Imants Resnis atgriezies pie Liepājas simfoniskā orķestra diriģenta pults ekskluzīvā, Liepājas operas simtgadei veltītajā Hektora Berlioza "Fausta pazudināšanas" iestudējumā, kuru klausītājiem un skatītājiem lemts redzēt tikai divos vakaros – 28. un 29. oktobrī pulksten 19. Šī būs pirmā reize, kad maestro diriģēs orķestri un solistus koncertzālē "Lielais dzintars".


Mēģinājumu starplaikā portāls irliepaja.lv aicināja diriģentu uz īsu sarunu, jo gari runāt nav laika – rit otrā intensīvā mēģinājumu diena. Iepriekšējā dienā maestro desmitos no rīta sācis darbu un deviņos vakaros iznācis pa koncertzāles durvīm.


Kā jūtaties?
Kā redzams, esmu dzīvs! (smejas).


Veselība ļaus tādu slodzi izturēt?
Mēģināšu. Var sāpēt pirms un pēc, bet, kad strādāju, man nekad nekas nav sāpējis. Tiesa, izpaliek rīta vingrošanas – esmu radis gandrīz katru dienu no rīta iet uz baseinu. Liepājā vēl to taciņu neesmu ieminis. Biežāk Liepājā esmu vasarā, un tad man patīk iet uz jūru.


Jūrā vēl tagad ir tīri labi.
Domāju, ka būtu labi un varbūt es arī būtu gatavs, bet ir mazliet riskanti – ja nu pēkšņi kaut kādas iesnas piemetas? Kā Napoleons teica – cilvēks ar iesnām par 50 procentiem ir idiots. Tāpēc baidos riskēt.


Vai tiešām šī ir pirmā reize, kad diriģēsiet orķestri Liepājas koncertzālē?
Jā.


Kāpēc tikai tagad?
Ātrāk nesanāca laikam. Piedevām kovids bija pa vidu. Pēc būtības šim iestudējuma bija jābūt pirms diviem gadiem – divas reizes tika pārcelts. Sākotnējā ideja bija to uzvest koncertzāles piecu gadu jubilejā.


Ja šī ir pirmā reize pie diriģenta pults "Lielajā dzintarā", tad jājautā – kāda ir sajūta būt uz skatuves, nevis klausītāju rindās?
Nav uz skatuves! Esmu orķestra bedrē. Sajūtas normālas. Ir jādara savs darbs. Par blakus lietām nav laika domāt.


Arī par to, ka koncertzāle tomēr nav tāda, kādu bijāt iecerējis?
Vienmēr jau vajag tiekties uz ideāliem, bet jābūt reālistiem. Dzīvē ne vienmēr ideāli realizējas.


Foto: irliepaja.lv.


Cik ilgs laiks pagājis, kopš iepriekšējo reizi diriģējāt Liepājas orķestri?
Laikam tie ir vairāk nekā divpadsmit gadi.


Divpadsmit nav maz, orķestrī spēlē daudz jaunu mūziķu. Kas mainījies?
Daudz kas. Mēs jau paši arī pa divpadsmit gadiem izmaināmies. Negribu salīdzināt, bet varētu jau teikt "pie manis bija labāk" (smejas) – es jokoju. Orķestris ir dzīvs organisms, kas mainās, bet kaut kāds pamats tajos 17 gados, kad es te biju, ir ielikts, un domāju, ka tas pamats ir saglabājies. Toreiz jau arī mums negāja viegli. Ir pilnīgi skaidrs, lai varētu nokomplektēt orķestri, piesaistīt mūziķus, orķestrī un Liepājā vispār algām būtu jābūt par kaut kādiem procentiem augstākām nekā Rīgā. Nemaz nerunājot par to, ka, patiesību sakot, cik man zināms, algas joprojām nav atgrieztas 2008.gada līmenī. Tur savu roku pielika dažs labs tagadējā finanšu ministra padomnieks, kurš mēģināja izputināt Liepājas orķestri. To es nemaz netaisos slēpt.


Bet, paldies Dievam, orķestris Liepājā joprojām ir. Ir zāle, laba zāle, šī brīža labākā zāle Latvijā.

Domāju, ka tāda tā būs vēl diezgan ilgi, jo tik drīz Rīga neko neuzcels.


Arī ārvalstu mūziķi, kas te uzstājušies, par koncertzāli saka tikai labus vārdus.
Neko sliktu jau arī nevar pateikt. Ar akustiku te viss ir kārtībā. Cita lieta, ka sākotnēji programmā bija plašākas palīgtelpas orķestrim. Un ieeja joprojām nav uzcelta, cilvēki joprojām staigā, es gribētu teikt, pa ķēķa durvīm. Tā jau nav galvenā ieeja. Galvenā ir tā, kur tas balkoniņš – jābūt tiltam pāri ielai, un ieeja bija paredzēta pretējā ielas pusē. Tur, kur ir tas sametinātais "kuģa traps" uz augšu, bija projektētas slīdošās kāpnes. Bet es vēl ceru piedzīvot arī to, ka cilvēki varēs iet pa galveno jeb īsto ieeju. Es ceru to piedzīvot. Esmu optimists.


