Kādreiz bagātais Liepājas trešās lielākās minoritātes – poļu – mantojums šodien nav tāds, kāds bija pirms Otrā pasaules kara, taču nav arī zudis pavisam.

Nupat, piedaloties Liepājas poļu biedrības "Vanda" Kultūras ministrijas atbalstītajā pasākumu kopā "Poļi savai pilsētai, Liepājas vēsturē un šodienā" un vadot sarunu par kādreiz lielās kopienas ievērojamākajiem pilsoņiem, cienījama poļu kundze Ivonna Šakale nopūtās: "Jā, tā visa ir pagātne, pat tagad mums, poļiem nav sava nama, kur dejot krakovjaku..."

Un liepājniecei jāpiekrīt – rūgti apzināties, ka pret poļiem vēsture izturējusies gana netaisni. Līdz I pasaules karam poļi bija trešā lielākā Liepājas iedzīvotāju minoritāte pēc vāciešiem un ebrejiem.

20. gadsimta sākumā poļiem piederēja savs nams – Poļu Romas katoļu labdarības biedrība Liepājā (Polsko-Katolickiego Tow. Dobroczynnsei) Baseina ielā 8.

Divu stāvu mājā bija plaša sapulču zāle, kur poļu jauniešiem svētdienās no sirds izdejoties krakovjaku un polku, bibliotēkas grāmatu fonds ar astoņiem tūkstošiem sējumu, savs pūtēju orķestris un mandolīnu trupa. Pie mājas – Rīgas un Baseina ielas stūrī augu dažādībā veidojās dendroloģisku retumu stādījumi. Jebkuram bija iespēja, atgriežoties no tālāka ceļojuma vai darba darīšanām, iestādīt atvesto svešzemju kociņu vai puķi.

Šī rosība beidzās 1940. gada augustā, kad triju diennakšu laikā okupantu uzspiestā, tā sauktā likvidācijas komisija, poļu mantu aprakstīja, daļu grāmatu izveda izgāztuvei, bet pārējo vienkārši izmeta dārzā garāmgājēju izvazāšanai*.

Bet poļu vēsturiskais mantojums arī mūsdienās nav tikai skumjas atmiņas par bijušo spozmi un zaudēto nacionālo lepnumu. Liepājas ielās līdz pat mūsdienām ir saglabājušās mājas, kas saistītas ar Polijas valsts vēsturē ievērojamu cilvēku ģimenēm.

Biedrības vadītāja Rita Rozentāle un "Vandas" poļi bija patiesi izbrīnīti par, manuprāt, reālu ceļa risinājumu, nopērkot un dibinot "Poļu namu" Liepājā. Tas varētu būt, piemēram, bijušajā Skirmuntu villā Kurzemes ielā 9. Skaistais mans, arhitekta Berči projektēts 19. gadsimta septiņdesmitos gados, ir ļoti cieši saistīts ar Polijas Republikas valsts vēsturi. Konstantijs Skirmunts, 1866. –1949., bija mācījies un pabeidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju un kļuvis par Neatkarīgās Polijas Republikas ārlietu ministru 1921./1922. gadā. Vēlāk vēstnieks Romā un Londonā.

Konstantija Skirmunta brālis Heinriks, 1868. –1939., pabeidzis studijas Liepājas ģimnāzijā, kļuva par mūziķi un dzejnieku. Viņš, piemēram, ir nozīmīga poļu skaņdarba, operas "Pans Volodijevskis" (pēc H. Senkeviča romāna motīviem), mūzikas autors.

Skirmuntu ģimene Liepājas villā dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam. Divdesmito gadu sākumā villai vairākkārt mainījās īpašnieki, līdz to nopirka Nikoline (dz. 1891.) un Aleksandrs (dz. 1884.) Pernaui (Pernau).

1940. gada 23. maijā kuģu aģentēšanas firmas "Decs & Pernau" kantoris toreizējā Jāzepa ielā 9 tika slēgts, un pēdējo reizi pirms izceļot uz Vāciju, Parnauu kuplā famīlija nofotografējās ziedos saplaukušajā villas dārzā.

Jaundibinātā Latvijas kredītbanka, tāpat kā par citiem vācu repatriantiem, Vācijai samaksāja par zaudēto īpašumu, tikai nav zināms, vai kas tika tālāk izmaksāts īpašniekiem!

Mūsdienās, pēc novērojumiem, bijusī Skirmuntu un Pernauu villa, ko nesenā pagātnē liepājnieki pazina arī kā viesnīcu un restorānu "Feja", joprojām ir īpašnieka meklējumos. Tad kāpēc lai tur jaunā kvalitātē neiemājot "Poļu namam"?

*Baseina iela 8. Tagad ēkā izvietojušās A/S "Latvijas Dzelzceļš" struktūrvienības.

P.S. Pateicos poļu vēsturniekam Marekam Gluško par sniegto informācijai!