Lāsmas Ģibietes tematisko rakstu sērijas par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķiem, kas tajā strādāja, otrās nodaļas „Sapņi un reālās iespējas” nobeigums.

(3.turpinājums)

Pēc Alkšņa par ārstniecības iestādes vadītāju uz vairāk nekā desmit gadiem tika iecelts Dr.med. Aleksandrs Kaire (1873 – 1936). Par Kairi droši var apgalvot, ka viņš bijis viens no izcilākajiem Liepājas slimnīcas vadītājiem.

Dzimis Rucavā, bet jau 13 gadu vecumā ieradies Liepājā un atradis sev mācekļa vietu pilsētas Sarkanā aptiekā. Pēc tam iestājies Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē un 1907.gadā ieguvis provizora, bet nedaudz vēlāk – ārsta grādu. Pēc studijām atgriezies Latvijā. Vispirms gadu nostrādājis par rajona ārstu Skrundā, tad pārcēlies uz Liepāju, kur atvēris savu privātpraksi, bet papildus strādājis arī par pilsētas un tiesu ārstu.

Pēc kara Kaire bija pirmais pagaidu valdības medicīnas inspektors. Pirms stāšanās vadošajā amatā pilsētas slimnīcā, mediķis Liepājā vadīja Sarkanā Krusta slimnīcu.

Kad Kaire 1920.gadā pieņēma piedāvājumu kļūt par galveno ārstu, Liepājas slimnīca atradās kritiskā stāvoklī: palātās skraidīja žurkas, ārstniecības apstākļi bija neapmierinoši. Tieši šis vadītājs ierosināja un arī panāca, ka beidzot tika iekārtota otra operāciju zāle, paplašināta Psihiatrijas nodaļa, rentgena telpa un laboratorija, izremontēta un paplašināta ambulance. Viņš pats sekoja līdzi medicīniskā personāla darba disciplīnai.

Kaires iecere jau 1923.gadā bija uzcelt Ķirurģijas nodaļai otro stāvu, taču tas izdevās vien 1931.gadā. Šī ārsta ieteikums arī bijis pie slimnīcas izveidot ātrās medicīniskās palīdzības staciju, lai nekavējoties varētu sniegt pirmo palīdzību nelaimes gadījumos cietušajiem. Tika pat izveidota komisija, kas sniedza atbildi, ka šādu staciju izveidot nav nepieciešams, jo palīdzību katrā laikā varot sniegt tas slimnīcas ārsts, kurš tajā brīdī nedežūrē, viņam izbraucot uz notikuma vietu.

Politisku intrigu dēļ 1933.gadā Kairem no galvenā ārsta amata nācās atkāpties. Pēc darba zaudēšanas viņš kā pilsētas valdes loceklis vadīja Palīdzības un veselības nodaļu, kā arī pildīja skolu valdes locekļa pienākumus. Ārstam piederējusi viena no plašākajām bibliotēkām Latvijā (8000 grāmatas, gleznas un laboratorijas piederumi), kas pēc viņa nāves nokļuva Latvijas Universitātes īpašumā.

Kaires dēls Georgs Kaire pēc specialitātes arī bija ārsts, taču venērisko slimību speciālists un līdz emigrācijai strādāja Liepājas slimnīcā.

Pēc Kaires galvenā ārsta amatā tika iecelts Pauls Štolcers, kurš, nostrādājis slimnīcā pusgadu, izdarīja pašnāvību, injicējot sev morfiju.

Pēc viņa par slimnīcas vadītāju kļuva Latvijas pirmā valsts prezidenta dēls, interno slimību speciālists Ringolds Čakste (1898. –1967.), kurš ārstniecības iestādi vadīja septiņus gadus.

1940.gadā dziednīcā tika izveidota darbinieku komiteja, kā biedri galvenokārt bija sanitāri un ar kuras „svētību” Čaksti no amata atbrīvoja.

