Divus mēnešus pēc domes priekšsēdētāja ievēlēšanas amatā portāls irliepaja.lv aicināja Gunāru Ansiņu uz sarunu. Šoreiz, kad tikko pagājušas simts dienas jaunajos amatos, esam lūguši uz portāla jautājumiem atbildēt domes priekšsēdētāja vietnieku Ati Deksni.


Vai būt vienīgajam domes priekšsēdētāja vietniekam ir grūtāk nekā būt vienam no trim vietniekiem?
Iepriekšējā sasaukumā, kad bijām trīs vietnieki mēram, katram bija iedalītas konkrētākas jomas, ko arī dziļāk iepazinām un pārzinājām, un par kurām bijām atbildīgi. Šobrīd jāspēj orientēties visās jomās. Taču vietnieku skaita izmaiņas nāca kontekstā ar izmaiņām kopējā redzējumā, kā domei strādāt. Jau pagājuši vairāki mēneši, bet jaunā sistēma joprojām tiek veidota un pieslīpēta, un


droši vien vēl paies laiks, līdz pilnībā būsim sapratuši, kāds tad ir tas pareizais atbildības un pienākumu sadalījums.

Ļoti daudz kas nodots izpildvaras ziņā, un izpildvara atbild ne tikai par izpildītām lietām, bet arī nāk ar savu stratēģisko redzējumu. Mēs ļoti labprāt redzētu arī aktīvu iesaisti no pastāvīgo komiteju vadītājiem un viņu vietniekiem jeb tā sauktā "zobrata", kuri ir atbildīgi par konkrēto nozari un par ko mēra kungs jau ir stāstījis. Protams, komiteju vadītājiem ir arī pamatdarbs un kāds vairāk, kāds mazāk var veltīt savu ikdienu domes darbam. Tāpēc ir būtiski saprast, kāda ir katra komitejas vadītāja iesaiste, un tajā brīdī arī konkrētāk iezīmēsies tas lauks, kur jāpieslēdzas domes priekšsēdētājam un vietniekam.


Bet šī sistēma vēl tiek aprobēta?
Jā, nesen tikai apstiprinājām komiteju vadītājus, šobrīd būtiski ir apstiprināt komisijas, arī tām būs sava atbildība un iesaiste.


Ja iepriekš man bija iespēja ļoti detalizēti iedziļināties sporta un kultūras dzīvē, kas bija mana atbildība, tad tagad man jāiemācās vairāk uzticēties izpilddirekcijas un komiteju vadītājiem un strādāt drusku citādāk.


Vai izdodas sastrādāties ar mēru – Gunāru Ansiņu? Vai savā starpā esat sadalījuši pienākumus?
Mērs vienmēr ir reprezentatīva persona, kas pārstāv pilsētu visos gadījumos, kad tiek aicināts. Mēģinām līdzēt viens otram, kad tas vajadzīgs. Taču kā jebkurā darbā ir diskusijas, argumentācijas, bet lielu konfliktu mums nav. Ir bijuši jautājumi, kuros mūsu domas nesaskan, un attiecīgais balsojums parāda, ka ir atšķirīgi viedokļi.


Piemēram?
Piemēram, par Vēlēšanu komisijas sastāvu. Bet skaidrs, ka mūsu mērķis nav vienam otru pārtrumpot, bet strādāt Liepājas un liepājnieku labā. Attiecīgi arī jāatrod kompromiss.


Vai savā darbā jūtat atbalstu no biedrības "liepājnieki", ar kuru startējāt vēlēšanās?
Biedrība turpina aktīvi darboties, un, nenoliedzami, ļoti būtiski ir, ka arī pēc vēlēšanām neesam pazaudējuši kontaktu ar mūsu atbalstītājiem un dzirdam viņu viedokli. Mums ir Whats App grupa, kurā, ja nepieciešams, ātri izvēršam diskusiju ar biedriem par aktuālām tēmām. Aktīvi turpina darboties arī jaunie biedri, kas pievienojās biedrībai priekšvēlēšanu laikā, tai skaitā no Dienvidkurzemes novada. Tikko notika pirmā domnīca, ir daudz jaunu iniciatīvu. Aktuālākā tēma, protams, ir kārtējā teritoriālā reforma, kas piedāvā Liepājai apvienoties ar Dienvidkurzemes novadu.


Uz kuru pusi viedokļi vairāk sliecas?
Pietrūkst detalizētas analīzes, kādi būs ieguvumi, kādi zaudējumi, apvienojoties. Iespējams, ka ieguvumu ir krietni vairāk nekā zaudējumu, bet nav tādu materiālu, kuros ministrija būtu izvērtējusi apvienošanās ekonomisko vai kādu citu aspektu, lai varētu teikt: "Jā, mēs pārliecinājāmies..." Sajūtu līmenī šķiet, ka tas droši vien būtu pareizs lēmums, bet, vai gluži tuvākās četrgades jautājums? Ir vajadzīga analīze, lai īstajā brīdī pieņemtu īstos lēmumus. Esam vienojušies, negaidot no malas, pamodelēt situāciju un tos plusus un mīnusus kaut vai paši priekš sevis salikt.


Teicāt, ka iepriekš bijāt detalizēti iedziļinājies sporta un kultūras dzīvē. Kāda šobrīd ir situācija ar mūsu profesionālajiem sporta klubiem un komandām? Vai pietiek līdzekļu? Vai komandām ir droši sponsori?
Liepāja gan sportā, gan kultūrā latiņu ir uzlikusi pietiekami augstu, un tas liek turēt līmeni un neatkāpties. Tāpēc visus šos gadus esam mēģinājuši atbalstu kultūrai un profesionālajam sportam nesamazināt, un tas nav mainījies arī šobrīd. Sporta klubiem pilsēta ir viens no atbalstītājiem, un uzstādījums ir, ka jābūt arī privātam finansējumam, un klubu vadītājiem ir jāstrādā pie tā, lai šo finansējumu piesaistītu. Protams, pēdējie gadi ir bijis izaicinājums visiem – gan sporta atbalstītājiem, gan pašvaldībai, gan iestādēm un sporta klubiem. Līdz pandēmijai bija viena situācija, šobrīd – pavisam savādāka. Uzņēmējiem jārisina arī daudz citu jautājumu, tāpēc jāsaka paldies tiem, kuri turpina atbalstīt sportu. Kādam ir arī nogaidoša pozīcija, jo sponsoriem ir svarīgi, lai uz spēlēm nāktu skatītāji, un bija laiks, kad vispār nevarēja būt skatītāju, šobrīd – tikai ierobežots skaits. Katra šī jaunā situācija maina arī atbalsta nosacījumus. Klubi, protams, cīnās, un tas parādās arī klubu ambīcijā, kādi ir tie mērķi, kas šosezon sasniedzami. Hokeja klubā un basketbolā šobrīd lielāks akcents tiek likts tieši uz jaunajiem spēlētājiem, kuriem varbūt nav tāda profesionālā pieredze, kā citu komandu spēlētājiem, taču mēs redzam, ka rezultātā


jaunajiem ambīcijas ir pat lielākas un brīžiem tas nostrādā daudz labāk.

Varam tikai priecāties par hokeja kluba sniegumu, kur nāk viena uzvara pēc otras. Tāpat ir basketbolā, kur arī vadošā loma uzticēta gados jaunajiem, kas sevi vēl tikai pierāda un kas iepriekšējā sezonā varbūt bija tikai ceturtās maiņas spēlētāji. Runājot par futbolu, paldies jāsaka uzņēmējam Oļegam Hramovam, kurš turpina uzturēt futbola klubu. Arī pilsēta turpina atbalstīt futbolu, taču šis finansējums vairāk tiek novirzīts tieši bērnu futbolam, futbola akadēmijai, treneru piesaistei.


