Ampīra vai bīdermeijera stila tāfelklavieres, kas ap 19. gadsimta vidu izgatavotas zviedru uzņēmumā "Lars P. Cornwall", neskan kā "Steinway", taču var būt ļoti piemērotas nelieliem kamerkoncertiem. Šādu atziņu pauda pianiste Herta Hansena pēc tam, kad bija iemēģinājusi tik tikko no restaurācijas darbnīcas nākušo un pirmajam priekšnesumam uzskaņotu antīko instrumentu, ko koncertzālei "Lielais dzintars" dāvināja kādreizējais Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Imants Resnis.


Foto: Jānis Vecbrālis.


Svinīgais dāvināšanas akts norisinājās mirkli pirms Liepājas simfoniskā orķestra 141. sezonas atklāšanas koncerta "Lielā dzintara" kamerzālē, klātesot gan dāvinātājam, gan dāvanas saņēmējiem, gan koncertzāles attīstības biedrības biedriem, māksliniecēm – pianistei Hertai Hansenai un soprānam Guntai Gelgotei, žurnālistiem.


Imants Resnis savu uzrunu sāka ar pateicības vārdiem: "Vispirms man ir jāsaka paldies šai mājai un šīs mājas pārstāvim, direktoram Timuram Tomsona kungam, ka viņi pieņēma manu dāvanu. Otrs paldies ir meistaram Borisam Larionovam par darbu, ko viņš ir ieguldījis, instrumentu restaurējot. Neko jaunu nepateikšu, sakot, ka viens no lielākajiem priekiem cilvēkam var būt dāvināšanas prieks, līdz ar to šis dāvinājums zināmā mērā ir arī egoistisks, jo es sagādāju prieku sev. Bet, ja ar to izdodas radīt prieku vēl kādam, tad ir dubulta laime".


Stāstot, kā radusies ideja par šādu dāvinājumu, Imants Resnis sacīja:


"Visam ir sava priekšvēsture. Savā laikā biju ievadījis sarunas ar Mūzikas muzeju, zinot, ka viņiem ir diezgan liela klavieru kolekcija, varbūt, ka varētu deponēt šo klavieru kolekciju Liepājas koncertzālei. Nav izslēgts, ka nākotnē tas varētu notikt, un šis varētu būt pirmais solis."


Daudzi maestro Resnim jautājuši, kur viņš šo instrumentu atradis.


"Kā es to dabūju? Tie, kas mani cik ne cik pazīst, droši vien visi zina, ka es nekad nevienā pilsētā nelaižu garām nevienu antikvariātu un nevienu krāmu tirgu. Vācijā tos sauc par "blusu tirgiem", un Berlīnes "blusu tirgus" es visus zinu un visus esmu apmeklējis. Tā vienā sirojumu reizē, gan tepat, Latvijā, man gadījās ieraudzīt šo instrumentu, un tajā pašā mirklī – tas bija spontāni – man vajadzēja to nopirkt. Kaut gan es sapratu, ka tur būs jāiegulda, un tā tas arī bija – apmēram gadu instruments tika restaurēts. Bija jāveic gan vizuāla restaurācija, gan tehniskā, maksimāli saglabājot autentiskumu. Jūs visi dzirdēsiet, kā tas skan, – negaidiet "Steinway" koncertflīģeļa skaņu, tāda nekad 19. gadsimtā tā nav bijusi. Šāda veida instrumenti stāvēja salonos, mājās, skanēja mājas koncertos, mājas muzicēšanās. Patiesība tam ir pilnīgi atšķirīga skaņa."


Lai saprastu, cik vērtīgs ir dāvinātais instruments, koncertzāles "Lielais dzintars" attīstības biedrības valdes loceklis Ainars Kreics atgādināja faktu, ka savulaik šādas klavieres maksāja līdz 500 zelta rubļiem, tajā pašā laikā viens laukstrādnieks gadā nopelnīja divus rubļus.


Ainars Kreics: "Bet, domāju, ka ne jau visu var izteikt naudā, un šajā gadījumā svarīgi ir citi aspekti. Pirms kāda laika Imants Resnis pilsētai uzdāvināja ideju par koncertzāli, šo dāvanu pilsēta prata izmantot. Tā ir tā "torte", kurai šodienas dāvana acīmredzot ir "ķirsītis". Taču galvenais ir, lai šo dāvanu, tāpat kā galveno, lielo dāvanu, būtu, kas izmanto. Mēs redzam, ka lielā dāvana ir dārga gan liepājniekiem, gan pilsētas viesiem, un lai tāpat būtu arī ar šo "ķirsīti"!"


Pianiste Herta Hansena atzina, ka viņai ir nācies mainīties, jo ir liela atšķirība starp ikdienā ierasto instrumentu – klavierēm – un šīm tāfelklavierēm, kādas viņa redzējusi tikai muzejos. Pēc pianistes sacītā, pat klavesīna spēlēšana, kuru pārzina visi, kas mācījušies Mūzikas akadēmijā, ir citādāka. Akadēmija tikai nesen iegādājusies arī tāfelklavieres, taču tās ir jaunākas par šīm, kas tagad atradīsies "Lielajā dzintarā".


Soliste Gunta Gelgote, raksturojot muzicēšanu pie tāfelklavierēm, atzina, ka tām ir "cita burvība, cits šarms".


Abas mākslinieces izteica cerību, ka viņām tiks dota iespēja sarīkot vēl kādu kamerkoncertu, izmantojot jauniegūto instrumentu, jo "mums pūrā ir, ko rādīt".


Instrumentam ir ieplānota vieta koncertzāles foajē līdzās maestro Imanta Rešņa gleznai. Koncertzāles apmeklētāji tāfelklavieres varēs skatīt, tiklīdz būs saņemts speciāli pasūtītais podests, iespējams, jau oktobra sākumā.