Liepājnieks Toms Dreiblats nesen atgriezies no skeitborda slaloma profesionāļu čempionāta Kanādā, kur ieguva augsto 4.vietu, un šobrīd jau devies uz nākamo čempionātu Spānijā.
Kas ir Toms ārpus skeitborda slaloma trases?
Tikko pabeidzu mācības Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, esmu reklāmas dizainers – nodarbojos ar visiem grafiskajiem darbiem, gan filmēju, gan fotografēju. Gatavoju plakātus. Grafiks ir diezgan saspringts un vēl arī uz sacensībām jāpaspēj.
Pagaidām diezgan veiksmīgi sanāk savienot darbu ar sacensībām – vairāk strādāju tad, kad esmu atpakaļ. Tagad gan pēc pasaules čempionāta būs sakrājies diezgan daudz darba, bet, ja grib braukt uz sacensībām, tad kaut kas ir jāupurē – gan laiks, gan nauda, gan arī miegs.
Kāds bija tavs ceļš līdz skeitbordam?
Pats sāku braukāt pa rampām, ar street dēli, un tad mans treneris Ainars Jermačenko pateica, ka ar slaloma dēli es daudz ātrāk apceļošu pasauli nekā braukājot pa rampām. Tā jau arī ir. Tieši ar slaloma dēli sāku braukt 2009.gada pavasarī, tātad braucu jau astoņus gadus.
Atceries savas pirmās slaloma sacensības?
Jā, atceros. Pašas pirmās bija Slokā, toreiz lija lietus un sacensības atcēla. Nākamās arī bija Jūrmalā, Dzintaru parkā. Bija divas disciplīnas, kopā četri braucieni, un es visos tiku diskvalificēts, jo nemācēju pareizi izbraukt trases. Tomēr, tā kā bija tikai trīs juniori, es vienalga ieguvu trešo vietu.
Cik daudz laika tu velti treniņiem?
Atkarībā no tā, kāda ir nedēļa. Dažkārt gadās, ka nesanāk trenēties, dažreiz savukārt ir divi treniņi, bet parasti vismaz viens. Tas ir tieši tehnikai, braukšanai ar dēli. Paralēli es eju uz cross fit treniņiem, tieši fiziskās formas uzturēšanai. Bez šiem treniņiem tagad, profesionāļu grupā, būtu ļoti grūti. Nevar paļauties tikai uz veiksmi, braucēji nopietni gatavojas.
Cik daudz Liepājā ir skeitborda braucēju?
Tāds, kas brauc uz sacensībām profesionāļu grupā, esmu es viens pats. Tad ir bērnu komanda, kurus trenē mans treneris, un šķiet, ka mūsu bērnu komanda ir viena no lielākajām pasaulē. Vēl čehiem ir daudz jauno braucēju. Latvieši gan skaita, gan spēju ziņā dominē šajā sporta veidā.
Vai Liepājā kaut kas pietrūkst, lai veiksmīgi nodarbotos ar skeitbordu?
Es neteiktu, ka kaut kas trūkst. Vienīgā lieta, kas varētu būt, ir kalns, vismaz lielāks slīpums, kurā varētu attīstīt lielāku ātrumu. Parasti viena disciplīna visās sacensībās ir pa kalnu. Mums tuvākais kalns, kur braukt trenēties, ir Rudbārži. Blakus šosejai ir ceļš, kas laikam kādreiz ir bijis apvedceļš. Tur ir pietiekami labs un gluds asfalts, mums ar pašvaldību ir noruna, ka noteiktos laikos drīkstam noslēgt ceļu, un tad divas trīs stundas tur trenējamies. Šovasar es pats tur esmu bijis tikai vienu reizi – starp pienākumiem un sacensībām neatlika laika, un arī laikapstākļi nebija piemēroti.
Cik ilga ir Liepājas sezona?
Pēdējās trīs sezonas mazie braucēji trenējas arī ziemā. Treniņi ārā notiek, sākot no marta, kad iestājas siltāks laiks un asfalts ir sauss. Noslēgums parasti ir septembrī, kad notiek pēdējās sacensības.
Pats ziemā vairāk pievēršos fiziskās formas uzturēšanai.
Kādas bija sacensības Kanādā?
Ceļš bija diezgan garš, pirmo reizi arī lidoju pāri okeānam. Atpakaļceļš gan bija grūtāks.
