Kāpēc perfekcionista uzdrīkstēšanās 12 gados pārtop desmitiem miljonus eiro vērtā haltūrā? Vai ārzemju arhitekta egoismam jāupurē Latvijas kultūras budžets?

Vai jāupurē Liepājas bērnu veselība? Vai strādāt saulesbrillēs būs mode?

Lai īstenotu senu bijušā Liepājas Simfoniskās orķestra mākslinieciskā vadītāja Imanta Rešņa sapni, sadarbībā ar Latvijas Arhitektu savienību Liepājas pašvaldība 2003.gadā noorganizēja valstī pirmo starptautisko arhitektūras konkursu. No uzaicinātajiem 5 arhitektiem žūrija izvēlējās vienu mārketingam skanīgu vārdu, jo tādu mērķi bija nosaucis konkursa organizētājs. Pieredzei koncertzāļu projektēšanā austrietis Folkers Gīnke acīmredzot kvalificējās ar Zalcburgas "Mozarteum" universitāti skopajā uzbūvēto darbu sarakstā.

Gīnke atsaucies, jo nav bijuši nekādi ierobežojumi radīt simbolu, lai parādītu, ko viens arhitekts var un vēlas izteikt. Savu uzskatu, ka primāra ir koncertzāles arhitektūras vērtība kā pilsētas tēlam, pārējais — otrā plāna jautājums, Gīnke nostiprinājis, uzzinot, ka pirms dalības konkursā viņam nezināmā Liepāja kādreiz bijusi slēgta. Un viņš, nevis paši liepājnieki izlēma, ka pilsētai nepieciešama jauna — kultūras identitāte. Tikmēr pilsētnieki kalkulēja tāmi iecerei par daudzfunkcionālu būvi, rēķinoties ar pašvaldības, valsts un fondu finansēm. Tai piekāpjoties telpiski un teritoriāli, vairākas reizes tika samazināts fiziskais apjoms, kurā Gīnke plānoja salikt visu Liepājas nākotnes kosmosu...

Ēkas kritiku un strīdus par novietojumu centrā paredzēja jau tad. Vietu pastkartīšu arhitektūrai pēckara pilsētas noplicinātajā panorāmā bija akceptējuši vietējie arhitekti, zīme — lielais dzintars — pārliecinājusi konkursa internacionālo žūriju.

Akustika mīnus arhitektūra
Skanējumu "Lielajā dzintarā" slavē gan mūziķi, gan klausītāji: "Koncerts spožs, lielisks, brīnišķīgs." Ja runā par klasisku simfonisko mūziku, piebilst būvakustiķis Arturs Pērkons. Piepildās pilsētplānotāja, nelaiķa Sigurda Gravas pieteiktais pielikt visas pūles, lai iegūtu pirmklasīgu akustiku: "Ja skanēs labi, atzinība būs globāla."

Skan tik teicami, ka pauzēs var dzirdēt gaisa apmaiņas troksni. Pamanāma katra vismazākā nianse un katra kļūdiņa. Precīzā akustika prasa muzikāli ļoti precīzu izpildījumu — novērtē citu orķestru diriģenti. Paradoksāli — ar arhitektonisko kvalitāti, nevis labāko akustiku konkursā uzvarējušais projekts realizēts akustiski izcilā arhitektūras brāķī. Ja runā par lielo zāli. Pasūtītāja prasības, akustiķa zināšanas, arhitekta spējas un celtnieku prasmes izrādījušies līdzvērtīgi tikai koncertzāles skaņu telpas radīšanā, jo skatuve un sēdvietas — svarīgākās, ko tajā lieto cilvēks, — nav humāni labiekārtotas.

Apbūvētā vide veidojas no cilvēku savstarpējām attiecībām, kuru pārnešanu telpiskā modelī vada arhitekts, tāpēc viņa galvenais rīks ir saruna. Ar pasūtītāju, kas pārstāv Liepājas iedzīvotājus, ar savu pārstāvi Latvijā, ar inženieriem, ar ierēdņiem, ar ekspertiem, ar celtniekiem, ar dizaineriem, ar apkopējiem, ar katru, kas iesaistīts ietilpīgajā procesā no pasūtījuma līdz jaunbūves nodošanai. Arhitektūra ir dārgākā psihoterapija.

