrejs Kurcijs un Linards Laicens) – tādā raibā un dzīvā vidē Kārlis Zāle pārbaudīja savas tēlniecisko masu būvētāja – konstruktīvista spējas, guva atzinību un publikācijas aktuālajā mākslas presē, pats nodibināja un izdeva (kopā ar Aleksandru Dzirkali) vienīgo aktuālās mākslas žurnālu latviešu valodā "Laikmets", ar Sintēzes grupas platformu paspēja piedalīties pirmajā avangardistu kongresā Diseldorfā 1922. gada maijā, taču, padzirdējis par Brāļu kapu konkursa izsludināšanu, 1923. gadā atgriezās Latvijā.

Uzvara šai konkursā nodrošināja darbu daudziem gadiem (1924–1936). Ansambli kopumā atklāja 1936. gadā.

Paralēli Kārlis Zāle uzvarēja arī Brīvības pieminekļa Rīgā konkursā, tā celtniecība tika uzsākta 1931. gadā, un 1935. gadā pieminekli atklāja.

Mākslinieks veidojis arī mazāka mēroga memoriālus citviet Latvijā (Jaunpiebalgā, Jaunsvirlaukā), pasniedzis tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, taču jau 1942. gads nes līdzi nāves ziņu.

(Avots: Letonika.lv; Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca)