Foto no grāmatas "Pastaiga pa skaisto Liepāju", 54. lpp.      

1931. gada 26. novembrī Kurzemes apgabaltiesā tika pieteikts bijušā fabrikanta Štrupa mantojuma daļas, "Hamburgas" viesnīcas un restorāna bankrots. Jaunā īpašniece, Štrupa vecākā meita Olga, Rožu laukumu 11 bija sadalījusi mazākās nekustamā īpašuma daļās. Bankrotam sekoja "Hamburgas" restorāna, saukta arī par "Hamburgas pagrabu", ūtrupe. Zem āmura aizgāja mahagonija mēbeles – sarkanie samta krēsli, ar brokātu tapsētās sofas, biljarda galdi, brokastu, pusdienu un vakariņu ķēķa servējuma piederumi, galda servīžu komplekti, ledusskapji, speciālās svinību servīzes un pat lauru koki ozolkoka toveros.

Kā rakstīja "Liepājas Aizkulises", uz restorāna vieglajām smiltīm, iespītējot ekonomiskajai krīzei, bija ieradies prāvs pulciņš Liepājas labiešu, un tā esot bijusi pēdējā deviņpadsmitā gadsimta Liepājas restorānu publikas parāde, atbilstoša pašu kādreiz varas un dzīves baudītāju laikam.

Lielu daļu no ūtrupes mantām nopirka un pārveda uz Liepājas Latviešu biedrības īrēto namu Ugunsdzēsēju laukumā 2.

Pēc gada, remonta un interjera maiņas, bijušā restorāna pagrabā, Rožu laukumā 11, Latviešu biedrība un Liepājas mākslas veicināšanas biedrība atvēra savu restorāciju ar izkārtni "Mākslinieku pagrabs". Sagadījās, ka Latviešu biedrībai pēc dažiem gadiem nācās konkurēt pašai ar sevi, jo jaunuzceltajā Biedrības manā ar ieeju no A. Pumpura ielas arī

darbojās daudzu iecienīta bufete ar "pilnu un visām pilsoņu garšām atbilstošu ēdienu vaikalu."

Mākslinieku pagrabiņš tomēr ekonomiski spēja pastāvēt, jo tur bieži klāja galdus prominentiem pilsētas viesiem, kuru cienāšanu apmaksāja pilsētas galva Ē. Rimbenieks vai vietnieks F. Riekstiņš no pašvaldības Valdes naudas lādes.

Tā 1936. gada oktobrī kā mīļus viesus Liepāja saņēma Klaipēdas skolotāju delegāciju. Valsts prese rakstīja, ka "svinīgas vakariņas lietaviešiem uzsauktas tieši "Pagrabiņā", jo tas esot noformēts vislatviskākā garā pa visu Latviju".  

Sludinājums pilsētas valdes 1938. gada reklāmas izdevuma par Liepāju.

Arī vairākkārt Liepāju oficiālās un privātās vizītēs apmeklējušie bijušie somu bataljona karavīri un

pat Somijas valstvīri pie alus kausiem te varēja brīvi veldzēt pašvaldības apmaksātas slāpes

un uzsaukt augstas laimes Latvijai un Liepājai.

Kaut  zem bijušā Hamburgas dārza un restorāna pagraba velvēm šiverēja citi, latviskā mēlē runājoši ļaudis, daļu no bijušās miera laika godības  tradīcijām respektēja arī jaunie saimnieki. Piemēram – tradicionālā Mārtiņu vakara sagaidīšana ar zoss cepeti, ko izlozēja kāds no nejauši izvēlētiem viesiem. Kopš 1936. gada "Pagrabiņā" par tradīciju kļuva Jaungada sagaidīšanas balles ar karnevālu un Amora pastu. Līdz II pasaules kara sākumam te turpinājās tradīcija 30. decembrī ar jautru Jaunā gada sagaidīšanas balli, bet 30. aprīlī "Pagrabiņš" liepājniekus aicināja uz Ziedoņa sagaidīšanas svētkiem.

