Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, šodien Liepāja vārda dienu svin 10 Malvīnes, bet nesvin neviens Malvis.

Šodien dzimšanas  dienā sveicam Liepājas Simfoniskā orķestra čellisti Aneti Dovmani.

Vai esat liepājniece?
Nē, esmu rīdziniece. Bet jau daudzus gadus strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī un varu teikt, ka esmu ļoti saradusi ar šo pilsētu. Visu laiku braukāju no Rīgas uz Liepāju un otrādi; pie ģimenes.

Kāpēc spēlējat tieši čellu, nevis, piemēram, fagotu vai kādu citu instrumentu?
Uzskatu, ka čellam ir skaista, samtaina, ausij tīkama skaņa, kāda nav nevienam citam stīgu instrumentam... Negribu ''apvainot'' ne vijoli, ne altu, ne kontrabasu – visi instrumenti ir unikāli, tomēr diapazons čellam ir daudz plašāks. Mūzikas ceļš aizsākās agrā bērnībā pavisam nejauši. Man ir gadu vecāks brālis, kuru mamma veda uz sagatavošanas  nodarbībām, lai iestātos E. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Mani tajā laikā nebija kur atstāt un tāpēc vienmēr ņēma līdzi. Kad brālis iegāja klasē, bet man bija jāpaliek aiz durvīm, biju ļoti neapmierināta... Un tad, manuprāt, visbrīnišķīgākā sākumskolas skolotāja Ināra Ķezbere paņēma mani pie rokas un ieveda ... mūzikas pasaulē. Viņas vadītajās stundās arī izvēlējos savu instrumentu, jo mums priekšā nāca spēlēt vecāko klašu skolēni. Klausījāmies kā skan dažādi instrumenti un man iepatikās tieši tā ''lielā vijole'' – čells. Tā jau piecu gadu vecumā zināju, ko spēlēšu.

Kādām dotībām jābūt, lai spēlētu čellu?
Kad izvēlējos čellu, skolotājs ļoti skatījās manas rokas, tieši kreisās rokas pirkstus. Vai uz pirkstu galiem ir īpaši spilventiņi, vai vispār varēšu piespiest stīgas (biju augumā diezgan maza)? Bet vai tas ir galvenais? Protams, jābūt dzirdei, lai saklausītu skaņu augstumus, koordinācijai, lai katra roka zinātu darīt savu... Liekas to visu var iegūt daudz trenējoties, daudz spēlējot. Galvenais, lai interesētu, patiktu, aizrautu tas, ko tu dari.

Lielākais izaicinājums...
Lielākais izaicinājums bija brauciens uz Taizemi, Bangkoku, kur gadu strādāju par čella skolotāju un spēlēju Taizemes Simfoniskajā orķestrī. Interesanti bija iepazīt tās zemes kultūru, mūziku un dzīves stilu.

Kas jūs spēj iepriecināt?
Priecājos par visu skaisto. Kā pavasarī daba plaukst un atmostas, kā vasarā viss zaļo, kā rudenī aizlido putni, kā ziemā krīt sniegs. Un nu jau vairāk kā gadu priecājos par savu meitiņu...

Kādi kuriozi bijuši uzstāšanās laikā?
Lielā mērā kuriozi notiek ar pašām notīm, kas stāv uz pults...  It kā viss ir kārtībā,  ir speciāli sakopētas, lai nebūtu jāpāršķir, bet, spēlējot skaņdarbu pēkšņi izrādās, ka lapas nav pareizi noliktas vai vispār nav atvērtas.
Bija gadījums, kad ar orķestri spēlējām uz brīvdabas skatuves lielā vējā, nošu lapas lidoja pa gaisu un mēs ar kolēģi (ar kuru sēdējām pie vienas pults ) vairāk nodarbojāmies ar nošu ķeršanu un lasīšanu pa grīdu, nekā spēlēšanu.