Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien Liepājā vārda dienu svin 10 Asjas un viena Asnate. Dzimšanas dienā sveicam aktieri Pēteri Lapiņu.

Vai tu esi liepājnieks?
Jā, šobrīd esmu liepājnieks, bet nāku no Valmieras – līdz ar darbu Liepājas teātrī esmu kļuvis par liepājnieku. Pa pusei tomēr jūtos arī kā valmierietis, jo tomēr mana ģimene un mājas ir Valmieras tuvumā.

Kāda tev ir bijusi šī vasara?
Oi, gara! (smejas) Vasarā pārsvarā dzīvojos pa Valmieras pusi, bija arī dažādas ballītes. Augustā piedalījos Liepājas teātra izbraukuma izrādēs: „Malēnieši”  un „Pūt, vējiņi”. Tā kā es nespēlēju Liepājas teātra sezonas atklāšanas izrādē „Stavangera”, tad man vasara bija garāka nekā citiem kolēģiem un arī tagad man ir nedaudz brīvāks laiks, bet tas jau tūlīt beigsies, jo sāksies mēģinājumi.

Kā tu nokļuvi Liepājas teātrī?
Pēc vidusskolas es nolēmu stāties Dailes teātra kursā, bet tur mani neuzņēma, tāpēc mēnesi pamācījos Rīgas Tehniskajā universitātē, studiju programmā „Ražošanas tehnoloģija” . Es uzreiz sapratu, ka man tas galīgi nepatīk, ne tāpēc, ka slikti padotos matemātika, bet – tas vienkārši nav priekš manis. Tolaik regulāri braukāju uz Rīgu, jo sāku apmeklēt aktiermākslas kursus, kurus pasniedza Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja Anna Eižvertiņa. Šajos kursos gāja arī viena meitene no Liepājas un es kaut kā noklausījos, ka Liepājā tiek uzņemti jaunie aktieri un nolēmu pamēģināt. Noklausīšanā kaut kā „noplātīzerējos”, laikam viņiem kaut kas iepatikās un – mani uzņēma.

Pirmais studiju gads Klaipēdā bija šausmīgi grūts, jutu tādu nepārraujamu nabassaiti ar mājām! Tik ļoti gribējās atpakaļ un bija nepierasti, ka tik ilgi vajadzēja būt prom. Otrais gads jau bija vieglāks, un trešais, ceturtais pavisam ātri paskrēja. Varētu teikt, ka esmu divpusējs cilvēks – esmu gan uz tehniku virzīts, gan uz teātri. Tagad gan esmu nostabilizējies un izdarījis savu izvēli par labu teātrim, lai gan mājās vēl aizvien esmu galvenais mehāniķis.

Vai tev nepietrūkst mājas, Valmieras?
Kad ilgāku laiku padzīvoju šeit, Liepājā, tad sāku ilgoties pēc mājām, bet, piemēram, šovasar daudz laika pavadīju Valmierā un man jau tas laiks likās par garu, gribējās atpakaļ uz Liepāju. Man ir labi draugi gan šeit, gan Valmierā un gribas ar viņiem visiem satikties.

Kā pavadi brīvo laiku?
Valmierā man ir lauku mājas, kurās var darīt visu, ko gribas un negribas, jo darbs saimniecībā ir visu laiku. Neesmu pieradis dzīvot pilsētas dzīvoklī, kur mani ierobežo četras sienas. Liepājā, ja iekrīt tāds periods, kad nav daudz darba teātrī, man īsti nav ko darīt. Brīvajā laikā skatos filmas, esmu sācis dziedāt korī. Ja tu pats neiesaisties kādos ārpus teātra pasākumos, tad brīvā laika reizēm ir daudz, bet vienmēr jau nostrādā Mērfija likums, ka viss sakrīt vienā laikā un iespējamie brīvā laika pasākumi notiek tad, kad ir darbs Liepājas teātrī.

Kāda bija tava pirmā loma?
Pirmās lomas, saistībā ar diplomdarbiem, bija Džims izrādē „Stikla zvērnīca” un  Lūkass izrādē „Mīla, džezs un velns”. Šīs abas lomas man bija ļoti tuvas un mīļas. Loma, kas man pēdējā laikā patikusi, ir Hase  izrādē „Trīs draugi.”

Par ko bērnībā vēlējies kļūt?
Atceros, ka bērnībā skatījos filmas, kur tēloja Arnolds Švarcenegers, Silvestrs Stallone un vēlējos būt tāds kā viņi. Tagad es par to smejos un domāju: „Ārprāts, ko viņi tur dara?” Vienu laiku tādas intereses pazuda, biju pārgājis uz močiem, mašīnām. Man ļoti patika ķīlēt vecos krievu močus un mašīnas – nebija lielāka prieka par to! Moči man mainījās bieži – pa pārītim vasarā, jo tad vēl varēja atrast večiem šķūnīšos noglabātus un pa lētu naudu nopirkt vai iemainīt pret citu. Manam draugam bija invalīdu mašīna,kas bija pārtaisīta par kabrioletu un nokrāsota melna, šiki!

Tad es iestājos Valmieras Viestura vidusskolā teātra klasē pie Agra Māsēna, kas bija mans skolotājs, un tad jau teātris kļuva par manas ikdienas sastāvdaļu.  

Kāda ir tava sapņu loma?
Man nav tādas konkrētas lomas, bet ir vēlme strādāt ar  krievu klasiku: Nikolaja Gogoļa, Antona Čehova un darbiem.

Kā tev izdodas iejusties lomā un iziet no tās. Vai tas nesagādā grūtības?
Nu, tas galvenais darbs ir pirms pašas izrādes kārtīgi sakoncentrēties uz lomu un jā, ja trāpās tāda dziļāka loma. tad kādu brīdi vakarā vēl mājās domāju par to, ko izdariju (un neizdarīju) izrādē. Bet tas ir tik patīkami, ka neesmu vēl domājis kā lai iziet no lomas.

Kā pavadīsi savu dzimšanas dienu?
Īstenībā vēl nemāku teikt. Tā kā manam draugam un kolēģim Rolandam Beķerim dzimšanas diena ir 18.septembrī, tad mēs bieži vien šīs dzimšanas dienas apvienojam un svinam kopā, nevis 16. un 18. septembrī, bet 17,. septembrī – tā teikt, datumā, kas ir pa vidu. Un tad jau redzēs, kā šogad sanāks, vēl nekas nav izplānots.