Pirms piecdesmit gadiem, 1966.gada 15.janvārī toreizējais "Komunists" nelielā rakstiņā vēstīja, ka viesnīcu "Līva" valsts komisija ar atzīmi "labi" pieņēmusi ekspluatācijā. 

Tās celtniecība tika iesākta pirms diviem gadiem.

Šo tipisko padomju arhitektūras objektu bija projektējuši toreiz valsts pilsētu projektēšanas institūta galvenais arhitekts A. Aivars, arhitekti Rīgā.  Toreiz viesnīcas pirmajā stāvā pamazām ievācās pasta nodaļa, uz pavasari darbu uzsāka frizētava un "labo pakalpojumu istaba". Taču tas gan nenozīmēja, ka nākamajās 1966. gada ziemas dienās numuriņus jau aizņems pirmie nakšņotāji.

Daļa pirmo pusdienotāju Līvas restorānā bija vietējie partijas funkcionāri, PSKP Liepājas komitejas  XX konferences kopskaitā 600 delegāti. Izpildu komitejas priekšsēdētājs Kārlis Strautiņš personīgi izvadāja biedrus pa nupat iekārtot sāktajiem dažiem numuriņiem: ne jau visus varēja atrādīt, jo tikai februāra beigās pienāca pirmie mēbeļu komplekti. Ar mēbelēm optimistiskais process bremzējās – galdi, skapji, plaukti un krēsli bija pasūtīti mēbeļu fabrikai "Rīga". Kaut arī gatavotas no tā paša materiāla, pulētām skaidu platēm un tajā pašā dizaina ietērpā kā uz Maskavu nosūtītās valsts galvaspilsētas viesnīcai "Intūrists", jau ienesot "Līvas" numuriņos, daudziem galdiem izlūza smailās zīmuļveida kājas, un izskatījās, ka gultas varētu lietot tikai bez gulētājiem. Lai gan mēneša beigās šo problēmu atrisināja, un trešā stāva numuriņu logos parādījās gaiši sārti un dzelteni aizkari, vainīgos vajadzēja noskaidrot. Un tā bija visā celtniecības gaitā klāt bijusī direktore

Zinaīda Šveca, ko pēc stigrā partijas rājiena nu pazemināja amatā par "Līvas" filiāles vadītāju,  tagad Romas dārzu. Z. Švecas vietā direktora krēslā iecēla V. Kostrominu, bijušo čekistu, PSKP Liepājas komitejas propagandistu pulciņa vadītāju un kristāluzticamu komunistu.   

Kārlis Strautiņš patiesi lepojās ar jaunajiem sociālisma vaibstiem ne tikai "Līvas" dēļ. Dažus mēnešus vēlāk, 1966. gada jūnijā, 280-vietīgās viesnīcas gultas bija piepildītas ar "dārgiem ciemiņiem" – Liepājas varonīgās aizstāvēšanas 25 gadu atceres svētku dalībniekiem. Viņu vidū bija arī padomju galma rakstnieks, Ļeņina prēmijas laureāts Sergejs Simonovs, kas personīgi Strautiņam bija apsolījis Liepāju padarīt par Varoņpilsētu, tāpat kā Brestas cietoksni.  

Liepājnieki jau drīz pēc "Līvas" uzcelšanas sačukstējās, ka patiesībā, tāpat kā daudzas pilsētas rūpnīcas kara gadījumā pret ļaunajiem imperiālistiem, arī viesnīcu plānots mobilizēt citai funkcijai, dažu dienu laikā pārvēršot par restotu cietumu ar slēgtu pagalmu un sargiem ārpusē labi pārredzamu. Cik nu tur baumas vai druska patiesības, bet par čekas klātbūtni līdz pat 1991.gadam zināja viss personāls. Ilggadējā viesnīcas administratore Ārija Lādīte man vēlāk stāstīja gan par totālu caur viesnīcas telefonu centrāli organizētu sarunu ierakstīšanu, gan par īpaši pārbaudītu darbinieču sapulcēm un instruktāžu. Bet, pieklusinot balsi, dzirdēju arī par "slepeno istabu". Tā ir bijusi Baznīcas ielas pusē kā parasts divistabu numuriņš ar telefonu, diviem dīvāniem, rakstāmgaldu un divām ūdens karafēm. Numuriņa atslēgas nekad nav glabājušās dežuranta skapītī, taču kādi cilvēki pa atsevišķo ieeju gan naktīs, gan dienā  nākuši un gājuši, jo bieži gaitenī bijis jūtams tabakas dūmu smārds. A. Lādīte zināja teikt, ka no "slepenās istabas" esot novēroti tie, kas apmeklēja  Sv. Trīsvienības baznīcu.

1976. gadā "Līvas" direktora amatā tika iecelts O. Peršins. Šajā gadā pirmo kapitālo remontu piedzīvoja arī viesnīcas filiāle Zivju ielā.

Laika posmā no 1991. līdz 1999. gadam viesnīca bija pašvaldības uzņēmums, viens no retajiem, varbūt vēl arī Pētertirgus, kas strādāja bez zaudējumiem. Šajā laikā, atceros, "Līvu " toreizējā I. Vismina - T. Eniņa valde un dome vairākas reizes gatavojās ieķīlāt, lai "izvilktu" toreizējo "Liepājas siltumu". Cik zinu, tad par ieķīlāto viesnīcu kādā reizē Tjumeņas (Krievija, Rietumsibīrija)  naftinieki bija gatavi maksāt... veselu dzelzceļa sastāvu ar mazutu. Pilsētu ar to varēja apsildīt aptuveni divas nedēļas.

1999.gadā viesnīcu nodeva privatizācijai, nāca jauni saimnieki, direktori, sekoja pārbūves, bet tas jau ir cits stāsts.

Apsveicu viesnīcas "Līva" īpašniekus un kolektīvu piecdesmit gadu jubilejā!