Kara laikā šis mediķis strādāja Jelgavas slimnīcā par Infekcijas slimību nodaļas vadītāju. 1944.gadā, kad Jelgava bija starpfrontu joslā un tajā bieži plosījās lieli ugunsgrēki, bet iedzīvotāji, panikas pārņemti, bēga, pilsētas slimnīcā ieradies Čakste, jo tur bijis ap 20 gulošu slimnieku, galvenokārt ķirurģiskie ar ekstenzijām pēc lūzumiem, kuriem bija vajadzīga palīdzība.

Jelgavas slimnīcā galvenā ārsta amatā Čakste bijis laikā no 1944. līdz 1949. gadam, izņemot 1947.gadu.

Savukārt augstākminētās darbinieku komitejas pārstāvji Čakstes vietā par galveno ārstu izvirzīja Tomskā dzimušo Teodoru Volframu (1908. –1941.), kurš paralēli vadošajam amatam bija arī Liepājas pilsētas slimnīcas māsu skolas vadītājs. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti viņš pabeidza 1932.gadā. Uz Liepāju jauno ārstu atveda darba gaitas, jo pēc medicīnas studiju absolvēšanas viņš dabūja asistenta darbu pilsētas slimnīcas Ķirurģijas nodaļā.

Nostrādājis četrus gadus (1934–1938), ķirurgs Liepāju uz īsu brīdi pameta, jo bija pieņemts Latvijas Universitātē par asistentu. Jāpiebilst, ka Volframs bijis visjaunākais asistents. Acīmredzot atgadījies kas negaidīts, jo tai pašā 1938.gadā ārsts kopā ar terapeitu Benjaminu Teču, kurš pēc tautības arī bija vācietis, atgriezušies Liepājā. Savukārt vēl pēc gada Volframs izdarīja izvēli, par kuru vēlāk samaksāja ar dzīvību.

Kā zināms, 1939.gada oktobrī, paklausot Hitlera aicinājumam, Baltijā dzīvojošie vācieši repatriējās uz etnisko dzimteni. Šķiet savādi, ka mediķis, pēc tautības būdams vācietis, Latviju nepameta.

Padomju varas pēdējās dienās 1941.gada 25.jūnijā ārstu Volframu un kurinātāju Sergeju Hercenbergu sasaistīja ar dzeloņdrātīm, iedzina jūrā un, uz aizdomu pamata par sadarbību ar pretinieka armiju, nošāva. Mediķis devis rīkojumu slimnīcas virtuvē iekurināt plītis, lai ievainotajiem būtu silts ēdiens. To iztulkoja tā, ka Volframs ar kurinātāju, izmantojot dziednīcas garo skursteni, ar dūmiem esot signalizējis un devis orientieri vāciešiem. Abi noslepkavotie 1941.gada 7.jūlijā ar lielu godu apbedīti Liepājas Centrālkapos netālu no ieejas. Par šīm bērēm vēstīts laikraksta „Kurzemes Vārds” 1941.gada 8.jūlija numurā.

Vēstot par šo laiku, jāpiemin ārsts – ausu, deguna un kakla slimību speciālists Jānis Kosa (1894–1941). Viņš, absolvējot medicīnas studijas Latvijas Universitātē 1926.gadā, vispirms strādājis Rīgas bērnu slimnīcā (1926–1930), pēc tam – Liepājas pilsētas slimnīcā (1930–1940), savukārt 1940.gadā ticis iecelts Liepājas pilsētas izpildkomitejas Veselības aizsardzības nodaļas vadītāja amatā. Kosu apcietināja un nogalināja 1941.gada 7.jūlijā. Ilgus gadu desmitus mediķa vārdā bija nosaukta iela, kurā atradās pilsētas slimnīca.

Otrā pasaules kara gados Liepājas slimnīcu vadīja ārsts Rihards Liepiņš (1897–1968). Sazinoties ar Liepiņa krustmeitu Ilgu Krūmiņu, kura dzīvo Toronto (Kanāda), ir izdevies noskaidrot, ka mediķis pēc kara devies bēgļu gaitās un nokļuvis Ķīlē, kur arī pavadījis atlikušo mūža daļu.


© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.

(Turpinājums sekos)