Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 2 Dainuvītes, 66 Megijas un 2 Gijas.

Šodien dzimšanas dienā sveicam Liepājas rajona Cīravas bibliotēkās bibliotekāri un šī gada Voldemāra Caunes balvas „Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem” ieguvēju Anitu Tuleiko.

Kā jūs izlēmāt kļūt par bibliotekāri?
Par bibliotekāri esmu kļuvusi pavisam nejauši, bet ļoti apzināti. Iepriekš strādāju kultūras darbu, astoņpadsmit gadus vadīju Cīravas kultūras namu. Darbs nebūt nav no vieglajiem, īpaši, gadiem ejot, vairs negribas pavadīt naktis jauniešu ballītes un diskotēkās. Tādēļ ar lielu prieku pieņēmu ziņu, ka iepriekšējā bibliotēkas vadītāja pārtrauc savas darba gaitas un dodas pelnītā atpūtā. Lai cik tas nebūtu kuriozi, dienu pirms pašvaldības sēdes, kurā izskatīja jautājumu par jaunu darbinieku pieņemšanu bibliotēkā, uzrakstīju lūgumu pieņemt mani darbā bibliotēkā. Priekšnieks nepaspēja īsti atjēgties, deputāti bija nesaprašanā, kāpēc gribu mainīt darbu kultūras namā pret bibliotekāres amatu. Nezinu, kas tur „augšā saslēdzās”, bet mani apstiprināja. Vēl aizvien jūtos vainīga savas bijušas kolēģēs Sarmītes priekša, jo pilnīgi nesagatavotu atstāju viņu par vienīgo saimnieci kultūras namā. Bet par īstu, diplomētu bibliotekāri es kļuvu tikai 2010.gadā, kad pabeidzu Latvijas kultūras koledžu.

Kurus jūs minētu kā galvenos bibliotekāra darba uzdevumus?
Ziniet, man liekas, ka šodienas bibliotekārs ir kļuvis par tā saucamo universālo kareivi – viņš dara pilnīgi visu. Pirms 14 gadiem, kad sāku stādāt un bibliotēka atradās vecajā „Ārsta mājā”, mans galvenais uzdevums bija stiept ar maisu malku otrajā stāvā un kurināt četras krāsnis, lai kaut cik nodrošinātu siltumu bibliotēkas telpās. Tā nu es tur skrēju, no vienas krāsns pie otras, piemezdama malku un starplaikos izsniedzu lasītājiem grāmatas un žurnālus. Nu jau bibliotēka 11 gadus atrodas jaunās, gaišas, skaistās un siltās telpās, mums ir sava bērnu rotaļu istaba, izstāžu zāle. Galvenais darba uzdevums ne tikai šajā amatā, bet jebkurā – mīlēt savu darbu, darīt to ar prieku un pēc labākas sirdsapziņas, tad viss būs kārtībā. Protams, esmu lepna par savām darba kolēģēm – Sandru un Silvu – izdomas bagātiem un strādāt gribošiem cilvēkiem. Lepojos ar saviem lielajiem un mazajiem lasītājiem, skolēniem un jauniešiem, kuriem bibliotēka ir viena no labākajām brīvā laika pavadīšanas vietām.

Ja jūs nebūtu kļuvusi par bibliotekāri, kas jūs tagad būtu?
Ja nebūtu kļuvusi par bibliotekāri, būtu noskrējusies, īgna un dusmīga „klubene”, kas kā atpestīšanu sagaidījusi pensiju un var beidzot atpūsties. Jaunībā studēju Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, gribēju kļūt par pamatskolas skolotāju. Esmu mācījusi skolas bērnus, strādājusi neklātienes vidusskolā, vadījusi pasākumus, rakstījusi projektus, spēlējusi teātri, runājusi dzeju. Lai arī ko būtu darījusi – tas vienmēr bijis darbs ar cilvēkiem. Ja nebūtu bibliotekāre, noteikti strādātu ar bērniem kādā labdarības fondā, gribētos darīt šo mazo cilvēciņu dzīvi kaut nedaudz labāku, mīlestības un prieka pilnu.

Kur gūstat prieku, enerģiju un pozitīvu attieksmi katrai dienai?
Domāju, ka smaidīt, būt priecīgam katru dienu nemaz nav tik viegli. Jo dzīve ir dzīve ar ne tikai jaukiem brīžiem, bet arī ar sāpēm, zaudējumiem, dažādām nebūšanām. Atceros, pagājušajā gadā tieši pirms Ziemassvētkiem saslimu ar gripu un pēc tam vēl smagi salauzu savu labo roku. Uz diviem mēnešiem pilnībā biju atslēgta no visa. Bija daudz laika, varēju pārdomāt visu savu dzīvi, apstāties tajā savā trakajā skrējienā un secināt, kas viss notiek arī bez manis, gan darbā, gan mājās. Reizēm Dieviņš zina, kas cilvēkam vajadzīgs, lai tas nekļūtu iedomīgs.

Kur es gūstu enerģiju? Domāju, ka katram cilvēkam uz pasaules ir kāda vietiņa, kur viņš jūtas ļoti labi. Man tā ir pilsēta Ventspils, kurs dzīvo viens no maniem dēliem – Inesis. Uz turieni vasarā braucu jau 14 gadus, un vienmēr Ventspils mani pārsteidz ar savu labvēlību un brīnišķīgo attieksmi pret cilvēkiem. Staigāju gar jūru, vēroju kuģus, skatos uz priecīgiem bērniem atrakciju parkos – vismaz ārēji tur cilvēki jūtas mazliet laimīgāki. Vēl mēs ar mazdēlu Silvestru augusta naktīs ejam skatīties zvaigžņu lietu. Tas ir vienreizējs pasākums – paņemam guļammaisus, noklājam klajākā vietā un skatāmies debesīs. Tur augšā notiek brīnumu lietas, un tu saproti, cik Visums ir milzīgs, liels un neizdibināms – īsta Dieva pasaule.