Daudz tādu mecenātu laikam nav?
Tur tā lieta. Liepājas situācija krietni atšķiras no Rīgas, kur atbalstītāju ir daudz vairāk. Tāpēc katrs šāds labais piemērs ir jānovērtē. Ceram uz to, ka, pandēmijai beidzoties, atbalsts varētu pieaugt arī no citiem.


Kā sokas ar futbola halles būvniecību?
Runājot vispār par infrastruktūras būvniecību, Liepāja ir labs piemērs, un katra jaunā, mērķtiecīgi būvētā sporta būve ir radījusi jaunu, ļoti lielu interesi par konkrēto sporta veidu. Uzbūvējām tenisa halli, un Tenisa sporta skola šobrīd ir tā, kur bērni stāv rindā, lai tiktu trenēties. To pašu var teikt par futbolu – brīdī, kad parādījās informācija, ka Liepāja kopā ar Futbola federāciju strādā pie halles projekta, parādījās liela interese par futbola skolu. Arī skola pati neguļ uz lauriem, ir izvērsusi aktīvu uzņemšanu, un bērnu skaits aug.


Žēl, ka neizdevās, kā bija plānots, ka rudenī halle jau būtu gatava, un bērni tur varētu trenēties, jo lielākā problēma futbola skolā ir tā, ka ziemā nav, kur trenēties. Pati dzīve pierāda, ka šī ir tā halle, kura ir vajadzīga Liepājā, lai būtu pilnvērtīgs treniņu process. Tāpēc kopā ar Futbola federāciju tika atrasts šis risinājums ar piepūšamo futbola halli, kas ir reālākais veids, kā šo vajadzību apmierināt. Futbola federācija slēdza līgumu ar piepūšamās halles ražotāju, mūsu uzdevums bija pievilkt nepieciešamo infrastruktūru, kas ir izdarīts, un sagatavot pamatu. Taču


tas, ka pēdējā laikā Latvijā akcents uz piepūšamajām hallēm nav bijis, projekta dokumentācijas tapšanas laikā ir radījis lielas diskusijas dažādos līmeņos,

jo brīdī, kad bija jāsaliek kopā abas daļas – piepūšamo un pamatus, izrādījās, ka Latvijas likumdošana to padara ļoti sarežģītu. Taču speciālisti ir izgājuši cauri dažādām tehniskām un juridiskām niansēm, un šobrīd esam tikuši līdz būvprojekta apstiprināšanai visos dienestos un pēc tam arī būvvaldē. Apmēram pēc diviem mēnešiem mēs varētu būt nonākuši līdz būvniecības iepirkuma izsludināšanai. Pie labvēlīgiem nosacījumiem būvniecība varētu sākties nākamā gada aprīlī, un līdz vasaras vidum halli varētu pabeigt.


Šobrīd Latvijā paralēli tiek strādāts pie divām futbola hallēm – Rēzeknē, kas ir mazāka un līdz ar to vienkāršāka, un Liepājā, un vairākas pilsētas, kas gaida savu kārtu, lai realizētu šādas halles, raugās uz mums, kā mums tas izdosies. Domāju, ka būs daudz ieinteresētu pilsētu, kas brauks uz Liepāju pieredzes apmaiņā, lai uzzinātu, kā to procesu pareizi virzīt.


Liepājā pēdējos gados ierīkoti daudzi brīvi pieejami vingrošanas laukumi. Vai atbalstāt to ierīkošanu? Manuprāt, ne visi tiek pietiekami izmantoti. Vai pats arī izmantojat kādu no tiem?
Noteikti atbalstu, tas ir ieguvums pilsētai. Noslodze laukumiem droši vien ir dažāda, varbūt ir jāpaiet laikam, lai katra tāda jauna vieta tiktu iekļauta sportot gribētāju ikdienas maršrutā, bet tā noteikti ir laba iniciatīva, un es ticu, ka ir pietiekams skaits liepājnieku, kas tos regulāri izmanto.