Mākslinieku pagrabiņa ekonoms Kārlis Vegners saviesīgās dzīves piedevai prata izvēlēties stīgu instrumentu mūziķus, kas "latviskām vijoles skaņām prata vai sirdi izraut".   

Protams, ka ne visi liepājnieki varēja atļauties kā mākslinieki H. Aplociņš, J. Sudmalis, brīvās rokas zīmēšanas skolotājs K. Šaumanis, skolotāja N. Drapče pasūtināt tautisku, ar valsts degvīnu ("ulmanīti") viegli stiprinātu ābolu vai aveņu boli

un filozofiski sengrieķiskā viedumā pavadīt vakaru līdz pirmajai gaiļa dziesmai.

Nu, ja, – vita brevis, ars longa*! Un neviens neapsauca pēlējus, ja Jaunliepājas proletārieši "Pagrabiņu" sauca nesmalkos vārdos par "mākslinieku žūpnīcu" vai smalkākā diagnozē – delirium tremen**.

1938. gadā bija uzsākti darbi Liepājas ostas noliktavas "Bezdelīga" demontēšanai un pārvešanai uz Brīvdabas muzeju. Senās noliktavas jumta pažobelē uzgāja nepabeigta grieķu jūras dieva Poseidona skulptūru, kas kādreiz pirms 200 gadiem domāta burinieka priekšvadnim. Bargo ūdeņu dievu nu "Pagrabiņa" filozofi kādā nakts procesijā pārnesa un novietoja pie kroga fasāses. Senais jūras dievs līdz pat ēkas bojāejai bija raksturīga krodziņa vizītkarte.   

1940. gada sākumā kardināli mainījās latviešu restorāna klientu portreti. Kara Ostā kopš 1939. gada oktobra saimniekoja PSRS okupanti un Rožu laukumā 11 pārdomas par mākslu pamazām nomanīja eksistenciāla gaisotne. Nedz kāpēc mākslinieku pagrabiņu bieži sāka apmeklēt kara celtnieku virsnieki. Nu – arī savā veidā mākslinieki!

Sākumā sarkanie komandieri te ieradās tikai bariņos, kolektīvos, bikli apsēdās pie galdiņiem, nedroši skatījās latīņu burtu ēdienkartē un nezināja, ko izvēlēties,

sāka ar saviem iemīļotajiem un pazīstamajiem ēdieniem – gurķi un siļķi.

Vēlāk jau virsnieki kļuva izvēlīgāki. Visai neparasts bija skats, kad pie ēdienu noklātā galda sēdēja sarkanie oficieri, ne mirkli nešķiroties no savām cepurēm galvās un naganiem pie jostas. Pie karbonādes pasūtīja vienlaicīgi liķieri un alu, kāri iztiesāja maltīti, rokas noslaukot damasta galdautos. Bieži viesmīlim pasūtīja degvīna un vīna masījumu 2:1. Krietni iesiluši un nogurdinājuši savu revolucionāro aizdomīgumu, metās hopaka dejā, ar jestru, specīgu vārdu izsaucieniem dejas aplī iemetot savas uniformu cepures. Nē, līdz Rietumsibīrijas sādžu jauniešu populārajai rotaļai "куча мала" gan nenonāca!

1940. gada 14. augustā Liepājas mākslas veicināšanas biedrību komunistu vara likvidēja, bet 1941. gada jūnija beigās nacistu aviācijas uzlidojumos bumbas līdz pamatiem sagrāva viesnīcu "Hamburga", māklinieku pagrabiņu, nupat jaunieklāto deju grīdu un zem drupām apraka Poseidona skulptūru.      

*Dzīve ir īsa, māksla mūžīga (Hipokrāta teiciena tulkojums no grieķu valodas uz latīņu valodu)
**medicīniska diagnoze – alkohola izraisītas halucinācijas