Šogad paiet 57 gadi, kopš tur, kur Peldu iela atduras Jūrmalas parka apstādījumos, Peldu ielā 66, uzcelts bijušā kinoteātra "Dzintars" paviljons, tagad “Dzintara boulings".

Gadu gaitā tas piedzīvojis gan pamatīgas vizuālās, gan saturiskās pārvērtības, bet saglabājis savu sākotnējo latvisko nosaukumu.

1958. gada 5. septembrī Liepājas Izpildu komiteja ar lēmumu Nr. 391 nolemj:
1. Sakarā ar to, ka 1958.gada 10.septembrī Piejūras parkā tiek atklāts jauns vasaras kinoteātris, Izpildu komiteja nolemj tam piešķirt nosaukumu "Dzintars".

2. Uzskatīt vasaras kinoteātri kā patstāvīgu kinoteātri, kas darbojas kā saimnieciskā aprēķina vienība, ar patstāvīgu grāmatvedības balansu un atvērt tam norēķinu kontu Valsts bankas Liepājas nodaļā.

3. Apstiprināt zīmoga un spiedogu paraugus saskaņā ar lēmuma pielikumu.

Paraksti:
 Pilsētas darbaļaužu deputātu padomes Izpolkoma priekšsēdētāja vietnieks A. Volohs, Izpolkoma sekretārs A. Liepiņš. *

Ar pirmās filmas noskatīšanos liepājniekiem gan nedaudz nācās pagaidīt, jo 10. septembrī, Izpildu komitejas saimnieciskā komisija, apskatot telpas, konstatēja celtnieku brāķi. Pēc drudžainas "trūkumu novēršanas" 12. septembrī valsts komisija uzlika pēdējo zīmogu ekspluatācijas dokumentiem.

Kā avīze "Komunists" un "Cīņa" apraksta, tad jau no agra 14. septembra svētdienas rīta parka apstādījumos pulcējās vairāki simti pēc padomju kino kultūras izslāpuši liepājnieki. Tieši 12.00 Izpildu komitejas priekšsēdētājs biedrs Dundurs grieza lenti un svinīgi nodeva jaunā kinoteātra atslēgas direktoram biedram Nikolajevam.  

"Dzintarā" vietas bija 400 skatītājiem, tam bija izbūvētas divas kases, kas domātas biļešu tirdzniecībai gan iekšpusē, gan no ārpuses. Sākotnēji kino sienas un vestibils bija krāsots gaiši zaļganos toņos. Pēc pievienošanas apkures sistēmai plašajās priekštelpās tika ievietotas palmas. Ilgus gadus "Dzintarā" par mākslinieku strādāja gleznotājs Jānis Eltermanis, zīmējot, nē, gleznojot krāšņas un vienreizējas filmu afišas.

Kā pirmo uz jaunā kino ekrāna liepājniekiem rādīja PSRS nupat uzņemto "Kārtējais reiss". Bet septembra nākamajā nedēļā afiša solīja čehoslovāku "Mīlas mazurku" pēc K. Millekera operetes "Nabaga students" motīviem. Seansi līdz pat decembrim sākās pulksten 12, 14, 16, 18, 20 un 22.

Kā atceras toreizējie kino apmeklētāji, tad "Dzintara" "odziņa" bija vēlajos seansos zem skatītāju kājām čabošo blakus esošās Vissavienības sanatorijas "Liepāja" tālajo viesu saulespuķu sēklu izspļavas.

Kinoteātri slēdza deviņdesmito sākumā un vairākus gadus tas bija tukšs. Tikai 1998. gadā tam atradās jauns nomnieks un vēlāk arī tagadējais īpašnieks. Ar šo laiku man kā pašvaldības Privatizācijas komisijas loceklim saistās kāds kuriozs: pašvaldība, ne jau vairs t.s. "dakteru komanda", izsludināja nomnieka pieteikšanos uz bijušo kinoteātri. Bija skaidrs, ka tas, kas kļūs par nomnieku, iegūs tiesības arī uz ēkas un zemes privatizāciju. Pieteikumu bija iesniedzis kāds rīdzinieks, toreizējā Valsts kontroles šefa tuvs radinieks. Taču pēdējā brīdī uzradās arī citi – kāds bagātu, veiksmīgu un nekautru vīru trio K;G;B. Viņu piedāvājums tik ļoti nobiedēja vismaz vienu no amatvīriem, ka tas stūrgalvjus mēģināja atrunāt no "Dzintara" nomas, taču, saprotot, ka uz to cerību maz, apsolīja iznomāt prāvu gabalu no Jūrmalas parka zemes turpat Peldu ielas pretējā pusē. Vēlāk, jau atteikusies no "Dzintara", trijotne saprata, ka tiem blefots: "apsolītā" zeme nekad nebūs apbūvējama un labākajā gadījumā pāri tai varēs pārvest tikai savu kaķi vai sunīti. Ha ha!

Paldies īpašniekiem – lai arī ar citu funkciju, bet 57 gadus vecajai ēkai joprojām ir "Dzintara" vārds!

*tulkots no krievu valodas oriģināla.