Publicējam liepājnieka pārdomas (vārdu šajā gadījumā neizpaudīsim) par pieredzi saskarē ar pašvaldības Sociālo dienestu, cerībā, ka tas liks aizdomāties deputātiem un palīdzēs dienestam uzlabot savu darbu, pārskatot birokrātisko prasību nepieciešamību un apkalpošanas stilu. To darām, jo šis nav vienīgais liepājnieks, kuram ir iebildumi pret Sociālā dienesta darbu.
 
Vēršanās pēc palīdzības Liepājas Sociālajā dienestā daudziem liepājniekiem ir vienīgā iespēja pašu spēkiem neatrisināmu problēmu risināšanā. Kādam tā ir pēdējā iespēja, vēl kādam tas ir pakalpojums, kurš pienākas pēc Latvijas likumdošanā noteiktajiem normatīviem.
 
Nav noslēpums, ka ir arī tādu cilvēku kategorija, kuriem dažāda veida pabalstu saņemšana ir teju profesionāla nodarbe vai vienīgais darbs. To paveikt nav grūti, ja vien esi tam iepriekš sagatavojis sava sociālā statusa atbilstību, piemēram, kādam no daudzajiem ienākumu sliekšņiem, kuru varēsi Sociālajā dienestā apliecināt ar viegli sagatavojamiem dokumentiem.
 

Vēl kāds būtisks priekšnoteikums ir spēja pašam kaut rāpus, bet nokļūt līdz iestādei.

Nekādā gadījumā nenoskaņojies, ka šajā iestādē esi gaidīts kā pilsonis, kura dēļ šī iestāde vispār ir radīta un tās darbiniekiem tieši tu esi darba devējs. Dodies uz tikšanos kā pazemīgs lūdzējs un aizmirsti visu, ko par sociālo palīdzību esi lasījis pastkastītē saņemtajās pašvaldības avīzēs vai izlasījis internetā. Aizmirsti arī to, ka lieliski pārzini lietvedības pamatus, piemēram, kā pareizi jāraksta iesniegums.
 
Nekādā gadījumā neatsaucies uz valstī spēkā esošo likumdošanu, jo arī izprotot juridiskās nianses un izlasot 2010.gada 21.janvārī pieņemtos Liepājas pilsētas domes saistošos noteikumus “Par Liepājas pilsētas pašvaldības sociālajiem pakalpojumiem” (turpmāk – Saistošie noteikumi), tajos neatradīsi ne atšifrējumus ar norādēm uz saistītiem normatīvajiem aktiem (tajos ".... noteiktajos gadījumos... "), ne dokumentu paraugus, ne skaidrojumus tik plaši tulkojamajam jēdzienam "... ja nepieciešams". Jo, realitātē, lai cik tas nebūtu dīvaini, tikai ierēdnis, nevis tu pats, zinās, kas tev nepieciešams jeb, faktiski saliks tik daudz birokrātisko šķēršļu, cik viņi paši to vēlēsies.
 
Par ko šis stāsts? Par paša pirmo pieredzi. Mana 91 gadu vecā mamma pēkšņi sasirga tā, ka pērnvasar palika "uz gultas". Tolaik ļoti vienkārši nokārtojām papīrus, lai noformētu Maznodrošinātās mājsaimniecības statusu, jo epidemioloģiskā situācija valstī ļāva to darīt attālināti.
 
Gan minētā vienkāršība, gan Liepājas medijos decembrī-janvārī publicētās Liepājas sociālā dienesta preses relīzes mani uzrunāja doties arī pēc izslavētā Mājokļu pabalsta, kura mērķauditorija ir arī mamma. Izlasīju rakstus, izpētīju visu liepaja.lv atrodamo informāciju un 27.janvārī biju sagatavojis visu nepieciešamo dokumentu paketi, lai jau 28.janvārī to ievietotu Sociālā dienesta foajē esošajā pastkastītē "Iesniegumiem".
 
Tas būtu gan visiem ērti, gan vienkārši, tomēr nolēmu par šo vēlmi informēt iestādi arī telefoniski. Lūk, tad arī viss sākās... "Ziniet, pie mums iesniegumus pieņem tikai ar iepriekšēju pierakstu, un divas nedēļas jāgaida rinda.... Jā, varat ievietot pastkastītē, bet tos iesniegumus mēs tik un tā neizskatīsim..."
 
Lai kādi centos izskaidrot, ka vēlos tikai tik vien, kā iesniegt iesniegumu iestādei,


darbiniece savā nostājā bija nelokāma un faktiski "nohipnotizēja" mani, lai es patiešām tikai tiktu pierakstīts RINDĀ UZ IESNIEGUMA IESNIEGŠANU...

Šādu absurdu patiešām grūti tekstā neizcelt, jo iedomājos, kā tas būtu, piemēram, policijā...
 
