18.septembrī Liepājas teātrī trešo reizi tika spēlēts jauniestudējums “Indulis un Ārija”. Izrāde bez vārdiem, ko iestudējis krievu režisors, intriģē, un pirmizrādi jau noskatījušies vairāki teātra kritiķi.

Lai uzzinātu, kādi ir profesionāļu iespaidi, portāls uzrunāja teātra kritiķus Ievu Rodiņu, Zani Radzobi, Ditu Eglīti-Jonīti un Normundu Akotu.

Teātra kritiķe Ieva Rodiņa: “Liepājas teātrī tapusī izrāde „Indulis un Ārija” ir neordinārs notikums jaunākā Latvijas teātra kontekstā. Pilnībā atsakoties no Raiņa teksta, izrāde satura ziņā objektīvi ir zaudējusi to filozofisko dziļumu, ko iepriekš Liepājas teātrim izdevās sasniegt milzīgus panākumus guvušajos Dž.Dž.Džilindžera „Pūt, vējiņos!”, taču „Indulis un Ārija” pārliecina kā izturēts formas eksperiments.

Par izrādes „pievienoto vērtību” uzskatu radošās komandas spēju ar lakonisku izteiksmes līdzekļu palīdzību panākt monumentālu vizuālo efektu. Pieticīgajā, taču grandiozi efektīvajā skatuves noformējumā galvenais izteiksmes līdzeklis ir aktieru ķermeņa valoda, un šis ir kārtējais gadījums, kad Liepājas teātris demonstrē absolūtu ansambļa izjūtu.

Diemžēl neparastajos spēles noteikumos pārliecinošāki pagaidām šķiet otrā plāna lomu atveidotāji, īpaši Rolands Beķeris, Inese Kučinska, Egons Dombrovskis un Gatis Maliks.”

Teātra kritiķe Zane Radzobe laipni atļāva atsaukties uz žurnālam “IR” sagatavoto recenziju, kuras galvenais secinājums: „Liepājas teātra izrādē Rainis palicis nesaprasts, trūkst attiecību raksturu, ideju, ko izdejot”, taču – bonuss teātrim „par domāšanu „ārpus rāmjiem” un jauna ceļa meklējumiem”. Taču – „diemžēl šoreiz mēģinājums jānoraksta māksliniecisko neveiksmju kategorijā”.
Kritiķe tomēr norāda, ka „Rainis Krievijas režisora Sergeja Zemļanska iestudējumā palicis neaptraipīts”, piebilstot: „Vienīgi žēl, ka horeogrāfs un izcilais latviešu dramaturgs „Indulī un Ārijā” tā arī nav satikušies.”

Radzobe raksta: „[..] liepājnieku „Indulī un Ārijā” trūkst Raiņa – centrējot mīlas stāstu, [..] rainiskuma vietā, kā nojaušams – apzināti, likti „Romeo un Džuljetas” motīvi.

„[..] Ārija Rainim ir tik svarīga. Jo viņa ir pēdējais upuris, briesmīga cīņa, kas Indulim jāizcīna pašam ar sevi – kopā ar Āriju Indulis nevar būt pats, bet bez viņas – negrib. [..] Tāpēc pārsteidz, ka „Indulis un Ārija” Liepājā nav emocionāls darbs. [..]Izrādei ir valdzinošs muzikālais noformējums [..]. Tā ir vizuāli skaista [..]. Tomēr šis skaistums ir tukšs.”

Radzobe atzīst, ka neuzskata – Raiņa lugas ir vārdi. „Manuprāt, tās ir tēlu struktūras, metaforu tīkls, filozofisku ideju vispārinājums – lietas, kas ir ļoti piemērotas arī dejas teātrim. Diemžēl Zemļanskis ar šiem slāņiem nav strādājis. Atsevišķās telpas metaforas, lai arī vizuāli efektīgas, paliek izolētas, neveidojot plašākas nozīmes. Arī horeogrāfija neizceļas ar kādu jaunu ideju vai emocionālu piesātinājumu. Šķiet, ka horeogrāfs pat nav uzticējies Liepājas aktieru ķermeņu spējai pārraidīt emocijas un nozīmes, jo licis viņiem pārspīlētām grimasēm „komentēt” notiekošo. Varbūt tā ir Zemļanska režijas estētiskā specifika? Iedarbība uz skatītāju tad gan šķiet pārprasta, jo nevar taču būt, ka horeogrāfs ar novecojušu teātra štampu palīdzību būtu gribējis pārraidīt kādu nopietni ņemamu vēstījumu! Taču izrāde, lai arī ne par ko, tomēr šķiet ļoti nopietni iecerēta.