Kā Liepāja, kuru vēl konkursa noslēgumā sauc par pamācošu piemēru diskusiju kultūrai, trīs dimensijās īsteno slimīgas sadarbības sekas? "Lielā dzintara" arhitektūrā nolasāms Gīnkes uzstājības triumfs pār mēra Ulda Seska padoto aprobežotību un apspiestību, savukārt akustikā — pietāte profesora Karlheinca Millera profesionalitātei. Perfekcionistu Resni atstādināja, pragmatiskais politiķis Uldis Pīlēns no līdzdalības atkāpās. Pilsētas galvenos arhitektus mainīja kā džokera kārtis. Atšķirībā no savtīgiem komerclīgumiem vai politiskiem darba uzteikumiem, kurus noslēdz Liepājas domes kabinetu durvis, arogantā attieksme pret sabiedrību, kuru materializē pilsētvides publiskajā telpā, nav noslēpjama. To ar "Katram Liepājniekam" avīžpapīru nepiesegs. Tā cauri spīd, izkaras no sienām un griestiem.

Vai mārketingam skanīgs arhitekta vārds garantē labu ēku?
Apbūvētā vide domāta cilvēkiem un viņu attiecībām. Arhitektūra ir augsti kvalitatīvā tās daļa, ja tajā līdzsvarotas 3 pamatīpašības — skaistums, lietderība, izturība — saskaņā ar būvvietas apkārtnes kontekstu. Vienlaikus, ja tā ir pamatota gan sabiedriski, gan ekonomiski, gan ekoloģiski.

"Lielā dzintara" skaistums ticis pilsētas sejas plastikai, tumsai, kaijām un vārnām, nevis tā ikdienas lietotājam vai apmeklētājam. Nezinām, vai publiskā interjera haoss atgriezīs prasīgos mūzikas tūristus vairāk par izpētes reizi. "Jo mūslaiku sabiedrība koncertzālē vēlas rast ne tikai skanisku, bet grib sagaidīt arī telpisku pārdzīvojumu," zina muzikoloģe Baiba Kurpniece. Vai plānojums, ko lepni sauc par labirintu, ir lietderīgs? Pieredzējušo, tomēr neko tik sarežģītu iepriekš nebūvējušo celtnieku ziņā atstātā ēkas tehniskā izturība bijusi ļoti kontrolēta — no metāla karkasa konstruēšanas līdz iekšējai apdarei. Apakšuzņēmuma "UPTK" vadītāju Zigurdu Kirhneru gandarī, ka ekstrēmo darbu novērtē Gīnke. Par lielu sabiedrības naudu uzceltās sabiedriskās iestādes pakalpojumu cenas nav plaši pieejamas pašiem nodokļu maksātājiem, viņus uz bezmaksas atklāšanas pasākumu neielūdza. Neskatoties uz kritiķes Kristīnes Budžes norādi, ka "koncertzāle nu nepieciešama nevis ārzemnieku piesaistei, bet gan pašiem pilsētniekiem kā vēl viens iemesls nepamest Liepāju." Mākslīgais apgaismojums viscaur stiklotā ēkā, kur dubultai fasādei vēl piekar aizkarus, mēbeles no grīdas līdz griestiem, lai izlīdzinātu sienu slīpumu, piespiedu ventilācija, kondensācija un centrālā apkure astoņu stāvu ātrijam, kā arī komplicētā apkopšana ir atpalikusi un absurdi dārga saimniecība, kas itin nemaz nav ekoloģiska. Ar risku eksperimentam pakļaut bērnus lāpīts ekonomiskais pamatojums...

