Koncerna "UPB" prezidents Uldis Pīlēns intervijā LV portālam prognozē, kāds būs 2017. gads, un spriež par to, kas Latvijai šobrīd visvairāk nepieciešams.

Rītdiena izskatīsies ievērojami citādāka nekā vakardiena un skaidrs, ka 2017. gads būs lielu pārmaiņu gads, saka industriālā koncerna "UPB" prezidents Uldis Pīlēns un aicina valsts augstākā līmeņa priekšstāvjus nāciju gatavot ļoti mainīgām situācijām un to radītām straujām prioritāšu maiņām. "Mums ir jāiemācās mācīties no nākotnes, jo viss, kas ir bijis pagātnē, lielā mērā nākotnē nebūs pielietojams," vērtē pieredzējušais uzņēmējs.

Pirms apmēram gada teicāt, ka esam nonākuši kritiskā stadijā, kad "augšas" vairs nevar, bet "apakšas" vairs negrib. Tad drīz būtu jābūt kādam risinājumam. Vai risinājums ir atnācis?
Jā, pasaule mainās. Tā gada laikā ir palikusi ievērojami sarežģītāka un reizē dramatiskāka. Būtiskākie ārējie indikatori – pirms gada nebija iespējams iedomāties, ka Tramps kļūs par ASV prezidentu. Nebija iespējams paredzēt, ka populistu uznāciens uz Eiropas skatuves būs tik iespaidīgs. Pirms gada Eiropas Savienība mums likās ievērojami stabilāka, nekā tā ir šodien.

Pirms gada NATO spēkiem nebija jābūt Polijas un Baltijas teritorijā, neskatoties uz to, ka brieda konfliktējoša situācija, par ko šogad pateicis Lavrovs [Krievijas ārlietu ministrs] Minhenes drošības konferencē – Krievijas vēlas pasaules kārtības pārveidi uz ‘’postrietumniecisku’’. Tie un vēl daudzi citi indikatori, kas pirms gada man likās intuitīvi, nevar neatstāt iespaidu uz mazo Baltiju, uz Latvijas ekonomiku, uz cilvēku psiholoģisko komfortu vai diskomfortu, uz valdības prioritātēm un tādējādi arī manevra lauku starp prioritātēm, kur pēkšņi parādās globālas prioritātes. Tā ir situācija, kura ļauj secināt, ka ārējie faktori liek paskatīties uz mums pašiem, vai esam gatavi šādai jaunai situācijai, kas ir ievērojami sarežģītāka.

Jebkurš ārējs iespaids nācijas vai nu mobilizē, vai arī demobilizē. To parāda Ukrainas gadījums, Doņeckas konflikts: neskatoties uz nesagatavotību konfliktam, neskatoties uz sākotnējo haosu, uz ārkārtīgi lēno attīstību, lēno tikšanu galā ar korupciju, tomēr Ukraina sāk mobilizēties un tās bruņoto spēku gatavība stāties pretī agresoram pieaug.

Tas nozīmē… Prāts spēj analizēt, prāts lēmumus nepieņem – ir tāds labs teiciens. Lēmumus pieņem emocijas. Šis emocionālais fons sāk mainīties par labu vai nu vienam, otram vai trešajam risinājumam. Mums ir "jāčeko" situācija, vai ārējo faktoru iedarbība mūs motivē mainīties, vai arī turpinām dzīvot tā, it kā ārējās pasaules, ārējā sprieguma nebūtu.

Kādi ir jūsu secinājumi par Latviju? Vai esam gatavi mainīties, vai spējam mobilizēties? Šajā situācijā esam apdraudēti vistiešākā veidā.
Ne velti teicu, ka jebkuri ārēji faktori veicina mobilizēšanos. Mēs vēl neesam tajā kritiskajā situācijā, ka tas būtu saprasts katrā mājā, katrā ģimenē un novadā. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka rītdiena izskatīsies ievērojami citādāk nekā vakardiena. Cita lieta, kāpēc dažas nācijas ir spējušas mobilizēties ātrāk, bet citas – ne tik ātri, kāda ir bijusi to iepriekšējās mobilizācijas pieredze. Zinām, ka kritiskā situācijā, piemēram, balsojumā par valodu, notika mobilizācija ļoti īsā laikā, kaut gan iepriekš statistika uzrādīja nevēlēšanos piedalīties tāda veida referendumos. Tas nozīmē: kad ir izveidojusies patiesi eksistenciāla situācija, ir jābūt morāli gataviem aizstāvēt mums būtiskas vērtības.

Vēl jau situācija ir tikai ar indikatoriem, kas liecina par saulaina laika nomaiņu ar negaisa padebešiem. Tas nenozīmē, ka esam katastrofas priekšā. Negribu mālēt melnu. Taču pasaule politiski mainās no labējas uz kreisāku, no liberāli demokrātiskākas uz populistiskāku. Politiķu tipoloģijā populisma teatrālais elements ieņem arvien lielāku lomu, pat tad, ja tie ir gudri, tālredzīgi un pieredzējuši Eiropas politiķi. Piemēram, Šulcs [bijušais Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs], kas Vācijā pārgāja vadīt sociāldemokrātus pēc pilnvaru beigām Briselē, viņam ir pilna populisma palete. Viņš Briselē neatļāvās tik daudz, pirms Briseles Vācijas politikas posmā – ne tuvu. Tas nozīmē, ka populisms šobrīd ir paņemts bruņojumā kā vienīgais efektīvais instruments, lai mainītu varas grožus.

Latvija nebūs izņēmums. Kur tas novedīs, šobrīd grūti pateikt, bet skaidrs, ka 2017. gads būs lielu pārmaiņu gads, pirmkārt jau Eiropā. Mums pašiem ir tikai pašvaldību vēlēšanas.

Tas ievadīs jaunu periodu. Neesmu gaišreģis, nemāku pateikt, kas tas būs. Šobrīd mēs, UPB, mācām saviem menedžeriem gatavoties ļoti, ļoti mainīgiem laikiem, pieņemt lēmumus, pāriet no normāla režīma uz krīzes režīmu. Tā ir mobilitāte, kuru labprāt redzētu arī nācijas gudrāko prātu diskusijās – par nācijas gatavošanu ļoti mainīgām situācijām un straujām prioritāšu maiņām.

Tikko tēlaini aprakstījāt situāciju, kurā esam, – spīd saule, bet redzami padebešu mākoņi. Ja mākoņi nāk arvien tuvāk, vai jums ir plāns A, plāns B? Koncernam UPB ir 40 uzņēmumi, ap 1500 darbinieku, bizness, kas veidots vairāk nekā 25 gadus.
Parasti pārmaiņas jau nenotiek kā balts pret melnu vai sarkans pret zaļu. Process, kas ir sācies, var notikt arī ļoti ilgā laika posmā. Ilgtermiņā var pastāvēt Eiropas Savienība (ES), bet tā var būt daudz formālāka, nekā tā ir šodien.

Ilgtermiņā mūsu intereses var būt pārstāvētas Eiropas telpā vājāk nekā šobrīd.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šeit.