Es pats vairāk esmu komandas sporta cienītājs, līdz ar to, cik ierobežojumi ļauj, labprāt ar saviem domubiedriem uzspēlēju hokeju.

Mans stadions ir pludmale, patīk skriet, un to darīju arī tajā brīdī, kad kopīgā sportošana bija liegta. Izmantoju arī to sporta infrastruktūru, kas pludmalē pieejama.


Kādas problēmas pašvaldībai, jūsuprāt, būtu jārisina kultūras jomā?
Nenoliedzami bibliotēka Liepājā ir dienas kārtībā, un lielākās diskusijas šobrīd ir nevis, vai tai ir jābūt, bet par to, kur un kādai ir jābūt, kāds ir tas saturs, kam jābūt zem šīs bibliotēkas jumta. Sapratne par to mainās ar katru gadu, nāk klāt dažādas papildu lietas. Tas ir izaicinājums, pie kura ir jāturpina strādāt. Tāpat aktualitāte, kura tāda jau gadiem bijusi, ir teātra Mazā zāle. Šobrīd pussolītis ir pasperts, esam ieguvuši īpašumā kādreizējo bankas ēku, un redzam, ka ēka var tikt pielāgota Mazās zāles vajadzībām.


Nākotnē, kad radīsies papildu iespējas piesaistīt finansējumu, tur var veidoties pat vesels teātra kvartāls.

Esam izrunājuši ar teātri "programmu maksimums", kas nozīmē uzbūvēt vēl kādu papildu būvapjomu, kas tad pilnībā nosegtu teātra vajadzības, taču to nevar izdarīt, nepiesaistot papildu finansējumu. Bet ir lietas, kas atrisināmas krietni ātrāk, jo runa nav tikai par zāli, bet arī par darbnīcām, mēģinājumu telpām un tā tālāk. Tās atrisinās jau tajā brīdī, kad teātris ieiet iekšā šajā bankas ēkā. Runājot par Mazo zāli, viena iespēja ir esošā zāle, kas ir pielāgojama teātra Mazās zāles vajadzībām, bet vienmēr ambīcijas var būt lielākas, nekā šā brīža iespējas, tāpēc šobrīd strādājam pie projekta, kā soli pa solim jautājumu sakārtot – ko darām vispirms, kādi ir tuvākās desmitgades risinājumi un kas ir jāizdara tālākā periodā.

Gan teātris, gan pašvaldība lepojas ar faktu, ka Liepājas teātris ir vecākais profesionālais latviešu teātris valstī, bet šī vērā ņemamā vēsture nekur nav apskatāma. Vai tagad, kad šajā bankas ēkā zem viena jumta ir gan teātris, gan muzejs, varētu tapt teātra vēsturei veltīta ekspozīcija?
Par šo ēku, tās saturu un piepildījumu bija plašākas diskusijas gan ar teātra valdes locekļiem, gan citiem speciālistiem vēl pirms bijām to no valsts pārņēmuši, un "teātra muzejs" bija viena no sadaļām, par kuru runājām. Domāju, ka šajā ēkā tādu varētu veidot – materiāls mums ir pietiekami bagāts, lai darītu to pieejamu plašākai publikai.


Ideālā variantā, kopā ar papildu būvapjomu, noteikti redzu, ka šajā ēkā draudzīgi sadzīvo teātris, Leļļu teātris un muzejs, bet tas nav tuvāko gadu risinājums.


Vai pats kaut kādā ziņā esat "kultūras patērētājs"? Kuriem kultūras dzīves notikumiem dodat priekšroku?
Droši vien varu sevi tā saukt. Teātri apmeklēt man patīk, sekoju arī līdzi tam, kas teātrī notiek. Tāpat man nav tāla simfoniskā mūzika, labprāt klausos koncertus. Taču neesmu iknedēļas pasākumu apmeklētājs, turklāt lielu daļu mana brīvā laika aizņem sports. Jāprot salāgot gan vienu, gan otru, un jāatrod līdzsvars.


