Piedāvājam otro daļu aizraujošajam stāstam par leģendāro izpriecu un izklaides vietu - "Hamburgas" viesnīcu, kas pirms kara atradās blakus Rožu laukumam.

Stāsta sākuma izlasāms šeit.
---------
Turpinājums.

Freiberga "ēra" visu 20.gadsimta pirmo desmitgadi Liepājas restorānu un krogu klientiem bija radikāli mainījusi uzvedības gaumi. Tas, ko pirms dažiem gadu desmitiem pilsoņi uztvēra par piedauzīgu, bezgaumību vai pat amorālu un kristiešiem pretīgu, tagad skaitījās moderns, progresīvs, nu gandrīz tāds pats, kā visur citur Eiropā.

Pēc cariskās Krievijas izpriecu vietu standartiem, un līdz ar to nodokļu likmēm, Hamburgas pagrabs bija I šķiras restorācija. Aiz tilta, Jaunliepāja pusē jau valdīja trešās šķiras traktieru atmosfēra: žīdu tējnīcu, krievu ieskrietuvju (забегаловки) un stopku (рюмочные) proletāriskā valstība. Tur ierastais simbols uz bufetes malas bija nospodrināts, vēderains vara tējas patvāris ar turpat pa rokai sasniedzamu vecu stulma zābaku – tas patvāra ogļu iekvēlināšanai. Tējnīcās, piekožot cietu ūdenkliņģeri, tēju mēdza dzert no lēzenām apakštasītēm un, labsajūtā šmakstinot aiz vaiga aizlikto cukurgalvas šķembu, patērēt neticamu šķidruma daudzumu.

Hamburgas pagraba nākamais ekonoms Kārlis Krūskops savu "pirmklasīgu ēdienu un izmeklētu dzērienu restorānu" atklāja 1910.gadā. Un tad sākās līdz šim neticamais – kas Freiberga laikā pat nebija iedomājams. Uzdzīve un šķiešanās ar naudu šajos dažos gados līdz I pasaules karam uzsita tik augstu vilni, ka vietējās un pat Maskavas avīzes rakstīja policijas ziņās par Liepājas Hamburgu. 1911.gada pavasarī žandarmi pagraba kabinetos uzgāja slepenu spēļu namu! Tur Liepājas sabiedrībā cienījami un turīgi kungi esot patīkami kavējuši laiku ar pasjansu, bridžu, pokeru, bakaru un citām kāršu spēlēm; uz lielām likmēm, protams.

Kaut kas nedzirdēts – bija parādījušies pārvaldnieka sarunāti azarta spēļu aģenti, jauni cilvēki veiklām valodām, kas darba nedēļu nogalēs jau no pusdienlaika dirnēja pie fabriku vārtiem un lunkanām mēlēm gūstīja nedēļas algu saņēmušos proletāriešus un aizvilināja uz "Hamburgu". Tur kārtīs tika nospēlēta vai sildošos dzērienos notrallināta pēdējā kapeika, līdz svētdienas rīta agrumā vīrus tvarstīja izmisušās strādnieku sievas.

Piemēram, kāda Anna Sproģis policijai žēlojusies, ka vīrs 1912.gada 6.maijā pagrabā noplītējis visu nopelnīto un vēl palicis parādā. Miertiesnesis Krūskopam gan piespriedis 20 rubļu sodu, taču spēļu aģenti no fabriku vārtu dežūrām neesot atstājušies.

Pārvaldniekam neveicās ar viesmīļiem. 1913.gada 27.jūlijā policijai tika ziņots, ka pagraba virsķelners Knitners bez atļaujas no dzērienu bufetes pārdevis sevišķi izmeklētus dzērienus par 600 rubļiem. Neesot atrodami arī galda piederumi aptuveni 60 rubļu vērtībā. Pēc mēneša Krūskopa kungs esot saņēmis atklātni ar Ziemeļamerikas Savienoto valstu pasta zīmogu un skopu pateicību par negaidīto "palīdzību". Nu bijušais virsķelners jaucot dzērienus daudz naudīgākiem jenkiju petrolejas lauku (naftas urbumu) īpašniekiem un bizonu baru mačo (kovbojiem).

Sākoties I pasaules karam, no restorānu, tējnīcu un ostas dzertuvju bufetēm nozuda alkohola pudeles. To uz bargāko nedrīkstēja tirgot ne "оптом", ne "в розницу".

Taču - Sherry Brandy:Wynand Focking &Co, Fine Red Rum, Scotch Whisky, Cognac R. G. Marcelain & C.f, Jms Hennessy & Co, Biscnit Dubouche & Co., Vieux vai Grand Champ**** , Нъежинская рябина vai Киевская наливка вишневая vai малиновая dažās stundās satecinājās augļūdeņu, limonādes un zeltera pudeļu vēderos.

1914.gada 2.augustā Liepāju pirmo reizi bombardēja no jūras. Aptuveni trešā daļa iedzīvotāju kļuva par bēgļiem, apstājās rūpnīcas, osta, dzelzceļš un pāri Liepājai vairs nekad nenolija zelta lietus. 1915.gada maijā Lielās ielas bruģi jau šķindināja vācu zaldātu kaltie zābaki. Hamburgas viesnīcā, bijušajā Huzāru klubā, "Imperiālā", "Pēterburgā", "Kronštatē", pat "Pie melnā gaiļa" Jaunliepājā ievācās okupantu virsnieki.

