Piedāvājam vienu no vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa romantiskajiem Liepājas nostāstiem, šoreiz tā saistīta ar Otrā pasaules kara izskaņu un kādu mīlas stāstu.

Zaļajā birzī, tur, kur jaunās šosejas trase gar Sūkņu ielas un Kuldīgas ielas sākumu ieved pilsētā, kuplo vecu melnalkšņu rinda. Paldies ceļa projektētājiem, ka saudzējuši gan šos kokus, gan garo uzbēruma valni! Bet ne jau tikai tādēļ par šo vietu var runāt kā par vienu no Liepājas leģendām.

1996.gadā, meklējot kaut visniecīgākos pavedienus noslēpumainajai amerikāņu lidmašīnas „Privateer” ekipāžas desmit lidotāju pazušanai virs Baltijas jūras 1950.gadā, man šo vietu parādīja kāda Sūkņu ielas liepājniece. Bija ziema, bridām starp kokiem pa uzbēruma valni, līdz beidzot man norādīja uz kaut ko līdzīgu sētiņai, kas veidota no četriem metāla stieņiem. Vai te patiešām būtu apbedīts kāds no amerikāņu pilotiem? Taču ne! Zaļās birzs iedzīvotāja izstāstīja skaudri romantisku stāstu par to, kā starp vecajiem alkšņiem radies nu jau laika izlīdzinātais vientuļais kaps.

Kara pēdējos mēnešos gar dzelzceļa līniju pie tagadējā Autobusu parka un līdz pat krustojumam vācieši bija izveidojuši bēgļu dzīvojamo vagoniņu koloniju. Tur mitinājās gan krievu bēgļi no Pleskavas, Novgorodas, Vitebskas vai Smoļenskas, gan lietuvieši un vidzemnieki, kuru dzimtās mājas jau bija aiz frontes līnijas sarkanarmijas pusē. Savukārt turpat netālu, Cukurfabrikā, atradās krievu karagūstekņu nometne, un bieži vien izbadējušies, noskranduši un siltumu meklējošie vaņģinieki iegriezās pie vagoniņu iemītniekiem. Vai kāds brīnums, ka pat laiku pa laikam dzirdamā frontes lielgabalu dunoņa nebija šķērslis, lai iedegtos arī kāda cilvēciska romantikas dzirksts!

Tā vagoniņā netālu no tagadējās Kuldīgas ielas gala, kur dzīvoja bēgļu ģimene no Vidzemes, pēc zupas bļodiņas bieži esot iegriezies bijušais sarkanarmietis, ukrainis Stepans. Šķiet, ar latviešu meiteni no Vidzemes Stepanu saistījusi ne tikai pieticīga iespēja saņemt pa maizes šķēlei...

Taču... 1945.gada 10.maijā, kad krievu zaldātu priekšējās vienības jau iegāja pilsētā un Stepans atkal ciemojās vagoniņā, uz ceļa atskanēja šāvieni. Tur piedzērušies krievu zaldāti bija mēģinājuši „rekvizēt” kāda dzelzceļnieka velosipēdu. Tas nav bijis ar mieru no savas mantas šķirties, sākusies šaudīšanās un nejauša lode, caursitot vagoniņa plāno sienu, Stepanu nāvīgi ievainoja.

Viņu apbedīja turpat, uzkalniņā, starp nupat saplaukušajiem melnalkšņiem. Līdz pat septiņdesmitajiem gadiem Stepana kapu krāšņojuši ziedi, parādījusies sameistarotā metāla sētiņa.

Šogad pirms lapu plaukšanas atkal tur biju – sētiņas vietā svaigs rakums, tā izrādījusies noderīga metāla pieņemšanas punktam. Taču daļa no apkārtnē aptaujātajiem vēl zināja šo leģendu.

Laiks izdzēsis gan Stepana, gan viņa kapa kopējas vārdu. Vienīgi zināms, ka ukraiņa dzimtene bijuši Ivanofrankovska un ka viņam tur, kādā lauku ciemā, palikusi ģimene.