Šajā pavasarī noslēdzas Sv.Jāzepa Romas katoļu katedrāles vēsturiskā jumta neizbēgamais zaudēšanas process.

Domāju, ka arguments par labu tā seguma maiņai bija pamatots, tas bija jādara, lai glābtu pašu kultūras pieminekli. Taču oriģinālā jumta nomaiņa ar klasisku skārda segumu vienalga ir zaudējums pilsētas centra jumtu ainavai un piemineklim kopumā.

Mūsdienīgu izskatu Sv.Jāzepa katoļu katedrāle ieguva 1894.gadā, kad tika pārbūvēta, būtībā nojaukta vecā, 1746. – 1762. gadā celtā baznīca.

Pateicoties tādu draudzes patronu kā fon Ropu aizbildniecībai un ievērojamam celtniecības finansējumam, arhitekts Ludvigs Melvils varēja atļauties jaunajai baznīcai projektēt jumtu, klātu ar dabīga šīfera loksnēm. Pavisam nesen pelēki melnās šīfera lokšņu "zvīņas" rotāja arī baznīcas torņus.

Daudzi, izdzirdot apzīmējumu "dabīgais šīferis", samulst, jo sadzīviski tik dziļi  "iesēdies" priekšstats, ka šīfera jumts – tas jau tas pats viļņoto lokšņu materiāls vien ir, ko padomju laikā ražoja Brocēnos un apzīmē kā azbestcementa šīferi!!!

Līdz šim Katoļu katedrāle Liepājā bija vienīgā, kam pēc II pasaules kara vēl saglabājies šāds jumta materiāls. Otrs tāds nams Vītolu ielā 20, ar līdzīgu jumtu, gruvešos pārvērtās 1941. gadā.   

Dabīgais šīferis jeb eternitus – tas ir akmens slānekļa materiāls, kas veidojies sarežģītos ģeoloģiskos procesos  jūras dzīlēs un ir kristalizējies māls no aptuveni 400 līdz 550 miljonus gadu senas pagātnes. Nosaukums cēlies no latīņu apzīmējuma "mūžīgs". Un patiesi – šī akmens slānekļa jumtu pielietojums bija satopams jau Romas impērijas laikā. Viduslaikos ar dabīgo šīferi klāja piļu, baznīcu un citu prestižu celtņu jumtus. Šīfera kalpošanas laiks ir 200 līdz 250 gadi, neskatoties uz aptuveni 9 mm lokšņu biezumu. Turklāt tā ekspluatācijas īpatnība ir uzņemt un atmosfērai atdot lielu mitruma daudzumu, tā pilnīgi izslēdzot kondensāta rašanos.     

Šo elitāro jumta segumu Liepājas Sv.Jāzepa Romas katoļu katedrāles arhitekti Ludvigs Melvils un Eduards Strandmans pirms 122 gadiem realizēja spīdoši. Mūsu šīferis nācis no raktuvēm Tīringā, Vācijā. Deviņdesmitos gados man tur bija iespēja redzēt, kā no klintī izzāģēta kvadrāta gluži kā no kārtainas mīklas pikuča atdala slānekļa plāksnes.

Tagad, atvadoties no pēdējā dabīgā, bet dārgā Liepājas jumta, mazs mierinājums, ka Lietuvā, Liepājas arhitekta M. P. Berči kā viena no autoriem projektētajai Rokišķu Sv.Mateja Evaņģēlista katoļu baznīcai arī nomainīts dabīgā šīfera jumts.

P.S.
Mūsdienīgs dabīgā šīfera ieklājuma jumts apskatāms Rūmenes muižas kompleksā Kandavas novadā.