Publicitātes foto.


Oktobra nogalē Liepājas teātrī mēģinājumus uzsāka režisors Gundars Silakaktiņš. Portāls irliepaja.lv piedāvā sarunu ar kādreizējo liepājnieku par teātri un ne tikai to.


Ko neatkarīgais režisors Gundars Silakaktiņš šobrīd dara Liepājā?
Man ir sācies tāds interesants laiks – kopā ar aktieriem gatavojam Liepājas teātrim angļu dramaturga Alana Ekborna komēdiju "Kā mīl tā otra puse...". Pēc šīs lugas franču režisors Alens Renē uzņēmis filmu "Sirdis", bet Ekborns pavisam sarakstījis 70 lugas, un ir ļoti populārs.


Par ko ir stāsts?
Vienā teikumā – par cilvēku attiecībām un to, cik dažādi var mīlēt.


Gatavojoties braucienam uz Liepāju un visu vēlreiz pārlasot, pamanīju interesantu sakritību: pandēmijas laikā, it īpaši martā, kad ieviesa karantīnu, cilvēki bija spiesti dzīvot izolācijā un iepazīt viens otru tuvāk, un varbūt iepazina viens otru no negaidītas puses, atklāja ko jaunu, kas nereti noveda pie šķiršanās – pat statistiski tika pierādīts, ka trīs karantīnas mēnešu laikā izšķīrušies vairāk pāru nekā iepriekš. Tad, lūk, arī luga savā ziņā ir par to, cik maz mēs zinām par otru cilvēku – viņa vaļaspriekiem, interesēm. Lugas personāžs ir visai egoistiski cilvēki, kas dzīvo katrs savā pasaulē, un neinteresējas viens par otru. Līdz ar to ir jautājums – kur šajās attiecībās atrast mīlestību?


Ko zinājāt par Liepājas teātri, aktieriem, pirms sākāt darbu pie iestudējuma?
Biju labi informēts. Manuprāt, Liepājas teātris ir ļoti spēcīgs, audzis gan repertuāra, gan aktieriskā ziņā.


Jebkuram Latvijas režisoram, pieredzējušam vai topošam, varētu būt vēlme kaut ko darīt Liepājā.

Paralēli man patlaban Liepājā strādā arī jauna, topoša režisore Beatrise Zaķe, kas iestudē monoizrādi ar aktrisi Andu Albuži. Domāju, Beatrisei tas būs kā tramplīns uz jauniem izaicinājumiem.


Ar ko kopā strādājat pie iestudējuma?
Strādāju ar sešiem aktieriem, jo lugā ir trīs pāri, no kuriem spilgtāk iezīmēti divi – viens, kurš pārstāv pagājušā gadsimta piecdesmitos gadus, un otrs, kurš pārstāv sešdesmitos gados, kad arī risinās lugas darbība. Pirmais pāris ir konservatīvi cilvēki, kas dzīvo iekapsulēti savā laikā, un viņiem ir grūti iejusties jaunajos laikos. Otrs pāris, kas pārstāv hipiju paaudzi un gribētu izlauzties brīvē, zināmā mērā ir savu attiecību ķīlnieki, jo viņiem ir bērns. Trešais pāris parādās nejauši, un, atbilstoši lugas žanram, kas būtībā ir farss, spēlē tādu kā klaunu lomu.


Konservatīvo pāri atveido Leons Leščinskis un Karīna Tatarinova, otrs pāris, hipiji, ir Sandis Pēcis un Anete Berķe, un trešo pāri spēlē Rolands Beķeris un Laura Jeruma. Visi zināmi un talantīgi aktieri.


Vai lugu arī iestudējat kā farsu?
Jā, un tas no aktieriem prasa ļoti lielu meistarību, jo ir jāpielieto cita tehnika, te neder reālpsiholoģija, jāspēlē ekspresīvā, izkāpinātā manierē. Es pat teiktu, tas ir izaicinājums aktieriem.


Kā izdodas?
Viss ir procesā, vēl neko nevar pateikt! Sākām 22. oktobrī, ir noslēdzies "galda" posms, darbojamies laukumā un, maziem solīšiem ejot priekšu, mēģinām saprast šo cilvēku psiholoģiju. Pamazām viņus portretējam.


Kad paredzēta pirmizrāde?
Runa bija par 16. janvāri. Bet tagad jau neko nevar zināt. Man bija paredzēts šomēnes veidot Dailes teātra 100. gadu jubilejas koncertu, bet tas izpaliks.


Ja nekļūdos, jums šī ir pirmā reize, kad iestudējat izrādi Liepājā?
Nekļūdāties. Un man ir liels prieks par to, jo ļoti gribēju pastrādāt ar Liepājas teātra aktieriem. Turklāt teātrī ir laba atmosfēra un gribētos cerēt, ka arī iestudējuma process ir auglīgs, ar savstarpēju uzticēšanos. Redzēsim, kur šis ceļš aizvedīs!