Tagad grūti pat iztēlē apjaust to četru gadu Liepājas dzīves atmosfēru līdz pat I pasaules kara beigām. Sadzīvē ienāca nekad agrāk nedzirdēti ēdamlietu nosaukumi: marmelāde, ko prasti gatavoja no sarkanajām bietēm un pīlādžiem, linsēklu margarīns, ostā ķeselētu stagaru "sviests", vārnu un baložu olas, saharīns, kāļu, burkānu vai cukurbiešu sīrupa melase, pelavu vai zāģskaidu maize, koka, darvas vai mālu ziepes, nātru un kartupeļu šķiedru audums, pat konjaks - raudzēts un pārtvaicēts civilistu un zaldātu ateju saturs. Protams, ka arī Hamburgas pagrabā valdīja pieticība un askētiska pelēcība, ko reti dažādoja frontinieku bravūra un gatavība aizmirsties no frontē piedzīvotajām briesmām.

Tikai pēc 1918.gada decembri liepājnieki varēja nogaršot jau aizmirtu delikatesi, no amerikāņu palīdzības noliktavām izsniegtu kviešu miltu baltmaizi.

Liepājā pirmskara spozme bija aizgājusi uz neatgriešanos. Divdesmito gadu sākumā noplīsuši, liesām sejām un no Krievijas boļševiku bardaka glābušies, atgriezās kara bēgļi. Pat "Hamburgā" uz varietē skatuves caur papirosu un amerikāņu cigāru dūmu miglu vīdēja vien vecās godības ēnas. Kā avīzē "Liepājas Aizkulises" raksta – tur šansonetes, izdēdējušas vai uzpolsterētas, svaida kājas pulksteņharmonijā.

1922.gadā par Hamburgas pagraba nomnieku kļuva Ed. Ozoliņš. Ar 1923.gada 13. septembri I šķiras restorāns ar pirmklasīgu ķēķi esot atvērts publikai. Apkalpošana – tikai pie galdiņiem, pēcpusdienās jautru garu uzturēšot muzikantu trio, bet sestdienās – stīgu orķestris. Nu atkal par Hamburgas pagrabu var lasīt policijas, šoreiz neatkarīgās Latvijas policijas ziņās: viltoti dolāri gan apmeklētāju kabatās, gan pat bufetes kasē, kontrabandas spirts, miesaskārīgu bārdāmu uzmācība krietniem ģimenes tēviem...

1925.gada rudenī liepājnieku sabiedrību aizņēma baumu apspriedes par Latvijas Pasta un telegrāfa Liepājas rajona priekšnieka Kriša Kronberga gaitām Amora un Dionīsa dārzos. 26. novembrī Apgabaltiesā šo lietu iztiesāja un Kronbergam pielēma 2,5 gadus pārmācības namā par 100 tūkstošu Latvijas rubļu piesavināšanos. Sakaru priekšnieku esot pazudinājusi kāda Hamburgas pagraba bārdāma C. jaunkundze no Paviljona,tagad 1905.gada ielas, ar ko kopā esot aizmucis uz Gdaņsku. Uz tiesneša jautājumu, kādēļ Kronbergs tik lielu naudas summu turējis klāt pie sevis, pēdējais atbildējis, ka priekšniecība neesot iedevusi naudas skapi. Bet ar tādu naudu kabatā viņš nespējis vienaldzīgi paiet garām Hamburgas pagrabam. Lai nenodarītu gauži gan sievai, gan C. jaunkundzei, K.K. vienmēr ar kases naudu pabalstījis abas.

Sociāldemokrātu avīze "Strādnieku avīze" policiju gan mudināja noskaidrot, kas bez abām sievietēm bija tie, kas "Hamburgā" "palīdzēja" notērēt valsta naudu.

1927.gadā atkal mainās Hamburgas pagraba saimnieki. Pēc remonta un dažu telpu piemērošanas mēbeļu veikala noliktavai tas ir G. Liepiņš.
1931.gada 26. novembrī avīzēs tiek izsludināta bijušā "Hamburgas viesnīcas" un restorāna "Hamburga" ūtrupe. Tiek izsolīts restorācijas inventārs, galdi, sofas, brokastu, pusdienu un kafijas trauku komplekti, ķēķa piederumi, biljarda galdi, gardīnes un lauru koki...

Šķiet, 1931.gada 26. novembris Liepājas slavenajā vietā kļuva par savdabīgāko un skumjāko sēru dienu kādreiz bijušajam miesas un gara krāšņumam – pagrabā bija sapulcējušie cienījami bēru viesi un katrs atnesis pa lepna dzēriena pudelei. Vispirms bērinieki tās bija sarindojuši tukšajos bāra plauktos, pēc tam – uz vieglām smiltīm...

Bet... tukšā vieta atdzīvojās pēc gada, kad Liepājas mākslinieku līga tur ierīkoja slaveno Mākslinieku pagrabiņu. Gleznotājs Arturs Baumanis, Jānis Sudmalis, pat Aplociņa kungs tur turēja tematiskas pārrunas, plaukstā sildot liķiera vai aperatīva pokālu un tik par mākslu, par mākslu... Skauģi un asprāši gan šo vietu dēvēja par "mākslinieku župnīcu", bet... tas jau ir cits stāsts.
 
Gunārs Silakaktiņš