Timurs Tomsons, kas pašvaldības SIA "Lielais Dzintars" nesen sācis pildīt valdes locekļa pienākumus, deklarējis dzīvesvietu Liepājā un priecājas, ka "rokas nav sasietas".

Cik ilgs laiks jau pagājis Liepājā jaunajā amatā?
Šī ir mana trešā nedēļa Liepājā – sāku no 18.aprīļa. Taču tikai šī būs mana pirmā pilnā nedēļa, jo šajā laikā bija jau iepriekš paredzētais brauciens uz Eiropas mūzikas padomes sapulci, kam sekoja valsts svētku brīvdienas.

Vai ir izdevies kādu brīvdienu veltīt arī Liepājas apskatei?
Jā, pirms pāris dienām atvedu no Rīgas savu riteni, un nu jau esmu iepazinies gan ar vienu Liepājas krastu, gan otru. Vienu dienu veltīju jūgendstila un koka arhitektūras izpētei un vakar (svētdien – irliepaja.lv) izbraucu visu Karostu. Man bija svarīgi iepazīt arī šo pusi, kurā, protams, esmu bijis ar draugiem vai ar ģimeni Liepājā atpūšoties, bet ne tā, ka ar riteni iebrauc pagalmos un apskaties, kā cilvēki dzīvo.

Braucāt uz savu roku vai izmantojāt izstrādātos velotūrisma maršrutus?
Pagaidām uz savu roku. Gribējās paskatīties tieši cilvēcisko aspektu, jo pats nāku no Bolderājas, Rīgas rajona, kas ir ļoti līdzīgs Karostai. Tur blakus ir Daugavgrīva, kas arī bija slēgta militāra pilsētiņa. Tam, ko es redzēju Karostā, ir kaut kas kopīgs ar manu bērnību un jaunību. Tāpēc bija interesanti apskatīt Karostas pusi.

Zinu, ka Liepājā notiek velobraucieni ar ekskursijām, noteikti mēģināšu to izmantot, lai padziļinātu visu, bet šis man vairāk bija tāds antropoloģiskais izbrauciens.

Jau esat apmeties uz dzīvi Liepājā?
Jā, noīrēju dzīvoklīti netālu no koncertzāles un esmu arī deklarējis dzīvesvietu Liepājā. Vēlos atstāt nodokļus pilsētā, kurā es strādāju.

Ar Rīgu mani īsti nekas vairs nesaista, izņemot ģimeni un draugus, bet arī viņi tagad biežāk brauks uz Liepāju.

Vai, iepazīstoties ar Liepāju, kaut kas jūs pārsteidza?
Jā, mani patiešām patīkami pārsteidza Jūrmalas parkam piegulošā teritorija ar XX gadsimta sākuma arhitektūru – tas ir neaprakstāms skaistums un bagātība, un tā nav mazpilsētas arhitektūra. Nebiju gaidījis, ka stāvēšu pie katras mājas un baudīšu to, kas tur ir. Nevaru sagaidīt, kad brauks ārzemju viesi, kurus varēšu izvadāt pa šīm mājām, kas ir fenomenāli skaistas.  Protams, ir redzami arī ārkārtīgie kontrasti – dzīvoju 1915.gadā celtā koka mājā, no savas mājas loga varu redzēt Staļina arhitektūru, aiz muguras ir padomju blokmāja, un blakus vēl ir jūgendstils. Šī eklektika, man šķiet, iedod tādu spilgtu liepājnieku raksturu.

Pieminējāt bērnību un jaunību. Cik tad jums gadu?
Divdesmit deviņi.

Jaunība vēl turpinās...
Jā, salīdzinot ar Rietumeiropu, es esmu ļoti jauns vadītājs. Tagad šādu jautājumu vairs nav, bet par "Sinfonietta Rīga" direktoru sāku strādāt, kad man bija 25 gadi. Iedomājieties lielās Eiropas sapulces, kurās sēž citu orķestru direktori... Cilvēki bieži vien nesaprata, ko es tur daru, taču ar laiku mans vecums kļuva maznozīmīgs, jo arī partneri novērtēja, ka galvenās ir profesionālās kompetences.

