Tieši šādu, pavisam negaidītu izskaidrojumu, vēsturiskā, Maksa Paula Berči projektētā kādreizējās Eļļas fabrikas kompleksa nopostīšanai, portālam sniedza tā īpašnieku pārstāvis Beļavskis.

Par klasisku aizbildinājumu Liepājas vēsturiskās apbūves iznīcināšanai, kļuvusi atsaukšanās uz ēku it kā slikto tehnisko stāvokli. Šādu argumentāciju vēl varētu uztvert puslīdz nopietni gadījumos, kad tiek nojaukta kāda koka konstrukcijas vēsturiskā celtne, taču pagalam dīvaini dzirdēt, ka „avārijas stāvoklis” tiek piesaukts kā iemesls, kādēļ tiek nojauktas masīvas, kvalitatīvas ķieģeļu būves, kuru dabiskais mūžs ir gadu simteņiem ilgs.

Pašlaik pilnā sparā turpinās industriālās arhitektūras pieminekļa – kādreizējās Liepājas Eļļas fabrikas – nojaukšana, par ko satraukti daudzi pilsētnieki, bet portāla uzmanību šim faktam pievērsa liepājniece Zane Pumpure.

Lūk, ko viņa raksta:
“Vēršos pie jums kā pie masu medija ar domu, ka beidzot liepājnieki ir jāaicina kaut ko darīt, kamēr pilsētā vēl ir vēsturiskās vērtība, ko glābt. Vai nevajadzētu Liepājas Būvvaldei beidzot pievērst KNAB uzmanību (jo iespējams, ka šīs atļaujas netiek izdotas gluži nesavtīgos nolūkos)? Varbūt Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības? Varbūt vēl ir kaut kas, ko var darīt, bet ierindas cilvēki to nemaz nezina? Cik ilgi mēs noraudzīsimies pilsētas iznīcināšanā, vienlaikus uzklausot fantastiskos plānus par tūrisma attīstību? Vai tad tajās pasaules pilsētās, kur plāno attīstīt tūrismu, grauj nost kultūrvēsturisko mantojumu?”

Nestrādājošās fabrikas korpusi pašlaik pieder ar neskaidrā saimnieciskā stāvoklī esošo „Liepājas metalurgu” saistītajam ostas uzņēmumam LSEZ AS „Liepājas osta LM”, pie kā griezāmies pēc skaidrojuma.

Uzņēmuma viedokli, kā par būvniecības darbiem atbildīgā amatpersona, izklāstīja Vasīlijs Beļavskis. Viņš skaidro, ka fabrikas arhitektoniskā ansambļa būtiskā sastāvdaļa – sarkano ķieģeļu torņi nojaukti, jo tie esot bijuši avārijas stāvoklī, salauztām balstošajām čuguna kolonnām, sabrukušiem pamatiem un bojātiem jumtiem.

Vasīlijs Beļavskis paziņoja: „Mēs bijām spiesti daļu fabrikas nojaukt, lai saglabātu cilvēku dzīvības”.

Viņš noliedza, ka aiz nojaukšanas stāvētu jelkāds biznesa aprēķins, un apgalvoja, ka pašreiz nav nekādu plānu būvēt jaunus objektus nojaukto vietā. Tiesa, tas gan ir pretrunā ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Pētera Iesalnieka pausto, ka kaut kas vietā tikšot būvēts, lai gan biznesa interešu vārdā nevēlējās konkretizēt, kas tieši.

Lai kādi arī būtu „Liepājas osta LM” biznesa apsvērumi, atsaukšanās uz „cilvēku dzīvību saudzēšanu” un „avārijas stāvokli”, izklausās, maigi sakot, smieklīgi. Neviens taču nešaubīsies, ka Liepājā mēs atradīsim simtiem ēku, kas ir daudz sliktākā tehniskā stāvoklī un kuras ne vien netiek nojauktas, bet pat tiek ekspluatētas.

Kultūrvēsturnieks Imants Lancmanis grāmatā „Bertsschy” raksta:  „Fabriku celtnes ar lietišķo funkciju šķietami ierobežoja arhitekta iespējas, tomēr gan noliktavu būvēm, gan Liepājas rūpnīcām Berči meklēja individuālu izteiksmi un atšķirīgu celtnes tēlu. Tie bieži bija lieli kompleksi, ko varēja stilizēt kā romantisku cietoksni ar gleznainu siluetu un negaidītiem torņu akcentiem. Šajā virzienā spožākais piemērs ir Kīlera eļļas fabrika".

Atkal akmens jāmet atbildīgo ierēdņu dārziņā, jo tieši Būvvalde izdod atļaujas, lai uzņēmējs varētu kādu objektu nojaukt. Diemžēl Būvvaldes amatpersona, kas varētu sniegt paskaidrojumus – Jaunliepājas un SEZ arhitekte Ivete Ansone – slimo.

Pilsētas kultūras pieminekļu inspektore Ilze Bernāte gan taisnojās, ka tikšot saglabāta fabrikas administratīvā ēka un uz O.Kalpaka ielu izejošie sarkano ķieģeļu korpusi.

Tomēr tā vairs būs tikai butaforija, jo, kā Berči projekta ideju izskaidro Imants Lancmanis, fabrika kā arhitektūras piemineklis ir tikai vienotā kompleksā.