Lai koncertzāle kļūtu vismaz Liepājas centra apbūvei loģiska, tā jāpabeidz. Tai piekļautās ārtelpas risinājums vēl konkursa metā vērtēts kā izcils. Bez tā "Lielais dzintars" nav gatavs, nav galvenās ieejas. Profesors Jānis Krastiņš pilsētas mērogam neredz nepieciešamu piebūvi otrpus Radio ielai, no kuras paredzēta galvenā ieeja otrā stāva līmenī. Taču bez elementa, kas līdzsvaro, sagāztā forma esot pārpratums. Arī Gīnkem "Lielais dzintars" nozīmē tikai pabeigtu kompleksu. Ieskaitot nepraktisko stikla jumtu, bez kura neesot pilnīga ideja par koncertzāli kā dzintarā iekusušu mušu.

Tikmēr 2008.gadā divas "Lielā dzintara" kopijas kā autonomas mūzikas haļļu "Zenīts" skulptūras uzceltas Strasbūras un Amjēnas piepilsētās. Abas ir tipveida arhitektūras ovāli ar oranža tekstila membrānām fasādē, kam interjerā itālis Masimiljāno Fuksas apzināti atkailinājis konstruktīvās tehnoloģijas, bet publikas ceļu līdz priekšnesumiem dienā izgaismo caur jumta lūkām un pa ieejas stāva perimetru.

Gīnke koncertzāli formulējis pasaules vērienam, lūdzot mūs domāt, ka celtnes kļūst par ikonām. Savā apsēstībā ar vienu ēku piešķirt jaunu identitāti unikālajai pilsētai starp jūru un ezeru Gīnke izlikās nemanām Liepājas realitāti, kas ar vēsturiski neaizsalstošo ostu un teju 20 gadus atvērtu speciālo ekonomisko zonu 2015.gadā arvien ir valsts dotēta pašvaldība — ceturtā nabadzīgākā Latvijā. Nevis Kultūras ministre, kā to aplami atkārto Gīnke, bet Liepājas mēra vietniece, nelaiķe Silva Golde pieprasījusi jau saspiestajā "Lielā dzintara" tilpumā ievietot arī mūzikas skolu. Jo attapās, ka ikona taču būs jāuztur. Uzdevums kopā ar no Komunālās uz Kultūras pārvaldi pārmesto projekta vadību nonācis uz tēmā nekompetento darbinieku galda. Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu administrē valsts, Liepājas Simfoniskais orķestris ir valsts kapitālsabiedrība — un formula, kā 60 procentus no "Lielā dzintara" gada budžeta apmaksāt Kultūras ministrijai, — gatava. "Nav bijusi konstruktīva sadarbība arhitektiem ar pasūtītāju, kas intensīvi seko līdzi plānojuma izstrādei un kopā izstrādā koncertzāles apsaimniekošanas modeli." Arhitekts Gundars Vērpe analizēja tehnisko projektu īsi pēc tam, kad 2 mēnešus bija pie tā pastrādājis.

Ar saulesbrillēm pie darbagalda un skolas solā
Gīnkem bijis jānodarbojas ar arhitektonisku akrobātiku. Pa diviem stāviem izmētātās mācību klases ir ļoti maziņas. Trešajā — turklāt ar slīpām starpsienām un oranžu ārsienu, kur nevar atvērt vēdlodziņu. Pagrabā, kur "ne tikai būs logi, to stikli nebūs tonēti," kabīnes nobīdītas no fasādes un iedziļinātas, tajās iekļūst atstarotā dienasgaisma. Direktore Baiba Bože izplata Gīnkes pasaku par saulesbriļļu efektu, pie kā cilvēks pusstundā pierodot. Austrieša latviešu partneris Juris Poga ieteica to sākt pētīt, kad mūzikas skola darbosies, jo gaismas spektra ietekmi uz cilvēka pašsajūtu neregulē neviens Latvijas, nedz ES normatīvs. Tomēr Eiropa nav pilna ar oranži iestiklotām būvēm. Pretēji — stikla ražotāji attīsta produktu līdzi arhitektu tendencei panākt arvien neitrālāku caurspīdīgumu ēkām ar augstu energoefektivitāti, ielaižot telpās pēc iespējas vairāk dienasgaismas.