Tad jau esat guvis labu rūdījumu šajā darbā?
Es ceru. Es ceru. Laiks rādīs. Koncertzālei tomēr ir savi izaicinājumi, ko neesmu piedzīvojis, strādājot orķestrī. Bet, jā, skola man ir laba.

Lai gan pārāk daudz darba dienu vēl nav bijis, varbūt tomēr varat pastāstīt, ko esat paguvis šajā laikā uzzināt, saprast, izdarīt?
Pirmkārt, vajadzēja nedaudz iedziļināties dokumentācijā, lai saprastu, uz kā balstās koncertzāles juridiskā un finansiālā pamatdarbība. Sapratu, ka man šeit trūkst tādas kārtīgākas finanšu plānošanas, un pirmais darbs, ko mēs ieviesām, bija diezgan pamatīga finanšu pārskatīšana šā gada ietvaros. Tas neattiecas uz koncertzāles ēku, otrs valdes loceklis Aldis Kaupa, manuprāt, strādā ļoti labi un es viņam šajās lietās uzticos. Man vairāk interesē koncertdarbība. Finanšu plānošana katra koncerta ietvaros, protams, ir notikusi, bet vēlos šo procesu pilnveidot un to mēs esam uzsākuši.  

Kas ir mēs?
Komanda. Es, mākslinieciskā vadītāja, producenti, tehniskā daļa, mārketings.

Atgriežoties pie darbiem, otra lieta ir koncertdarbības plānošana. Šobrīd sākam tikties ar valsts kolektīviem, lai plānotu 2018.gadu. Man liekas, ka ar Liepājas Simfonisko orķestri nebija labākā sadarbība kopīgu projektu veidošanā,  un mēs to noteikti mainīsim, jo orķestris ir mūsu rezidējošais kolektīvs, un mums tas noteikti ir jāņem vērā. Taču mums arī jāņem vērā, ka uz šo koncertzāli cer arī citi Latvijas lielie kolektīvi, jo Rīgā nav vietas, kur atskaņot koncertus tādā līmenī. Cik zinu, pagājušajā gadā bija citi akcenti,  tāpēc 2018.gadā liepājnieki lielajā zālē noteikti dzirdēs vairāk izcilu kolektīvu, kas būs "Lielā dzintara" programmā.

Vēl mums ir jārunā par ārējiem producentiem, kas nomā zāli vai nu konferencēm, vai pasākumiem. Ir vairākas praktiskas lietas, kas mums jāpilnveido, sākot ar tehniskajām iespējām, beidzot ar uz klientu vērstu  servisu, lai process būtu efektīvāks un mēs dabūtu klientus šeit atpakaļ vai lai dabūtu jaunus. Mums ir jāpalielina zāļu noslodze konferenču un korporatīvo pasākumu segmentā.

Arī mākslinieciskās programmas veidošana sadarbībā ar LSO un ārējiem producentiem ir viens no pirmajiem darbiem, jo tieši programma veidos koncertzāles tēlu, aicinās uz šejieni gan publiku, gan telpu nomniekus.

Runa ir par 2018.gadu?
Jā, šā gada programma ir Baibas Bartkevičas veidota, un es to respektēju. Manuprāt, tā ir diezgan dažāda un izaicinoša. Piedāvājums ir kvalitatīvs un nekādas izmaiņas nav plānotas. Ja pagājušajā gadā situācija bija tāda, ka viņa plānošanas procesā bija samērā vientuļa, tad turpmāk, kopā mēs šo procesu noteikti padarīsim efektīvāku.  

Pašlaik notiek pēdējās sarunas par Liepājas mākslas foruma programmu un Islandes nedēļas nogali decembrī, par ko klausītājus informēsim jau vistuvakajā laikā.

Kā vērtēja koncertzāles līdzšinējo budžetu – vai tas ir mazs, liels, pietiekams?
Četrus gadus nostrādāju "Sinfonietta Rīga", un 2017.gadā orķestris no Rīgas pašvaldības ir saņēmis tikai divarpus tūkstošus eiro, kas ir piliens jūrā un nespēj nodrošināt pat vienu pilnu koncertu.  Protams, ir arī valsts dotācija, jo "Sinfonietta Rīga" ir valsts kolektīvs, bet tā ir tik maza, ka, noslēdzot gadu, man vienmēr bija sajūta, ka esam izdarījuši brīnumu.

