Ejot pāri skvēram Graudu un Lielās ielas krustojumā, kur tagad savdabīgi iekārtota tāda kā Brāļu kapu imitācija, Liepājas viesiem stāstu par kara postā zudušo centra apbūvi.

Un, protams, stāstu arī par kādreiz slaveno viesnīcu "Hamburga", restorāniem "Imperial", restorāciju "Huzāru klubu", vīnu restorāniem "Automat" vai "Vīne", varietē "Hamburgas dārzs" un  grezno "Hamburgas" pagrabu.

Droši vien gan zem sabiedriskās tualetes būdiņas, avīžu kioska un "kapu plāksnīšu" mulāžām  dziļi zemē vēl tagad atrodas bijušā restorāna pagraba  mūru velvju paliekas.

19. gadsimta izskaņā, 1894. gadā pēc metāllietuves fabrikantu Štrupu pasūtījuma un arhitekts P. M. Berči projekta šajā vietā tika uzcelta divu stāvu mūra ēka, ko nosauca par Hamburgas viesnīcu.  Tā bija gan jaunāka par Pēterpils un Romas viesnīcām un varēja lepoties  ar modernāku aprīkojumu: virtuves pavardi bija pieslēgti gāzes vadam, elektrisks ēdienu lifts nupat kā no plīts noceltos klopšus, antrekotus vai plekšu zupu aiztransportēja ķelneriem  (viesmīļiem) ar visām paplātēm, bet cigāru zālē viesi laiku kavēja ne tikai bridža vai pokera, bet arī franču un krievu biljarda spēlē.

Štrupi, protams, paši nekroģēja un ar viesu guldināšanu nekrāmējās. Ik gadus tika izsludināts konkurss viesnīcas ekonoma (pārvaldnieka) amatam. No šī cilvēka bija tieši atkarīga "Hamburgas" peļņa un pat pastāvēšana. Daudzi bija pārliecināti, ka ekonoms arī ir viesnīcas īpašnieks.   

1899. gadā "torgā" (izsolē) par "Hamburgas" ekonomu kļuva latvietis Fricis Freibergs. Viņš bija cēlies no Nīgrandes (Vormsātas) vecsaimnieku dzimtas un, kroģējot baznīcas un muižas krogus, nebija tukšinieks.

Un te nu sākas mana pagātnes stāsta pats aizraujošākais Liepājas laiks – "Hamburgas pagraba" laiks.

1899. gadā jaunais pārvaldnieks dārza rietumu pusē pie Julianes, tagad F.Brīvzemnieka ielas iekārtoja dārzu un izbūvēja vasaras teātri ar varietē skatuvi. Ekonoms no ārzemēm "izrakstīja" 22 mūziķu orķestri. Te viesojās līdz šim Liepājā nedzirdēti Vīnes, Berlīnes vai Hamburgas varietē un operas mākslinieki. Viesnīca "Hamburga" kļuva par draudīgu konkurentu Kūrmājas restorānam.

"Hamburgas" vasaras teātris nebija vienīgais jauninājums. Fricim Freibergam izdevās pārliecināt domniekus un toreizējo pilsētas Galvu Hermani Adolfi atļaut pārbūvēt Jaunā tirgus vecos gaļas pagrabus. Skvēra pārejā pie tagadējās tramvaja pieturas, aptuveni 4 metru dziļumā 1900. gadā skārņos bija tapis grezns restorāns. Vecās velves bija ieguvušas gotiskas formas. Oranži violetas liesmiņas koksa kamīnos silti aicināja tālāk cigāru vai mednieku zālēs. Pēc Rīgas vācu bruņinieku parauga gotiskās velves rotāja dažādi sakāmvārdi un tikumīgas pamācības, piemēram: "Wer niht kennt Weib, Wein und Gesang. Bleibt ein Narr sein Leben lang"*.