Vai šī luga bija jūsu izvēle?
Piedāvāju teātrim vairākus darbus, teātris izvelējās šo. Man pašam tuvāks un mīļāks žanrs ir melnā komēdija.


Interesanti, ka samērā īsā laikā teātris izvēlas atgriezties pie tām pašām desmitgadēm – pērn Mazajā zālē bija pirmizrāde melodrāmai "Nākamgad tai pašā laikā", kur darbība risinās no 50. līdz 70 gadiem.

Nezināju par šādu iestudējumu. Bet Ekborna lugas materiāls ir ļoti asprātīgs, ar bagātiem raksturiem. Taču to būtu ļoti grūti pārcelt uz mūsdienām, jo tajā sava loma ir parastajam telefonam un pārpratumiem, kas ar to saistās. Mobilo telefonu laikmetā šis stāsts ātri beigtos.


Runājot par sešdesmitajiem gadiem, tas ir laiks, kad jaunieši sāka apzināties sevi kā emancipētus, atvērtus cilvēkus, un Parīzes studentu 1968. gada revolūcijas vēsmas jūtamas vēl šodien. Varam vilkt dažādas paralēles ar to laiku. Tāpēc, manuprāt, šis materiāls ir ļoti pateicīgs, un es labprāt atgriežos pie laika, kad luga tika sarakstīta.


Esat ieradies Liepājā viens vai ar savu komandu?
Ar komandu. Bez tās jau neko nevar izdarīt. Mums ir horeogrāfe Inga Krasovska. Mana sieva Jurate Silakaktiņa taisīs kostīmus. Mūzikas partitūru veidos Zane Dombrovska un scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis.


Savulaik sākāt karjeru kā Dailes teātra aktieris. Bet kādu laiku jau nestrādājat tikai vienam teātrim?  
Nē, neesmu piesaistīts konkrētam teātrim. Strādāju ar dažādiem materiāliem, dažādiem projektiem. Ko darīt, pietiek. Tiesa, pandēmija izdara savas korekcijas un, kā zinām, novelk arī "Stop" krānu.


Taču galvenais ir darboties – rakt zemi vai kā citādi radoši izpausties.

Kāds pašam bija šis gads, kurš daudziem iesākās tik cerīgi?
Nevaru sūdzēties. Daudz ko paguvu izdarīt, bija remonts mājās, Rīgā. Bija interesants process Dailes teātrī ar diviem aktieriem – Daini Grūbi un Lauri Subatnieku, iestudējot "Blokmājas donu Kihotu". Viss notika neierastos apstākļos – no Kamerzāles, kā bija paredzēts sākumā, vadība mūs pārcēla uz Dailes teātra dārzu. Taču, tā kā izrādes formāts īsti neatbilda spēlēšanai ārā, meklējām, un arī atradām citu risinājumu – spēlējām nevis dārzā, bet dārza kafejnīcā. Aktierus un skatītājus šķīra stikla siena, un skatītāji izrādi klausījās caur austiņām. Tas bija tehniski sarežģīti, aktieriem burtiskā nozīmē svīstot pusotras stundas garumā, nedzirdot skatītāju reakciju – kā vakuumā. Atsauksmes bija dažādas, pat pretrunīgas, bet es ar rezultātu esmu apmierināts.


Vai savu aktiera karjeru esat beidzis?
Jā, esmu beidzis. Pēdējā loma bija 2018. gadā Amerikas latvietes, komponistes un dziedātājas Lailas Saliņas sarakstītajā izrādē par viņas tēvu, atveidoju dzejnieku un gleznotāju Gunaru Saliņu.


Pie šīs izrādes strādāju arī kā režisores palīgs, tas mums bija tāds kopdarbs.


Šo lomu droši vien varējāt spēlēt arī tāpēc, ka esat "dziedošais aktieris"?
Arī tāpēc.


Vai dziedošo aktieru trio "Ilga" arī vēl pastāv?
Jā, jau piecpadsmit gadus turamies! Nodibinājāmies 2005. gadā, nosvinējām desmit gadu jubileju ar ļoti labu tūri, toreiz bijām arī "Pūt, vējiņos!". Bija paredzēts – tagad jau neko nevar apgalvot droši – ka nākamā gada 17. februārī "VEF" kultūras pilī būs "Ilgas" koncerts, ar kuru sāksim savu 15 gadu jubilejas tūri.


Rudenī varētu uzstāties atjaunotājā koncertestrādē "Pūt, vējiņi!".
Jā, mums paredzēta pilnīgi jauna programma, sadarbojamies ar komponistu Gaiti Lazdānu, kurš gan vairāk zināms kā šlāgeru autors, bet mēs veidojam pavisam citādāku programmu. Līdz šim interpretējām teātra mūziku, Raimonda Paula dziesmas. Šoreiz gribējām citā žanrā paspēlēties.