Vai esat diriģējis daudz operu?
Nevaru teikt, ka savas diriģenta karjeras laikā esmu diriģējis daudz operu. Bet pa kādai tomēr. Galvā saskaitīju vismaz to, kas ir izdarīts Liepājā, un dažreiz tie ir viencēliena uzvedumi, bet kopumā ir pieci nosaukumi, šis, man šķiet, būs sestais. Vēl deviņdesmitajos es iesāku ar maziņu, bet ar to arī vajadzēja sākt, – Mocarta "Bastjens un Bastjena". Tas bija tāds puskoncertuzvedums mazliet ar režiju klāt. Solisti bija nu jau diemžēl nelaiķis Romāns Poļisadovs, Sonora Vaice, vēl ļoti jauna dziedātāja, un ļoti jauns dziedātājs Nauris Puntulis. Nākamā, Liepājas teātrī, bija "Burvju strēlnieks". Bija Džanni Skiki, Vēbera "Abu Hasans", nemaz nerunājot par Mocarta "Bēgšanu no seraja", ar kuru es ļoti lepojos. Tur bija izcils dziedātāju sastāvs.


Tā kā kaut kāda maza maza stīdziņa tai operas tradīcijai Liepājā ir uzturēta.

Ļoti smalciņa, bet tomēr. Tas ir vairāk nekā nekas.


Vai šajā reizē opera arī būs kā koncertuzvedums?
Nē.


Īsta opera ar kostīmiem?
Ar kostīmiem, ar dekorācijām, ar režiju, ar scenogrāfiju, ar orķestri bedrē. Vairāk man nav, ko stāstīt. Ir jānāk skatīties! (smejas)


Kā veicas ar solistiem? Kādi viņi ir?
Labi solisti! Internacionāls sastāvs. Fausts ir Beļģijā dzimis itālietis – Mikaels Spadačini. Jāatzīst, mums gan bija plānots pavisam cits solists, kas bija brīnišķīgs, bet sasodītais kovids nepilnu mēnesi pirms mēs sākām darbu, noguldīja tenoru. Labi, ka izdevās īsā laikā atrast tenoru, kas zina partiju, jo tas nav darbs, ko var pāris nedēļās iemācīties, ja nav dziedāts. Tie ir tādi laimes gadījumi, ja izdodas atrast šādu cilvēku, kurš turklāt ir brīvs tajā laikā – visiem jau ir plāni gadus divus uz priekšu.


Margarēta būs Anna Bruļa no Spānijas, Mefisto – Tomass Esls – būs no Austrijas. Pirmā noruna mums bija ar Egilu Siliņu, ar kuru rēķinājos, bet, kad mēs sarunājām, viņš vēl nebija Operas direktors, un tajā laikā mēs nevarējām zināt, ka "Fausta pazudināšana" tiks pārcelta, un viņam tad Operā būs ļoti svarīgs konkurss, kurā viņam noteikti ir jābūt klāt.


Neko nevar darīt – c’est la vie. Katrā pietiekami lielā iestudējumā ir gana krikumu, kas kopā rada pietiekami daudz situāciju, par kurām nākas panervozēt.


Kā saprotaties, sarunājaties?
Pamata vāciski, gandrīz visi, izņemot tenoru, kurš arī saprot, bet nav tik veikls runāšanā. Bet, tā kā tenoram sieva ir lietuviete, tad dažreiz varam iespraust arī pa lietuviešu vārdam. Režisore Huana Inesa Kano Restrepo, lai arī viņai ir spānisks vārds un uzvārds, arī ir no Austrijas un runā vāciski.


Ko Imants Resnis dara, kad nediriģē operu Liepājā?
Lieks brīvais laiks man neapliek. Nezinu, kur tas pazūd, bet man ir, ko darīt. Pasaule ir tik interesanta! Man visa kā pietiek.


Visu laiku nebija laika aiziet uz Purvīša izstādi. Piektdien tajā laika trūkumā beidzot tomēr aizskrēju, jo to nedrīkst laist garām.

Konstatēju, ka tur ir bariem tādi paši kā es, kam visu laiku nav pieticis laika aiziet.


Visu laiku ir, par ko interesēties un skatīties. Nemaz nerunājot par grāmatu pasauli.


Pamatdarbs ir Mūzikas akadēmijā. Tas ir darbs, kas man patīk, kas uztur mani pašu možāku, esot kontaktā ar jauniešiem.


Liepājai arī jūsu dzīvē joprojām ir vieta?
Dzīvoklis man vēl Liepājā ir, no kura es nevaru šķirties. Kamēr vien spēšu kārtējos maksājumus nokārtot, tikmēr viņš man te arī būs. Tās man ir mīļas mājas, lai arī reizēm ir bijuši gadījumi, kad mani bērni te ir biežāk nekā es pats, bet tas nekas. Vasarā, ja es atbraucu, man vienmēr bijusi laba sajūta, ka esmu atbraucis mājās, kur man viss ir zināms, viss ir man ierastajās vietās. Dažreiz bērni ir kaut ko pārkrāmējuši, tad piktojos, ka nav tur, kur vajadzēja būt (smejas).


Liepājas māja man ir mīļa, un cik vien varu, tajā esmu. Ziemā, protams, retāk te uzturēšos, jo man ir elektriskā apkure, un tas ir ārkārtīgi dārgi. Bet oktobris vēl ir ļoti humāns.