Omulīgi iekārtotajā Mednieku zālē pie sienām netrūka trofeju - dzīvnieku ragi, ilkņi un zvēru izbāzeņi, kam sen atpakaļ Kurzemes biezokņos nebija paveicies, tiekoties ar veikliem  medniekiem.  Bet galvenā mednieku kabineta trofeja skaitījās virs kamīna sarkanīgi sarains mežakuiļa galvas izbāzenis ar nikni sarkanām stikla acīm un trīskāršu gredzenu ilkņiem.

Galvenā bufete, atbilstoša biezajām velvēm, un vecmodīga – tikai ar dzērienu plauktiem, tradicionāli plato bufetes leti, dažiem spirta degļiem kafijai vai siltalum. Ziemās uz bufetes "tupēja" milzīga bole, kuru uzmanīja oberķelneris. Virs trauka pa krievu aristokrātu virsnieku modei bija sakrustoti zobeni, kuriem pāri pārlikta, spirtu piesūcinātu un violetām liesmiņām degoša cukurgalva. Karstumā cukurs pamazām kusa un brūnīgi sajaucās boles traukā ar Jamaikas vai Brazīlijas rumu. Degošo šķidrumu virsķelneris salēja sudraba čarkās (0,123 ml) un rindoja uz paplātes. Kungiem, pirms nobaudīt karsto un nikno dzērienu, lai nesabojātu ūsas vai vaigubārdu, čarkā bija jāapdzēš līpinošā liesmiņa.

1904. gada septembrī pirmais pasažieru tvaikonis uz Ņujorku aizveda vairākus simtus Krievijas emigrantu. "Ar pirmo transatlantijas tvaikoņu parādīšanos Liepājas ostā pilsēta neticami pārvērtās. Restorāni bija atvērti gan dienās, gan naktīs. Pāri Liepājai it kā nolija "zelta lietus". Cilvēki kļuva bagāti ne pa dienām, bet stundām. Pateicoties šai augstajai konjunktūrai mans tēvs arī strauji palika bagāts un kļuva par vispopulārāko restorāna īpašnieku. Tēvam vecais, varētu teikt senais "Hamburgas pagrabs" kļuva par šauru, un viņš nopirka divus jaunus- restorānu "Vīne" un vasaras restorānu "Cetiņje" uz Attekas salas."(Иван Г. Эберштейн. Янтарный край. Трагедия города Либавы и гибель Российкой империи. Нью Йорк, 1970)**

Bet... “Hamburgas pagrabā" ienāca Jaunās pasaules izpriecu vēsmas. Vecmodīgo bufetes leti pēc amerikāņu vīzes pārtaisīja par bāra galdu, atsevišķi kabineti kļuva par kokteiļu bāriem, citi – kafijas vai kakao baudīšanai. Nu, pēc vācu, krievu vai ebreju tirgotāju, rēderu: gardēžu vērtējuma, šis iestādījums pārspēja Pēterpils viesnīcas un bijušās Rātes(domes) nama vīnu un austeru restorācijas. "Hamburgas pagrabā" ap 1908. gadu ķelnerus tradicionāli melnos "bezdelīgsvārkos" ar stērķelētiem "elkšķeniem" un samta tauriņiem nu papildināja bufetes dāmas, kas eleganti prata jaukt un pasniegt moderno dzērienu "Lokomotīve" vai "Princis Alberts". Katra glāze maksāja 1 rubli un, to pasūtīt varēja tikai tie, kam kabatās kredītbiļešu simtnieki.

Taču īsi pirms Pirmā pasaules kara Fricim Freibergam arī Liepāja bija kļuvusi par mazu.  

Krogu un restorānu turētājs ar ģimeni pārcēlās uz Pēterburgu, kur, nopircis kroģēšanas koncesiju, Krievijas galvaspilsētā atvēra restorānu Latviešu biedrībā, Jaunajā ciematā pie Arkādijas dārza.

Par "Hamburgas pagrabu" līdz 1931. gadam – lasiet turpmāk!

* Kurš nezina sievas, vīna un dziesmu, par nerru paliks visu savu mūžu
**Eberšteins, Freiberga vecākais dēls, pēc II pasaules kara, emigrējot uz ASV, uzvārdu mainīja.