Arī rinda būtu kā rinda, tomēr dienesta darbiniece arī tik vienkāršo lietu uztvēra ar aizdomām, jo situācija, kad iesniegumu vēlas iesniegt nevis pats pabalsta pieteicējs, bet viņa vārdā to dara kāds cits, darbiniecei lika aktivizēt to, kas raksta ievadā citēts no Saistošajiem noteikumiem "... ja nepieciešams...". Lai kā centos uzsvērt, ka vēlos tikai šo dokumentu paketi iesniegt, nevis klātienē iztirzāt tā saturu, tas tikai pastiprināja darbinieces azartu totālas birokrātijas virzienā. Lai tur kā, beigās vienojāmies par vizītes datumu, 8.februāri.
 
Protams, šajā laikā notika arī tāds sīkums, kā janvāri nomainīja februāris, kas juridiski nozīmēja to, ka janvārī sagatavotā izziņa "par iepriekšējiem 3 mēnešiem", februārī tāda vairs nebija. Kā man vēlāk to skaidroja viena no daudzajām dienesta vadošajām amatpersonām, viss esot pareizi, jo esot arī tāds likums, kurš nosakot, kad tieši iesniegums esot uzskatāms par iesniegtu.
 
Tātad tikšanās klātienē... Darbiniece paņem iesniegto dokumentu paketi, ierauga iesniegumu un izbrīnā jautā:


"Kas tas tāds? Tajā nav pietiekošs daudzums tukšu līniju!"

Redzu, ka ir pamatīgi apjukusi un dodas pie kolēģes, lai tagad jau divatā saprastu, kā rīkoties. Apjuku, centos skaidrot, ka savos 58 gados esmu rakstījis gana daudz un dažādus iesniegumus, tomēr tas bija aplams solis, darbinieces apvainojās un, kad pateica "Jūs mūs nemācīsiet, kādam jābūt iesniegumam", atmosfēra nokaitējās tā, ka neizturēja arī mani nervi. Tika pieaicināta iestādes vadītāja, ar trīcošām rokām aizcirtu iestādes durvis un devos prom.
 
Pieļauju, ka iestādes praksē ir pilnībā aizmirsies Saistošajos noteikumos esošais punkts 3.4., kurš nosaka: Ja personai nav tiesības saņemt pieprasīto sociālo pakalpojumu, Sociālais dienests pieņem motivētu lēmumu par atteikumu piešķirt sociālo pakalpojumu, lēmumā norādot tā apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.
 
Stāsts ir ne tik daudz par sociālo atbalstu, cik par pašu iestādi. Nez vai tajā un Liepājs domes atbildīgajās komitejās kāds ir aizdomājies, ka šodien daudzi šīs iestādes klienti ne vien iesniegumus, bet arī citus dokumentus prot iesniegt arī ar telefona palīdzību. Piemēram, Liepājas


Sociālā dienesta štatā ir trīs (!!!) IT speciālisti, bet 2022.gadā visi dokumenti tiek pieņemti tikai papīra formā.

Būtu vismaz aizdomājušies tik tālu, ka tos varētu izdrukāt iestādē, lai nabadzīgākajai liepājnieku daļai nebūtu tos bezjēdzīgos papīru kalnus jāizdrukā namu apsaimniekotāju vai citos uzņēmumos par maksu.
 
Vēl ļoti gribētos saprast, kā tas tā var būt, ka no padsmit tūkstošos mērāma Liepājas pensionāru skaita, tikai ap 1000 spēj pretendēt uz populārākajiem pabalstu veidiem jeb, klasificējas Maznodrošinātas mājsaimniecības statusam. Noteikti ikviens ir saticis kādu paziņu, kurš šim statusam kvalificētos, bet sarunā ar viņu nākas dzirdēt "...eh, tur visādi papīri, neprotu nokārtot". Protams, jo arī Liepājas Sociālais dienests stingri ievēro Datu aizsardzības normas un, kaut arī tas prasītu dažas minūtes laika, drošāk būs sūtīt savus nespējniekus pēc dažādām izziņām, nevis rast apstiprinājumus valsts datu bāzēs, un izprast, ka pilsonis arī ar savu parakstu var apstiprināt ikvienu datu patiesumu.
 
Katrā ziņā rodas sajūta, ka Liepājas Sociālais dienests stagnē pagājušajā gadsimtā,

vēdinātāji tuvākajos gados nav gaidāmi, tomēr tieši ar šīs iestādes modernizāciju būtu jāsāk ikvienam politiķim,

kurš rūpējas par sociāli mazāk aizsargāto liepājnieku interesēm.
 
Liepājā viss ir labi, ierēdņi saņems prēmijas un algas pielikumus, mamma nomira, dzīve turpinās.
 

*Quo vadis – kurp ej (latīņu val.).