Vai Liepāja ir pelnījusi Eiropas Kultūras galvaspilsētas titulu?
Jau sen esam pieraduši sevi dēvēt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, apzinoties to, kas mums jau ir, bet skaidrs, ka teikt "Rīga ir gatava", mēs nevaram. Varu tikai piekrist Ulda Pīlēna viedoklim, ko viņš izteicis "Liepājas Vēstulēs" – ka ir būtiski spēt paskatīties uz sevi no malas, un, ja šajā sacensībā par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu mēs koncentrējamies uz: "Paskatieties, ko esam sasnieguši", tad droši vien tas ir nepareizs mērķis. Bet, ja caur šo sacensību ieraugām ceļu, pa kuru mums iet tālāk, mobilizējamies, koncentrējam spēkus, nospraužam jaunus mērķus un caur šo procesu ejam uz kaut ko jaunu, augam arī paši, pilnveidojam to, kas mums ir iestagnējis, tad tas ir pareizais mērķis. Tāpēc


neatkarīgi no tā, vai tad, kad nākamajā gadā šis konkurss beigsies, mums tiks piešķirts tituls vai ne, domāju, ka bija pareizi piedalīties konkursā.

Taču ir jānosprauž pareizie mērķi, ko gribam sasniegt. Svarīgi arī iesaistīt sabiedrību, dot iespēju, uzklausīt tos, kurus ikdienā ne vienmēr sadzirdam, atrast katram vietu, kur pieslēgties šim procesam. Lai tas ir kopīgs liepājnieku projekts, nevis atsevišķas grupas projekts.


Liels mīnus Liepājai ir vietu trūkums bērnudārzos. Kādu risinājumu šai problēmai saskatāt jūs?
Tāda problēma un dažādi mēģinājumi to risināt gadu gaitā ir bijuši, bet pēdējie divi gadi ir parādījuši, ka pietiekami liels solis uz priekšu ir sperts – gandrīz 300 papildu vietas bērniem šogad ir radītas.


Bet trūkst daudzreiz vairāk.
Atkarīgs, par kādu rindu mēs runājam. Ja mēs sakām, ka pagājušajā gadā rindā bija 1780, šajā – 1442, tad tas ir bērnu skaits, kas iestājies rindā. Taču, kā mēs zinām, rindā stājas no bērna dzimšanas, bet aktuālā vajadzība iestājas tad, kad bērns sasniedzis pusotra, trīs gadu vecumu, un tad jau skaits ir mazliet cits.


Pagājušajā gadā pirms vēl tika nodots ekspluatācijā "Prātnieks" ar vairāk nekā 200 vietām un nesen atvērtās bērnudārza "Mazulītis" filiāles telpas vienā no 8. vidusskolas korpusiem, aktuālā rinda bija ap 650 bērniem, šobrīd – ap 390.


Jau iezīmējusies arī bērnudārza "Liedags" būvniecība, kurā plānojas ap 200 vietām. Janvāris varētu būt tas mēnesis, kad starts tiks dots – iepirkums ir bijis, būvnieks zināms. Šobrīd gaidām valsts lēmumu attiecībā uz finansējumu.


Kāds ir jūsu viedoklis par skolu reitingiem, kuros Liepājas skolas lielākoties ir ap vidu un zemāk?
Ir dažādi reitingi, bet es gribētu likt akcentu uz vienu citu pētījumu. Jau kādu brīdi atpakaļ


pašvaldība uzaicināja ekspertus no konsultāciju firmas "Dynamic University", kas pagājušajā mācību gadā padziļināti pētīja situāciju Liepājas skolās.