Sacensību organizācija neatpalika no Eiropas, bet nebija arī pārāk daudz braucēju, sacensības bija maz reklamētas. Es biju gaidījis ko mazliet vairāk. Sacensības notika mazā pilsētā starp Toronto, Otavu un Monreālu. Mūsu mērogā pilsēta varētu būt kā Grobiņa, tikai ar mazliet vairāk iedzīvotājiem.
Nebija arī ļoti daudz skatītāju, toties bija patīkami, ka vietējie bērni nāca prasīt parakstus. Tas nekas, ka viņi pat īsti nezināja, kas ir cilvēks, kurš parakstās uz viņu dēļa vai krekliņa. Sajūta bija forša.
Sacensību otro dienu nedaudz sabojāja laikapstākļi – pilnīgi visu dienu gāza lietus. Tāpēc trešajā sacensību dienā, pirmdienā, "iespieda" divas disciplīnas, tomēr arī tad traucēja stiprais vējš un visu sniegums laika ziņā bija diezgan slikts. Uzvarēja tas, kurš notrāpīja brīdi, kad nepūš vējš.
Kopumā latviešiem šajā čempionātā gāja veiksmīgi. Jānis Kuzmins, kurš šobrīd Latvijā ir labākais braucējs, visās disciplīnās bija otrais. Gustavs Gailītis visās disciplīnās trešais, bet es biju ceturtais. Nav slikti, bet vienmēr jau var labāk.
Tomēr arī tavs sniegums bija vērā ņemams. Kas ir tava panākumu atslēga?
Ļoti palīdzēja fiziskie treniņi, uz kuriem gāju arī visu iepriekšējo ziemu. Ja tu nesporto un neko nedari, ziemā var ierūsēt, un tad ir baigi grūti pavasarī ieiet ritmā. Nav varbūt pat tik svarīgi tieši ar dēli darboties, kā uzturēt fizisko formu, un es domāju, ka tieši tas man ļoti palīdz.
Lai tiktu līdz pirmajam trijniekam, vēl priekšā ir daudz treniņu.
Es esmu profesionāļu grupā tikai pirmo gadu, tāpēc vairāk koncentrējos uz to, lai nobrauktu stabili un turētos pirmajā astotniekā. Nav tā, ka tu vari būt pirmais uzreiz, pirmajā gadā.
Kurp tu dosies tālāk?
Uz Madridi, kur 16. un 17.septembrī norisināsies Eiropas čempionāts. Trīs disciplīnas notiks divu dienu laikā, parasti tik lieliem mačiem atvēl trīs dienas, tāpēc nezinu, kā būs. Braucēji būs vismaz 80 un sacensības solās būt saspringtas.
Sacensības notiks Madrides centrā, pie Prado muzeja. Cilvēki stāv rindā uz muzeju un pie viena arī vēro braucējus. Šogad šīs varētu būt labākās sacensības.
Kurus braucējus tu vērtē kā spēcīgākos, kuri ir tavi lielākie konkurenti?
Noteikti pašmāju braucēji ir pietiekami spēcīgi. Arī amerikāņu braucējs Džo Maklarens, kas ir jau astoņkārtējs pasaules čempions. Šogad bija spēcīgi francūži, tēvs ar dēlu. Pārsvarā stiprākie braucēji varētu būt no Eiropas.
Ir kāda vieta, kur noteikti gribētu piedalīties sacensības?
Uz kādas siltas salas, noteikti. Pirms trīs gadiem biju Maljorkā. Bija interesanti, silts laiks, jūras vidū. Tur bija nedēļu vai pat ilgāk. Aizbraucām pasērfot un apskatīties salu. Tā kā jā – siltās, tropiskās vietās labprāt brauktu, pie viena arī apskatot apkārtni.
Cik ilgi plāno braukt ar dēli?
Jāskatās. Kā atbalstītāji un paša līdzekļi ļaus. Šis īsti nav sporta veids, kur tā ļoti pelnīt. Skatīšos arī pēc rezultātiem, pēc tā, cik daudz laika būs treniņiem, vai būs vēlme turpināt. Visticamāk, vēl vairākus gadus, šogad tikai iemēģināju spēkus profesionāļu grupā, noteikti gribēsies pacīnīties par godalgotām vietām, par pirmo trijnieku.
Protams, lielākais prieks būtu izcīnīt pasaules čempiona titulu.