Piesakoties darbā Liepājā, man pirmais jautājums bija, kāda ir situācija, vai varēsim šeit strādāt nopietnāk? Radās pārliecība, ka, jā, Liepājas pašvaldībai ir vairāk saprašanas par kultūru, nekā Rīgā, un kultūra šeit tiek atbalstīta. Nesaku, ka mūsu budžets ir tāds kā lielajām Eiropas zālēm, bet tas ir tāds, ka mums ir iespēja plānot māksliniecisko gadu un manas rokas nav sasietas. Dotajā brīdī budžets ir apmierinošs. Tas ir gan valsts finansējums, gan pašvaldības līdzdotācija mākslinieciskajai programmai. Domāju, ka ir visi faktori, lai Liepājas koncertzāle kļūtu par labāko koncertzāli Baltijas valstīs. To nesaku tikai es. Nesen dzirdēju Andra Nelsona atziņu – ja viņš kādreiz atgrieztos spēlēt Latvijā, tad tikai un vienīgi Liepājas koncertzālē. Šeit ir gan infrastruktūra – lidosta, viesnīcas, gan pats "Lielais dzintars", kas ir akustiskā koncertzāle. Citur tā nav. Rēzeknē ir fantastiska koncertzāle, bet ir problēmas ar infrastruktūru, Cēsīs nav tāda liela apjoma, ja runā par simfoniskās mūzikas koncertu. Liepāja ir vienīgā!

Ko interesantu savā nozarē pēdējā laikā esat redzējis, dzirdējis Liepājā vai citur, kas atstāji iespaidu uz jums?
Varu runāt par mūzikas sfēru. Liepājas simfoniskais orķestris ir tas, kas no kultūras dzīves mani interesē visvairāk. No septembra orķestrim būs jauns mākslinieciskais vadītājs, un es tiešām gaidu to ar nepacietību. Šodien beidzot man ir lielā tikšanās ar orķestra valdes locekli Uldi Lipski. Protams, tā kā darbojāmies vienā jomā, Uldi ļoti labi pazīstu, bet mums jārunā par nākotnes sadarbību, uz ko man ir diezgan pozitīvs skats.

Ar Rinkēviču esat pazīstams?
Neesmu saticis, bet viņš ir ļoti labi zināms mūziķis, kuram ir sadarbība ar vienu no lielākajām aģentūrām pasaule "IMG" . Kontaktu loks viņam ir ļoti plašs. Faktiski viņš ir iekšā tajā, ko saucam par lielo mūzikas biznesu, un tas nozīmē, ka Rinkēvičam ir iespējas atvest uz Liepāju ļoti interesantus māksliniekus. Svarīgi arī tas, ka viņš ir lietuvietis, un mums ir jāņem vērā arī lietuviešu auditorija, kas apmeklē mūsu koncertzāli.

Vai ir kādas idejas, kā dabūt šurp uz Liepāju vairāk lietuviešu?
Svarīgs ir mārketings un produkts, ko piedāvājam. Mārketings Lietuvas tirgū jau notiek, bet produktu, ko piedāvājam tieši lietuviešiem, manuprāt, varam pilnveidot. Rinkēvičs ir pirmais solis, redzēsim, ko viņš piedāvās, varbūt iesaistīs programmā arī lietuviešu māksliniekus. Tiem gan jābūt ar skaļiem vārdiem un zināmiem arī latviešu publikai.

Bet šis ir arī darbs, kas jādara mums kopā ar Liepājas reģionālo tūrisma informācijas biroju. Piemēram, lai saprastu, vai šobrīd vērts ieguldīt naudu tādos tirgos kā Skandināvija, no kurienes pie mums neviens nebrauc. Protams, tas vienmēr var būt potenciālais tirgus, ja "airBaltic" atver kādus jaunus maršrutus.

Kādi jums darba plāni šai nedēļai?  
Piektdiena vēl ir brīva, bet pārējās dienās – četras piecas tikšanās, sākot ar Uldi Lipski, ar mūzikas vidusskolas direktori, ar Izraēlas vēstnieci, ar "Tinto" vadītāju, ar kuru mums jārunā, kā uzlabot šo piedāvājumu, un citas.