Liepājas aktieriem nav ko pārmest – ansamblis darbojas saskaņoti, precīzi. Induļa lomā Mārtiņš Kalita, Ārija – Laura Jeruma, bet šīs diemžēl nebūs lomas, kas paliek atmiņā, un ne aktieru vainas dēļ. Izrādē vienkārši trūkst attiecību, raksturu, ideju, ko izdejot.”

Teātra kritiķe Dita Eglīte-Jonīte, kas savu viedokli jau izteikusi journal.dance.lv, uzskata, ka „liepājnieku versija par Raiņa „Induli un Āriju” bija viena no lielākajām jaunās sezonas intrigām”. Kritiķe raksta: “Liepājas teātrī krievu horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis aktieriem veidoja „versiju bez vārdiem”. Zemļanskim šī nav pirmā reize, kad viņš literāru darbu ar dramatiskā teātra aktieriem pārvērš skatuves stāstā bez neviena vārda. Toties Liepājas aktieriem tā ir nebijusi pieredze.”

Un “Liepājas teātra jauniestudējums gan šoreiz mazāk ir dejas izrāde, par ko man nedaudz žēl. Kaut arī saprotu – no dramatiskā teātra aktieriem būtu muļķīgi gaidīt „baletu”. Ir gan jāatzīst gandrīz visas aktieru trupas veikto ieguldījumu – ilgs un pamatīgs treniņu darbs ir acīmredzams. Atsevišķas epizodes, ja tās rādītu kā anonīmus fragmentus, varētu uztvert kā sižetisku laikmetīgas dejas iestudējumu. Savukārt, ja nejauši gadītos redzēt kādu citu epizodi, kurā kustību nav vairāk kā klasiskā dramatiskā teātra iestudējumā, pārsteigtu tas, cik ļoti pārspīlēta ir aktieru mīmika un grimases, kas „runājamos” teātra gabalos sastopams tikai tad, ja redzama slikta aktierspēle. Rodas jautājums – kāpēc atsevišķos momentos aktieri it kā neuzticas sava ķermeņa valodai un horeogrāfa dotajam kustību zīmējumam, it kā baidoties, ka tikai ar kustību vien neizdosies stāstu atklāt?

Savukārt vairāk nekā izteiksmīgs, jaudīgs un skaists (tieši skaists!) ir izrādes vizuālais ietērps. Mītiski noslēpumains un aktīvi iedarbīgs ir Mārtiņa Feldmaņa gaismojums, kurš lieliski savā starpā saslēdz mākslinieka Maksima Obrezkova stilizētos seno laiku kostīmus un metaforām bagāto scenogrāfiju.”

Un vēl: “Visa izrāde ir kā brīnišķīgu, kustīgu bilžu katalogs, kuru apskaņo tikpat iespaidīga un emocionāli uzrunājoša Pāvela Akimkina mūzika.

Paradoksāli, bet melnās kartupeļu kastes, kas „atveido” galveno varoņu bruņojumu kaujā, raisa vairāk pārdomu un emociju nekā jūtas, kuras vajadzētu nolasīt Induļa un Ārijas attiecību stāstā. Tāpat baltie milzu žebērkļi rada vairāk asociāciju, kamēr neizpratne – kuri še, uz skatuves, kūri, kuri leiši, kuri vāci, atstāj teju vienaldzīgu.

Pārsteidzoši skaista un darbīga ir šautriņu izspēle visdažādākajās epizodēs un mizanscēnās – tās ir ar baltām un sarkanām spalviņām, tās tiek mētātas pa vienai un tās var pēkšņi parādīties kā lietus no debesīm. Par šo vienu detaļu vien varētu māksliniekam jau dot balvu – jo cīņas un nāves baiļu klātbūtnei Raiņa sižetā par karojošajām tautām nav mazsvarīga loma, bet mazās, asās šautriņas šo dramatisko niansi atklāj eleganti un smalki.

Tādu smalku un oriģināli darbīgu detaļu izrādē ir daudz, katra no tām strādā arī kā metafora un asociāciju provokatore. Tāpēc skatīties izrādi bija ļoti interesanti, pat aizraujoši. Pārsteidza vien tas, ka šoreiz kaut kur izpalika emocijas. Ir iespējams, ka šī fiziski un tehniski pietiekami sarežģītā izrāde aktieriem vēl bija pārlieku saspringta, lai brīvi ļautos kustībai režisora piedāvātajā skatuves stāstā, kādēļ arī tituldueta attiecības (mīlestība?) palika vien pieteikuma formā.”