Un kā ar kino?
Man ir seriālu pieredze. Pavisam cita darba specifika nekā teātrī, kino var taisīt trīs, četrus dublus, teātrī ir dzīvs process, enerģijas apmaiņa. Viennozīmīgi dodu priekšroku teātrim.


Kāpēc tomēr nolēmāt mainīt aktiera profesiju pret režisora darbu?
Tāpēc, ka režisors ir galvenais! (Smaida) Aktieris atbild tikai par vienu – savu lomu.


Režisoram ir jāceļ tā lielā māja. Viņam jāzina atbildes uz visiem jautājumiem un jāspēj kontrolēt procesu – no sākuma līdz beigām.

Gribējās arī realizēt savas idejas, atklāt jaunus dramaturģiskos materiālus. Iekāpt nezināmajā ir ļoti interesanti. Protams, katru jaunu darbu tu sāc no nulles, bet tas vēl jo vairāk dod adrenalīnu.


Daži režiju formulē kā matemātiku, bet tā kā esmu mācījies mūziku...


...Liepājā...
...Liepājas mūzikas koledžā..., tad es to drīzāk redzu kā kompozīciju, skaņdarbu, kurā katrai notij, katrai taktij ir sava nozīme, kur nekas nav nejaušs.


Biju iegājis galerijā "Romas dārzs", tur ir brīnišķīga Ilmāra Blumberga darbu izstāde, uz kuru var nokļūt vai nu nobraucot lejā ar liftu un nonākot tieši telpā, kurā ir šī izstāde, vai nokāpjot pa trepītēm un izejot cauri visai galerijai. Izvēlējos nevis liftu, bet kāpt pa trepītēm un vispirms iziet cauri galerijas ekspozīcijai ar dažādu latviešu mākslinieku darbiem – tur ir jūra, lauki, mājas. Skaisti, jā, bet, ieejot Blumberga izstādē, – pilnīgi cita domāšana, pilnīgi cita pasaule, milzīga amplitūda. Kosmoss!


Vai gribat teikt, ka režisors ir Blumbergs, bet aktieri – tie, kuri glezno katrs savu māju, koku, jūru?
Gribēju teikt, ka ir dažādu žanru, dažādu režisoru veidoti iestudējumi, no kuriem tu vari mācīties, un ir, par kuriem tu vari tikai pievilkt ķeksīti, ka tādi ir. Protams, katram režisoram ir vēlme tiekties pēc kaut kā augstāka, sasniegt maksimālu rezultātu, bet – kam ir dots un kam nav.


Jā, Blumbergs bija arī teātra cilvēks, veidojis scenogrāfiju daudziem iestudējumiem un ietekmēja arī režisorus.


Kad sākāt pievērsties režijai?
Jau tad, kad vēl studēju, un arī, kad sāku piedalīties izrādēs, mēdzu savā galvā uzbūvēt pats savu izrādi. Tagad tas ir materializējies. Bet pirms izrāžu režijām es jau biju sācis iestudēt koncertus. Arī nesen veidoju koncertuzvedumu "Nora un Viktors. Zelta duetam 50", kurā piedalās Marija Bērziņa kā Nora un Andris Ērglis kā Viktors. Pirmizrāde bija 29. septembrī VEF kultūras pilī, pēc tam sākās viesizrādes dažādās Latvijas pilsētās.


Teātra izrādes pārsvarā esmu taisījis Dailē. Nacionālajā teātrī veidoju koncertu par godu Nika Matvejeva jubilejai, ar Nacionālā teātra aktieriem iestudējām un parādījām arī trīs viņa ciklus par brīvību, tas bija veltījums Baltijas ceļa 30. gadadienai.


Un nu režisora darbs jūs atvedis uz dzimto Liepāju. Cik bieži izdodas apciemot Liepāju?
Te dzīvo mani vecāki. Tāpēc cenšos ik pa laikam parādīties – katru gadu braucam, sevišķi Ziemassvētku laikā. Tā mums ir ģimenes tradīcija – visi sapulcējamies, apdāvinām cits citu, parunājamies.


Jurate ir rīdziniece, bet arī viņai, šķiet, ir kāda saistība ar Liepāju?
Jurate ir mācījusies šeit – mākslas vidusskolā. Kad ar vecākiem ievācāmies Peldu ielas dzīvoklī, viņa dzīvoja pretējos logos.


Tā arī saskatījāties?
Nē, ne tuvu! Viņa uz manu pusi pat neskatījās, bija aizrāvusies ar saviem darbiem. Tas, ka viņa ir dzīvojusi pretējos logos, noskaidrojās tikai pēc laika, kad jau bijām Rīgā. Iepazināmies, kad Arnis Ozols iestudēja "Grāfu Monte Kristo" un mūsu kurss piedalījās masu skatos. Jurate bija izrādes kostīmu māksliniece.