Slēgto telpu apgaismojumam, kur cilvēki pavada lielāko daļu savas dzīves, mūsdienās ir milzīga nozīme. Ja to filtrē netīri vai tonēti stikli, saules gaisma neieplūst pietiekamā daudzumā. Pētījumi liecina, ka 80 procentus gaismas un krāsas uztver nervu sistēma un tikai 20 procentus redze. Krāsa būtiski ietekmē cilvēka psihisko stāvokli. Oranžā ir mērķtiecības un aktīvas darbības krāsa. Noslēgtus bērnus tā rosina būt komunikablākiem. Tīra oranžā nav ieteicama, ja uz kaut ko jākoncentrējas. Krāsa un apgaismojums iedarbojas arī uz hormonālo sistēmu. Oranžā uzbudina, paaugstina dzimumaktivitāti. Lielās devās var nomākt, kaitināt un kļūt pat bīstama, jo tā aktivizē kliegšanas refleksus.

"Lielais dzintars" būs reāls eksperiments ar dzīviem cilvēkiem, tostarp — bērniem... Pieaugušie paši var izlemt — bojāt psihi arodslimības ietvaros vai ne, ik dienu ejot uz darbu kabinetā — laboratorijā, bet par nepilngadīgajiem atbild viņu vecāki. Vai laist bērnus mācīties telpā, ko salīdzina ar vestibulāro atrakciju Tartu zinātnes centrā? Vai ļaut attīstīt dzirdi, nezinot, vai nepasliktināsies redze? Cilvēka acs redz gaismu, kuras viļņu garums ir 400—700 nanometri. Jo tas garāks, jo dziļāk acī starojums nonāk. Oranžo gaismu apsteidz vien sarkanā.

Vārds "dienasgaisma", kas ir dabīgā saules gaisma, "Lielajā dzintarā" zaudējis jēgu. Projekta melu vizualizācijā ārsiena nodrošina dienasgaismas caurlaidību, realizācijā tādas nav. Koplietošanas telpās — vestibilā, garderobē vai skatu platformā, kur paredzēta īslaicīga uzturēšanās pirms koncerta vai mēģinājuma, košais oranžums, — lai arī traucē ārskatu baudīšanu, — ir piedzīvojums. Patīkami saulaino iespaidu nekritizē lietainā rītā, mākoņainā dienā un vakara krēslā tur pabijušie Rīgas arhitekti.

Arhitektu Gunāru Birkertu vienmēr saistījusi dienasgaismas problēma ēkās: "Cilvēkam eksterjeru vajag sajust tikai tik, lai justu, ka tas vispār ir." Ja ēkā ar stikla ārsienu visu dienu jādedzina dienasgaismas lampas, lai kompensētu fasādes toni, tā ir ačgārna arhitektūra.

Lai arī Veselības inspekcija devusi pozitīvu atzinumu "Lielā dzintara" mākslinieciski izkārtotajiem gaismekļiem, mācību klasēs mākslīgais apgaismojums nav vienmērīgs. Kādā no soliem skolēni apžilbs. Bet pārāk spilgta gaisma veicina tuvredzību. To vēlreiz mērīja RSU Higiēnas un arodslimību laboratorijas speciālists. Arvien gaidu RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas terapeita viedokli. Kādu, kas pārzina cilvēka psihiskās reakcijas uz telpisku vidi, Latvijā pagaidām neatradu.

Mūzikas skola nomā lielākoties "Lielā dzintara" koridorus jeb lieko platību, kas jāapkurina, jāapgaismo, jāvēdina, jātīra... Pārmaksājot iepumpēto komfortu telpās, kuru piekļuvei īpaši noteikumi jāievēro gan skolēniem, gan vecākiem, gan mūziķiem un kurās pedagogi drīkstēs uzturēties ne ilgāk kā divas stundas pēc kārtas.

Kas ir otrā plāna jautājumi?
"Kopumā vērtējot projektu redzams, ka, izņemot būvapjoma izteiksmīgo arhitektonisko tēlu, visi pārējie aspekti ir risināti nepietiekoši." Jau 2011.gada būvekspertīzē tika diagnosticēta Gīnkes autordarba tukšā ārišķība.

