Ceturtdien, 25.oktobrī, pašvaldība kopā ar muzeju, projektētāju un būvnieku žurnālistiem izrādīja topošo Interjera muzeju – Hoijeres viesnīcu.

Bija iespēja apskatīt gan būvobjektu – ēku Kungu ielā 24 – tā pašreizējā stadijā, gan ielūkoties muzeja sagatavotajā Hoijeres viesnīcas nākotnes vīzijā.

Uzrunas, arhitektes un pārbūves un restaurācijas projekta autores Liesmas Markovas vadītā ekskursija pa nākamā muzeja stāviem un restorāna "MO" uz būvnieka rēķina sagatavotais ieskats Hoijeres kroga ēdienkartē kopā aizņēma vairāk nekā pusotru stundu.

Savienos pagātni ar nākotni
Kā žurnālistiem stāstīja vicemērs Gunārs Ansiņš, Hoijeres viesnīcas projekts ir "vēsturiski lielākais finansējums", kādu pašvaldībai izdevies piesaistīt kultūrvēsturiskai ēkai – Hoijeres viesnīcas būvniecības izmaksas vien ir 2 205 177,71 eiro (bez PVN).  Objektam ir jābūt gatavam 2020.gada vasarā.

Būvnieku pārstāvis, "RERE Grupa" valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš atzina, ka viņa uzņēmumam ir "gods savienot pagātni ar nākotni", un šajā darbā ir vajadzīga gan rūpība, gan speciālas zināšanas. Saviem darbiniekiem Āboltiņš-Āboliņš ieteicis "nesteigties, visu darīt ar apdomu, prātīgi".

Pirmais darbs, ko būvnieki paveikuši objektā, bijusi tā dezinfekcija. Atsegti arī ēkas pamati, noņemti vēsturiskie uzslāņojumi no sienām, griestiem, un, kā sacīja Āboltiņš-Āboliņš, tagad tā īsti redzams, cik daudz vēl darāmā.

Hoijere un Pēteris I
Arī muzeja direktorei Dacei Kārklai bija daudz, ko vēstīt, – gan par nākotnes ekspozīcijas iecerēm, gan pašu ēku, kas ir vienīgā pilnībā saglabājusies 17.gadsimta ēka Liepājā, gan par vēstures lappusēm, kas Hoijeres viesnīcu padarījušas tik slavenu: proti, par tām septiņām dienām tālajā 1697.gada aprīlī un maijā, kad sabiedroto meklējumos pa ceļam uz Rietumeiropu Hoijeres viesnīcā apmetās tā sauktā "Lielā sūtniecība" (patiešām liela – svītā bijis ap 270 cilvēku) ar Krievijas caru Pēteri I priekšgalā. Starp citu, caram tolaik bija tikai 25 gadi, un šajā reizē viņš ceļoja inkognito.

Par Lielās sūtniecības uzturēšanos Liepājā saglabājies daudz dokumentu, un ir zināms ne tikai sūtniecības sastāvs, bet arī tas, ko viņi ēda, cik apēda un cik tas izmaksāja.

Kafija un kartupeļi otrajā stāvā
Topošā Interjera muzeja kompleksa tehniskais projekts izstrādāts firmas "AIG" arhitektes Liesmas Markovas vadībā. Viņa žurnālistus izvadāja pa visiem ēkas stāviem, parādot unikālās detaļas, kas vēl saglabājušās gan no 17.gadsimta, gan 19.gadsimta, un ieskicējot nākamā Interjera muzeja veidolu, kāds tas varētu būt pēc pārbūves un restaurācijas.

Markova atzina, ka ir vēsturiskās ēkas, kurām veicies, ir tādas, kurām ne visai veicies, un tādas, kurām nemaz nav veicies. Kungu ielas 24. namu arhitekte ierindoja vidējā kategorijā, jo tajā saglabājies samērā daudz. Restaurējot to, kas restaurējams, un pārbūvējot, kas pārbūvējums, pirmo stāvu plānots veidot atbilstoši 17.gadsimta interjeriem, atjaunojot gan kroga telpu un viesu istabas, gan Hoijeres privātos apartamentus, bet otrajā stāvā tiks atjaunots 19.gadsmita interjers, no kura līdz mūsdienām saglabājušās vienas divviru durvis, podiņu krāsns, tapešu, kā arī sienu un griestu gleznojumu fragmenti un citas detaļas.

Kafiju pirmajā stāvā gan nepasniegšot, jo 17.gadsimtā krogos tādas vēl nebija, un varbūt arī pēc kartupeļiem būšot jādodas uz otro stāvu, stāstot par muzeja iecerēm, bilda Markova.

Jauniešu māja nav "dzeguzes ola"
Uz zemesgabala Kungu ielā 24 ir pavisam piecas ēkas, divas – Hoijeres viesnīca un folkloras centrs "Namīns" – ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Kompleksā ietilpst arī pirms pāris gadiem rekonstruētā ēka, kurā pašvaldība iemitināja Jauniešu māju. Tās stilizētais veidols ievērojami atšķiras no blakus esošajām vēsturiskajām ēkām, padarot to par tādu kā "dzeguzes olu" svešā ligzdā.

Markova šādam viedoklim nepiekrīt. Sākumā esot izskatīti dažādi varianti, arī tāds, ka uz Kungu ielas 24 pagalmu varētu pārcelt kādu nojaukt paredzētu 17. vai 19.gadsimta koka ēku, jo savulaik Hoijerei visa šī vieta bijusi apbūvēta. Beigās tomēr pieņemts cits lēmums.

"Mans kolēģis, liepājnieks (Gundars Vīksna – irliepaja.lv), kurš taisījis šo ēku, ļoti korekti ienesis viņu iekšā, viņa ir tāds ļoti skaists, elegants fons, kulise šīm vēsturiskajām ēkām, viņai nav nekādas vainas."

Markova pat palūgusi Vīksnas atļauju, lai tagadējo šķūnīšu vietā varētu uztaisīt tādu kā Jauniešu mājas kopiju.

"Labāk, lai mums ir viens fons un šīs abas vēsturiskās ēkas. Man liekas, ka tas ir pareizais risinājums."

Interešu konflikta nav
Liesma Markova ir gan arhitekte, kuras vadībā izstrādāts arī Kungu ielas 24 būvprojekts, gan arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (kādreizējā Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) Arhitektūras daļas eksperte. Vaicāta, vai šajā gadījumā nav interešu konflikta, jo pārvalde ir uzraugošā institūcija, kurai jāvērtē arhitektu darbs kultūras pieminekļos, Markova saka:

"Es strādāju inspekcijā uz pusslodzi – esmu pieaicinātais eksperts, konsultants. Līdz ar to es drīkstu projektēt. Kā jebkurš arhitekts es saskaņoju projektu inspekcijā un izeju visas nepieciešamās procedūras".