Rezultāti, kas nebija glaimojoši, vairākas reizes tika prezentēti Izglītības komisijā, notika diskusijas, kuru rezultātā secinājām, ka ekspertiem ir jāsniedz arī ieteikumi, kādus soļus spert, lai rezultāts ir labāks. Nācās ņemt vērā ārkārtas situāciju, bet gada beigās vai nākamā gada sākumā sagaidām, ka saņemsim pietiekami kompetentus ieteikumus.


Vai jūsu bērni vēl ir skolēni?
Jā divi ir ģimnāzijas audzēkņi, viens vēl mācās privātskolā "Varavīksne".


Policija regulāri ziņo par narkotiku reidiem skolās dažādās pilsētās, un nekad tie nav beigušies bez rezultāta. Vai šāds reids nebūtu lietderīgs arī Liepājas skolās?
Es kā vecāks viennozīmīgi esmu ieinteresēts, lai mēs preventīvi spertu visus iespējamos soļus, lai novērstu šāda veida problēmas skolās. Cik pats esmu informēts, tad pašvaldības policija regulāri katru dienu vairākas reizes apseko skolas, konstatē situāciju un veic preventīvus pasākumus, kas ir nepieciešami. Tajā pašā laikā pats zinu vairākas skolas, kuras pašas aicinājušas tiesībsargājošos dienestus uz pārbaudēm, arī ar suņiem.


Vai jūs apmierina pilsētas labiekārtošanas darbu kvalitāte? Piemēram, nupat atjaunoja asfalta segumu Uliha ielas brauktuvei un dažus ielāpus uzlika arī ietvēm. Kā vērtējat paveikto?
Laikam biju viens no tiem, kas, braucot pa sataisīto Uliha ielu, konstatēja, ka darbi ir veikti, bet ir brāķis. Tajā pašā dienā mums par to bija saruna ar izpilddirekciju, jo neuzskatu, ka tā ir laba prakse. Grūti atrast pamatojumu,


kā vispār līdz tādai situācijai var nonākt, ka tikko pabeigti darbi un jau jānovērš brāķis.

Ar kolēģiem esam aktualizējuši un mēģinām saprast, kas ir maināms, lai nebūtu šī paradoksālā situācija, kad finansiālās sankcijas būvniekiem par aizsāktu, bet laikā nepabeigtu objektu, piemēram, demontēto veloceliņa posmu parkā, ir tik nelielas, ka viņi labāk samaksā sodu, nekā godprātīgi ķeras pie darba. Soda apmērs ir valstiski noteikts, un mēs kā pašvaldība to nevaram ietekmēt, bet tas nenozīmē, ka jānolaiž rokas. Ir jāmeklē risinājumi, kā kaut ko mainīt šajā sistēmā.


Pirms kļuvāt par deputātu, bijāt "Liepājas metalurga" Personāldaļas vadītājs, tāpēc pēdējais jautājums – ko jūs vēlētos redzēt bijušā "Liepājas metalurga" teritorijā?
Mans viedoklis ir, ka "Metalurga" tēma Liepājā ir slēgta. Bija laiks, kad "Liepājas metalurgs" Liepājai daudz ko deva – lielai daļai liepājnieku bija darbs, viņi bija nodrošināti, uzņēmums arī ieguldīja sporta klubu uzturēšanā. Tas ir jānovērtē, bet "Liepājas metalurga" stāsts ir izstāstīts, un ir pilnīgi citādi jāvirza Liepājas attīstība, jāliek akcenti uz citām aktualitātēm, piemēram, Liepājā sāk trūkt darbaspēks. Bet, runājot par "Metalurga" teritoriju, tur ir jābūt kādai transformācijai, tā vairs nav viena uzņēmuma slēgta teritorija. Varam domāt, kādus jaunus virzienus tur attīstīt, varbūt tas var būt arī jau izskanējušais zaļākais industriālais parks, tikpat labi tur var būt arī kultūra – tas viens otram netraucē, tikai papildina.