"Lai gan sarežģīta telpa var būt arī konceptuāla arhitektūras iezīme, iedarbinot neortogonālo būves ģeometriju, autori nav spējuši to pilnībā kontrolēt un savaldīt," konstatē A4D redaktors Artis Zvirgzdiņš. "Lielā dzintara" iekštelpa nav pārredzama, orientēšanās tajā — apgrūtināta. Skaidrās āra formas arhitektonika iekšā neturpinās. Postmodernais interjers, kas atgādina titānisku prāmi, plēš modernā eksterjera tēlu. Vakartērpos ģērbtie cilvēki tajā neiederas un jūtas kā sporta hallē. Tas nav racionāls un ir tik sadrumstalots, ka kustībai uz galapunktu nepieciešams navigators. "Foajē ir labirintu mudžeklis," apmaldās uzņēmējs Ivars Kesenfelds. Kādam nelīdzējuši pat uzraksti uz sienām: "Pa ēku varētu staigāt ilgi, nesaprotot, kur esi un kur nonāksi. Plānojums zem jebkuras kritikas. Kakti, stūri, pagriezieni." Kāds juties kā alpīnists, kamēr sasniedzis balkona rindu.

"Cilvēkam ēkā jājūt, kurp iet." Krastiņš uzskata, ka pieļauta gūzma kļūdu: "Galvenā ieeja nav atrodama, galvenās kāpnes noslēptas. Nemākulīgi organizētās telpas ļoti daudzie tilti, gaiteņu labirinti un trepītes nokļūšanu līdz koncertzālei dara komisku." Ģeometrisks cirks būs arī slīpās fasādes kopējiem, pārvietojoties tupus rāpus pa apkalpes laipām dubultā stiklojuma atstarpē.

Ieeja caur šauru vējtveri uzved virsū stabam. Mākslinieki iznāk uz skatuves no evakuācijas durvīm. Izeja no zāles pa kāpnēm ved tieši sienā. Publikas apgrozībai nepietiekamas platības, zemi griesti, nemanāmas augstuma starpības un spraugas grīdā, stāvas kāpnes un pakāpieni, nav margu. Atsit pieri, izmežģī kāju, nobrāž seju. Lifts sprūst, uzstājas čurātāji, avarē kanalizācija, jo podos samesti higiēnas priekšmeti, tāpēc ka tualetēs nav atkritumu grozu. Par dizainu dēvē to, kas sīki pārdomāts pirms procesu uzsāk, lietu izgatavo un telpu iekārto, — vienkāršu, ieradumiem ērtu un muļķiem drošu, nevis pēc traumām marķējamu vai ekskluzīvām mēbelēm aizkrāmējamu... Iztēlojieties tur trauksmes paniku! Pašvaldības būvuzraugs Gatis Griezītis domā, ka jāuzmanās tāpēc, ka "Lielā dzintara" arhitektūra nav tradicionāla. Nē, tā ir amorāla.

Teju 40 miljonus eiro vērtajā publiskajā interjerā arhitekts Andis Sīlis fiksējis mehāniski nemaskētās jeb truli kailās inženiertīklu sistēmas un mezglus: "Katra caurule, kabelis, vārsts, lūka, režģis, centimetrs, tonis un detaļa veido sajūtu kopumu ēkas lietotājos. Vislētākās evakuācijas zīmes, kādas izmanto vienīgi sociālajos mājokļos, ir aktīvākais interjera elements lielajā zālē! Normālos Latvijas arhitektu birojos pat studenti tādu haltūru netaisa." Par arhitektūras studiju melnrakstu Vērpe bija nominējis jau Gīnkes tehnisko projektu. "Trakāk nekā padomju laikos," uzsver arhitekte Zaiga Gaile.

Risinājumus "Lielā dzintara" konstrukcijām un inženierkomunikācijām pabeiguši celtnieki, jo tehniskajā projektā tikai arhitektūras daļa bijusi izstrādāta līdz pēdējam sīkumam, atzīst būvprojekta vadītājs Ivo Brālēns no ģenerālā būvuzņēmuma ''Merks''. Uzceltais ir viņu izpratne par ēkas iekšējo orgānu un kaulu savietojumu ar tās miesu un ādu, ko arhitekts autoruzraudzībā nav varējis nokoordinēt.