Teātra kritiķis Normunds Akots: „Manuprāt, viens no spēcīgākajiem izrādes momentiem ir tas, ka režisors kustībās, horeogrāfijā kopā ar mūziku ir dabūjis iekšā to, ko mēs ar vārdiem bieži vien nespējam izdarīt – izrāde mani rosina domāt par daudziem ļoti interesantiem jautājumiem: mīlestība, tauta, pienākums, liktenis. Tur ir ļoti daudz savijumu...

Ļoti interesanta ir scenogrāfija, es pat nobrīnījos – ne etnogrāfiska, bet asociatīva, metaforiski darbīga. Turklāt perfekti sastrādājas ar mūzikas plūdumu, un tas rada spēcīgu tēlu.

Runājot par aktieriem, brīžiem mazliet tā kā pietrūkst emocionālās sasaistes starp Induli un Āriju. Vai tā ir režisora vaina vai tomēr aktieru, pēc vienas izrādes nevarēšu apgalvot, bet liekas, ka vairāk ir tas, kas lomas līniju dzen pa režisora iedomātajām sliedēm.

Drīzāk šķiet, ka starp Induli un Āriju īsti nemaz nekā nav. Bet, izrādei iespēlējoties, tas vēl var laboties.

Daudzi iestudējumu tvēra kā vienkāršu stāsta izstāstīšanu bez vārdiem ar kustībām. Tie, kuri pazīst režisora rokrakstu, saka arī – no estētiskā viedokļa kustībās neesot nekā īpaši jauna. Taču mums tas ir jauns un Liepājas teātra aktieriem tā ir nebijusi pieredze. Bet būtiskākais ir tas, ka šis paņēmiens, šī metode strādā, dod rezultātu, kas uz mani iedarbojas.

Kopumā varu apsveikt Liepājas teātri ar lielisku iestudējumu un veiksmīgu sezonas sākumu!”

Uzziņa
„Indulis un Ārija”
Raiņa jaunības traģēdija, versija bez vārdiem

Režisors un horeogrāfs – Sergejs Zemļanskis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Maksims Obrezkovs
Komponists – Pāvels Akimkins
Horeogrāfa asistente, pedagoģe, repetitore – Poļina Pšindina
Scenārijs – Vladimirs Motašņovs, Sergejs Zemļanskis
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Lomās:
Indulis, kuršu virsaitis, Embūtes pils valdnieks – Mārtiņš Kalita
Ārija, Kuldīgas pils vācu komtura meita – Laura Jeruma

KURŠI:
Pudiķis – Egons Dombrovskis
Uģis, zemgaļu zēns, Induļa bruņnesis – Rolands Beķeris
Vizbulīte, meitene kalpone – Anete Berķe
Krīvs – Jānis Dreiblats

LEIŠI:
Mintauts, Leišu kunigaikstis – Gatis Maliks
Parbus – Edgars Ozoliņš
Lengvins – Leons Leščinskis
Tuše, vecene, svētnīcas apkopēja – Anita Kvāla
Alda, Lengvina meita – Signe Ruicēna
Svaista, leišu jaunava – Agnese Jēkabsone

VĀCIEŠI:
Berneks fon Hērens, Kuldīgas komturs, Ārijas tēvs – Kaspars Gods
Kuno, bruņinieks – Kaspars Kārkliņš
Ārijas māte – Inese Kučinska
Vecais Valters – Jānis Dreiblats

BRUŅINIEKI – Egons Dombrovskis, Rolands Beķeris, Edgars Ozoliņš, Leons Leščinskis, Kaspars Gods, Kaspars Kārkliņš

KŪRU SIEVAS UN MEITAS, LIETUVIEŠU SIEVAS UN MEITAS, KĀZU VIEŠŅAS – Everita Pjata, Ilze Jura, Signe Ruicēna, Agnese JēkabsoneFonogrammas ierakstā piedalījušies mūziķi – Ērika Hrustaļova (vijole), Marta Rozentāle, Olga Djomina (čells), Aivars Meijers (kontrabass), Reinis Lapa (flauta), Uldis Locenieks (klarnete), Artis Zēns (fagots), Juris Tereščuks (trompete), Artūrs Hrustaļovs (trombons), Mārtiņš Leišavnieks (tuba).

Vokāls – Everita Pjata, Agnese Jēkabsone, Signe Ruicēna, Pāvels Akimkins, Marija Biorka; teksti – Anita Kvāla

Iestudējumā izmantoti Raiņa dzejoļi „Dvēsele bez ziedu” un „Čir!”

Pirmizrāde 2014. gada 12. septembrī