Prieku man dod tas, ka maniem mīļajiem viss ir labi, ka mani mazbērni aug veseli, gudri un mērķtiecīgi. Ka mani dēli pieaug un kļūst pat īstiem vīriešiem, labiem tēviem. Esmu ļoti daudz dzīvē pieredzējusi, milzīgas sāpes un vislielāko zaudējumu, ko māte vispār var pieredzēt, bet tas nav nocietinājis manu dvēseli, bet padarījis to redzīgāku un dzirdīgāku. Šodien skatos uz pasauli ar mīlestību un prieku, vienīgi cena tam bijusi pārāk augsta. Bet man vēl aizvien patīk rīta rasa un vakara miglas, pirmās pavasara māllēpītes, ceriņu smarža un rudens lapu krāšņums, pērkona negaisu un ziemas sniegputeņi, baznīcu zvani un garīga mūzika, jūras šalkas un svecīšu liesmiņas Ziemassvētku eglītē.

Kā pavadāt savus brīvos brīžus?
Maz man viņu ir, jo vienmēr atrodu kādu darbu, kur sevi un savus kolēģus atkal ielikt. Kā jau visiem cilvēkiem, man patīk lasīt grāmatas, īpaši tās, kurās rodu atbildes uz dzīves dziļākajiem jautājumiem. Daudz esmu smēlusies atziņas no tiem „lielajiem” cilvēkiem, kurus Dievs man nolicis ceļā un kurus uzskatu par saviem skolotājiem – Elejas Veronika, Pēteris Kļava, Juris Rubenis, Livars Jankovskis. No maniem mīļākajiem rakstniekiem varu minēt Paulu Koejlu, Markesu, Evansu, no latviešu – Noru Ikstenu. Dzejā vēl aizvien apgūstu Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti – liekas, ka tas nekad nebeigsies. Mani fascinē „Prāta Vētra”– vasarā koncertā lecu kopā ar tīņiem veselas trīs stundas bez apstājas, un tas bija skaisti. Vēl kā īstenai latvietei man patīk rušināties dārziņā, doties mežā ogot un sēņot – esmu pavisam parasts cilvēks ar drusku trakumu galvā, kas, no malas skatoties, īsti neatbilst manam vecumam.

Kā jūs vērtējat šo, 2012.gadu savā dzīvē?
Labs, ļoti labs gads. Vispirms darbā – realizēts bibliotēkas paplašināšanas projekts – tagad esam saimnieki par visu pašvaldības ēkas pirmo stāvu. Par to prieks un liela pateicība manam pārvaldes vadītājam Artim Čanderam par manu ideju atbalstu. Iegūstot Voldemāra Caunes balvu, esam pacēluši savas bibliotēkas prestiža laktiņu drusku augstāk. Šajā gadā viss mūsu bibliotēkas kolektīvs ir strādājis ļoti radoši. Makulatūras akcijas laikā izjūtām fantastisku atbalstu no mūsu lasītājiem, visiem mūsu pagasta cilvēkiem un arī daudziem jo daudziem Aizputes novada bibliotēkas draugiem. Kaut arī netikām pie kārotā fotoaparāta un palikām otrie, bet tā fantastiskā atbalsta sajūta mūsos nezudīs ilgi.

Kādas bija jūsu sajūtas uzzinot, ka esat ieguvusi Voldemāra Caunes balvu "Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem"?
Sajūtas vēl līdz šai dienai īsti nevaru vārdos noformulēt. Protams, tas ir prieks, lepnums un gandarījums, ka mūsu darbs ir tik augstu novērtēts. Tas nepārprotami ir arī manu kolēģu nopelns, manu mazo lasītāju darbs dažādos projektos, manas pašvaldības, pagasta mācību iestāžu kopējās sadarbības rezultāts. Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri manu darbu ieraudzīja, novērtēja un pieteica konkursam. Paldies Ilgai Tālbergai, mūsu bibliotekāru labajam gariņam, paldies Aizputes bibliotēkas vadītājai Irēnai Grundmanei, Aizputes novada Domes pārstāvjiem Sandai Zālītei, Jānim Balodim un Cīravas pašvaldības vadītājam Artim Čanderam.

Jūsu novēlējums visiem šodienas svētkos!
Ziemassvētki man ir īpašs laiks, jo esmu dzimusi šajos svētkos. Kopš bērnības man vienmēr ir bijusi Ziemassvētku eglīte, kaut gan bija laiks, kad šos svētkus svinēt bija aizliegts. Tā kā Ziemassvētku prieks ir bijis vienmēr kopā ar mani. Portāla lasītājiem gribu novēlēt vārdus, ko Aizputes Goda novadnieks, zinātnieks, selekcionārs un mūsu cīravnieks Gunvaldis Vēsmiņš teica, saņemot novada apbalvojumu: „Es novēlu Jums mīlestību un prieku, šo lielo Dieva dāvanu – prieku. Dzīvot ar prieku, strādāt ar prieku un mīlēt mūsu Latviju.” Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!