Arī Latvijā labākā arhitektūras fotogrāfa Indriķa Stūrmaņa attēlos, ko Gīnkes birojs izsūtījis starptautisko mediju tīmeklim kopā ar publicitātes stāstu, neiederīgi plikās caurules ir neiederīgi plikas caurules sagrozītas intensitātes oranžumā. Pozitīvisms, kas pietuvinājies psihiskam onānismam, apliecina bezgalību arhitekta egoismam un pašvaldības provinciālismam pat negoda situācijā.

Nauda vai kriminālatbildība?
Kā Sesks atskaitīsies nodokļu maksātājiem par neklausīšanos kolēģos, kas jau prognozēja projektēšanas brāķi? "Pašvaldība bija pārsteidzoši pielaidīga pret šo nekvalitatīvo, pat prātā sajukušo projektu." Vērpes teiktais 2011.gadā, ka "projekts ir mums dārga un rūgta mācību stunda", šogad "Lielajā dzintarā" atskanēja no arhitekta Jāņa Kravaļa: "Spilgts piemērs tam, pie kā jāstrādā. Parāda visas mūsu projektēšanas sistēmas nepilnības." Parāda arī Liepājas domnieku diletantismu, šķērdējot visu latviešu un citu eiropiešu līdzekļus viena austriešu amatiera treniņam ikonu arhitektūrā.

"Par ko domājuši projektētāji un tie, kas projektu apstiprināja? Kā tas vispār ir pieļauts? Kā tādu ēku var nodot ekspluatācijā? Vai tā ir plānota ļaunprātība?" Lasāms un dzirdams komentāros. Kā liepājnieki rīkosies? Atlaidīs Liepājas domi un mēru?

Par objektiem, kurus piemeklē tehniskas un finansiālas ķibeles un kuros cilvēki guvuši nopietnas traumas, neslavā un tiesvedībās iekūlies pasaulē patiešām slavens spānis Santjago Kalatrava. Lai labotu Kalatravas projektu kļūdas, tērēti papildu miljoni, turklāt arhitekts prasījis jaunus honorārus par paša kļūdu novēršanu.

Pazīstamo Kalatravu un mazpazīstamo Gīnki vieno gan tas, ka abi pieder arhitektu paaudzei, kuras mērķis ir pārsteigt ar neparastu formu un ideju, gan tas, ka abi sevi nostāda augstāk par klientu, gan tas, ka no abiem gaidīti Bilbao efekti.

Sālīti izmaksā 2003.gada importa produkts aktuālajā liepājnieku iztikas grozā. Nav salīdzināma pārtikusī Eiropa, kur neviena koncertzāle neesot maksājusi mazāk par 100 miljoniem eiro, ar trūcīgu ES dalībvalsti, kur akadēmiskai koncertēšanai atdots trešais dotētas būvniecības paraugs.

Poga par kriminālu dēvē situāciju, ka Latvijā finansisti diktē formālus termiņus pat unikālai būvei. Gadsimtu gaidīto koncertzāli nācies uzbūvēt 22 mēnešos vajadzīgo 36 vietā, ''Merks'' celtnieku darba ražīgumu saraujot līdz rallija tempam.

Nelīdzsvarotais ''Lielais dzintars'' turpmāk pārveidos savus saimniekus un viesus. Tas ir kaitīgs medijs, kuru nevar izslēgt kā eksperimentālu radio, ja tajā jāstrādā vai jāmācās.

Kļūsim lieli dzintariņi vai maziņi fosfori?

Publikācijas gatavošanā izmantoti raksti vai komentāri no:
"Kurzemes Vārds" 2004, 2015.
"Liepājas Vēstules" 2015.
"Creative Coast" 2014.
"Sestdiena" 2013.
"liepājiņa" 2011.
"Krāsas. Uztvere un iedarbība" 2006.
"Gaismas kungs" 2002.
A4D
ABC
irliepaja.lv
maminuklubs.lv
liepajniekiem.lv