Lietus laikā, kā šajās dienās, bet ne tikai, gājējs Liepājā ir tas satiksmes dalībnieks, kurš ir visneapskaužamākajā situācijā. Tas ir gan vietām slikti funkcionējošās lietus kanalizācijas dēļ, gan tāpēc, ka šīs lietus kanalizācijas vispār nav, gan ielu pārbūvju pasūtītāja (pašvaldības), projektētāju un lietotāju dēļ, gan individuālo māju īpašnieku augstprātības vai nevērības dēļ.

Ietves nav, bet trešdaļu brauktuves aizņem auto, lai gan pie mājas izbruģēta speciāla vieta automašīnas novietošanai.

Tā kā piederu šai diskriminētākajai sabiedrības daļai, tad labi zinu, vietas, kur, piemēram, lietus laikā labāk mest līkumu.

Taču reizēm nokļūšana mājās vai darbā tik un tā izvēršas līču loču gājienā ar pārskrējieniem no ielas vienas puses uz otru

un dažādu šķēršļu pārvarēšanas elementiem. Piemēram Alejas ielas posms starp Jūrmalas ielu un Janševska ielu. Iesi pa trotuāru kreisajā pusē, nonāksi pie milzu peļķes. Pāriesi ielas pretējā pusē, pēc dažiem soļiem vēl lielāka peļķe priekšā. Tā kā ūdens bieži vien ir gandrīz līdz ielas vidum, turklāt pie pretējās ielas malas novietots kāds auto, gājējam atliek vien šaura josla pašā brauktuves vidū. Bet brauktuves, kā zināms, nav paredzētas gājējiem.

Peļķe Alejas ielā klāj gan ietvi, gan daļu brauktuves.

Taisnība jau ir Komunālās pārvaldes sabiedrisko attiecību speciālistam Aigaram Štālam, kurš, vaicāts: "Ko darīt gājējam?", atbildēja: "Izvēlēties citu maršrutu!" Jo "lai novērstu šo situāciju, ir jāprojektē un jāizbūvē lietus notekūdeņu savākšanas kolektors plašākai teritorijai, iekļaujot Alejas ielu, Alejas ielas un Jūrmalas ielas krustojumu un vēl kādu ielu posmus". Bet "pašreiz tas netiek plānots, jo risinājumiem nepieciešamas lielāka apjoma investīcijas.

Lietus ūdens kolektora izbūve Alejas ielā ir viena no nākotnes iespējām, izvērtējot līdzīgu objektu nepieciešamību arī citās pilsētas vietās".

Tātad jāpērk gumijas zābaki.

Jau ilgāku laiku izārdīta ietve Valdemāra ielā.

Šovasar pašvaldība izbūvēja glaunu iebrauktuvi pludmalē Pērkones ielas galā –

uz betona plākšņu seguma varētu pat helikopters nolaisties vai maza lidmašīna.

Pārasfaltēja arī pašu ielu – līdz pat Uliha ielai. Ietves, protams, nebija paredzētas, tāpat kā mainot ielu apgaismojumu pirms dažiem gadiem. Palika tā, kā ir: ielas daļai, kur teorētiski vajadzētu atrasties ietvei, pie katras privātmājas ir savs risinājums – viens izbūvējis glītu ietvi (paldies, jums, liels!), cits – tikai iebrauktuvi garāžā vai pagalmā. Vēl kāds ierīkojis puķu stādījumus vai ar betona apmalēm norobežotu mauriņu.

Viens no retajiem ietves posmiem Pērkones ielā.

Cits vienkārši apvilcis strīpaino lentu vai šķērsām nolicis auto. Kāds, būvējoties vai izliekoties, ka būvējas, aplicis savam īpašumam pamatīgu žogu, ietverot arī neesošās ietves daļu (Palangas ielā pie īpašuma 16A tāds stāvēja piecus gadus, par laimi, mainoties būvniecības regulējumam, žogu novāca).

Pa ietvi ejot, garām netikt.

Tā nu cilvēki, kas pat no Ezerkrasta vasarā nāca uz pludmali tieši pa Pērkones ielu – satiksmes ziņā dzīvāko no maģistrālēm, kas ved uz pludmali, taču arī ainaviski skaistāko, jo ir vienīgā iela, kuras galā redzama jūra!) – bija (un ir) spiesti lavierēt "starp mašīnām, motoriem, [..] rēcieniem, rūcieniem, svilpieniem..."

Dažreiz jāsastopas arī ar šādiem šķēršļiem. Pārvietošanās, protams, tikai pa brauktuvi.

Kad, ierīkojot jauno ielu apgaismojumu, krita viens koks pēc otra, un kādreiz zaļās un pilsētniekiem draudzīgās ielas pārvērtās betona un asfalta tuksnešos (Ukstiņa, piemēram), tad bija arguments – šī ir pilsēta, nevis mežs.

Bet, ja jau pilsēta, tad gājēja alternatīvai nevajadzētu būt tikai ceļmalai, meža taciņai vai gumijniekiem.

Šovasar asfaltēja arī Siguldas ielu, nevienā ielas pusē trotuāru gan neuzbūvēja.