Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, šodien Liepāja vārda dienu svin 185 Imanti, 17 Rimanti, 17 Ingari un 30 Intari.

Šodien vārda dienā sveicam "Rietumu Radio" balsi Ingaru Gudermani.

Vai tu dēvē sevi par Liepājas patriotu?
Jā! Kad man pirms septiņiem gadiem piedāvāja darbu Rīgā, es atteicu. Tas bija ļoti labs darbs, kas solīja karjeras izaugsmi, lai gan tajā brīdī man nebija darba Liepāja. Rīga mani nevilina un nekad nav vilinājusi. Ir pierādījies, ka arī šeit ir ko darīt, tāpēc neesmu nekur ārzemēs.

Kā var definēt tavu profesiju?
Sarežģītākais jautājums, ko man vienmēr uzdod! Vienmēr jautā, ko es daru – visu kaut ko. Strādāju "Rietumu Radio". Tur ir mans autorraidījums par dzīvniekiem ‘’Dod ķepu’’. Tad ir blakus darbiņi – pasākumu vadīšana pieaugušajiem un bērniem. Jau ceturto gadu lielāko manu dzīves daļu aizņem biedrība ‘’Dižvanagi’’. Grobiņas novadā biedrībai ir mini zoodārzs, par kuru es gandrīz pilnībā atbildu. Ideja mini zoodārzam ir saistīta ar dzīvnieku terapiju. Pie mums brauc arī bērnudārza grupas. Esmu novērojis, ka ir bērni, kam ir bail pat no trušiem. Mūsu zoodārzā ir poniji, trīs pundurkazas, pundurtruši, jūras cūciņas, sesks, ūdens bruņurupuči, cāļi, vistas, pīles, paipalas, nūtrija. Tā kā droši var pieteikties uz ekskursijām, informācija ir: www.dizvanagi.lv. Šogad dizvanagiem paredzētas trīs nometnes. Vēl top projekts, kas nepārtraukti ir procesā – Mārtiņam Freimanim veltītais ‘’Lietus dārzs’’, ko kopā ar Maiju Kalniņu attīstām un turam rūpi. Jebkuram māksliniekam ir iespēja dārzā izveidot ko paliekošu. Tagad jau ‘’Lietus dārza’’ teritorijā ir apskatāmi vēja zvani, kas veidoti no māla, koka papagailis ‘’Košums’’…

Ko tu dari brīvajā laikā?
Man pašam ir divi suņi, divi kaķi, akvārijs. Nevaru teikt, ka man ir garlaicīgi. Otru suni ņēmu, lai apmācītu viņu suņu terapijai. Nekad nesanāk, ka varu nedarīt neko; vienmēr kāds piezvana, vajag glābt kādu kaķi, suni. Izmantoju arī pieredzi, ko guvu, kad strādāju leļļu teātrī, ja vajag piedalīties bērnu dzimšanas dienās.

Smieklīgākais, ko par sevi esi dzirdējis?
Tas bija, kad strādāju leļļu teātrī. Gāju pa ielu un aiz muguras bija bērni. ‘’Re, kur tas burkāns iet pa ielu! Tas ir viņš, tas ir viņš!’’ Gāja garām un vēl atskatījās uz mani. Visādi jau esmu saukts – par rūķi, vēl dažādiem tēliem.

Tu esi radio balss. Vai bijuši kuriozi ēterā?
Kad vēl strādāju vecajā "Rietumu Radio", kas bija Peldu ielā, tad es lasīju no rītiem ziņas. Bija ļoti agri jāceļas, bet man agrie rīti ir kā zobu sāpes. Vienreiz nogulēju, tā bija vienīgā reize, kad kolēģi zvana un saka: ‘’Tu nebūsi?’’ Pa galvu, pa kaklu cēlos un skrēju uz darbu, protams, pirmās ziņas nebija. Citu reizi bija tā, ka lasīju ļoti oficiālu kaut kas par Vairu Vīķi – Freibergu,  un es sajaucu, kur viņa braukusi, gājusi. Pēkšņi man uznāca tādi smiekli, ka nevarēju parunāt. Zināju, ka jāsavācas, bet arī otra kolēģe sāka smieties. Skaņa nebija noņemta nost, un klausītāji visu varēja dzirdēt. Pēc kāda laiciņa jāatsāk runāt, bet atkal jāsmejas. Tad atnāca priekšnieks, vaicāja, kas tur no rīta bijis, ko esam tur ēterā darījuši.

Kādu dāvanu gribētu saņemt šodien?
Uzskatu, ka vislielākā dāvana mums ir draugi. Ja cilvēkam ir labi draugi, tad materiālās vērtības aiziet otrā plānā. Man svarīgi, lai ciemos atnāk cilvēki, kas man ir svarīgi un, kam es esmu svarīgs.