Liepājā ausa agrs 1935. gada 4. septembra rīts. Kā allaž ierasts, drīz pēc trešajiem gaiļiem Brāļu ielas 6  maizes ceptuvē meistars Heinrihs Frīdrihs gatavojās iekurt lielo krāsni. Jau no vakara tajā bija saliktas bērza malkas šķilas un pie ķeblīša nolikts tāss iekurs ar kādu sausu ķieni. Taču... krāsns palika bez uguns rūciena, jo šajā rītā turpat krāsns mutes priekšā pēkšņi pārstāja pukstēt sešdesmit septiņus gadus vecā maiznieka sirds.


Maizes karali 8. septembrī pēdējā gaitā uz Vecajiem kapiem pavadīja apmēram tūkstotis liepājnieku – gan maizes ēdēji, gan cepēji un dzirnavnieki. Krāšņus vainagus nolika Rīgas, Jelgavas, Ventspils un Grobiņas amata brāļi un to biedrības.


Ilgus gadus maiznieks Frīdrihs savā beķerejā Brāļu ielā 6 bija liepājniekiem cepis gan vienkāršu rudzu rupjmaizi, gan saldskābmaizi un pat Ziemassvētku dižkukuļus – pēc Kēnigsbergas amatu cunftes meistaru receptes un modes tradīcijām jau kopš astoņpadsmitā gadsimta sākuma. Frīdrihu ģimenes maiznīca Brāļu ielā 6 bija dibināta un pastāvēja  kopš 1855. gada. 1902. gadā Henrihs jaunākais, apprecot tirgotāja Šūmaņa meitu Lidiju Antoniju, beķereju kopā ar amatu pārmantoja no sava  tēva.



Heinrihs bija darbīgs vīrs ne tikai savā amatā. Kopš 1926. gada beķeris vadīja Liepājas maiznieku amata biedrību, pilsētas maizes ceptuvju īpašnieku biedrību, rosījās pilsētas  brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā un bija Sv.Trīsvienības vācu baznīcas valdes loceklis.


Izsekojot viņa beķerejas attīstības nianses, jāapbrīno Frīdriha (dažos avotos arī Frederihs) uzņēmuma izaugsmes dinamiskais raksturs.  Pirmā pasaules kara laikā Frīdriha ceptuves darbība bija pakļauta visnomācošākajai kontrolei, un gluži kā citās Liepājas beķerejās,


Frīdrihs bija spiests maizes mīklai piejaukt zāģskaidu, kaņepju, linu spaļu vai dzirnavu miltu saslauku piemaisījumus.

Taču Frīdriha cepamais tika "bagātināts" arī ar ievu un krūkļa ogām, galda biešu, burkānu un lopu runkuļu aizdaru! Lieki piebilst, ka 1915. – 1919. gados pat uz visturīgāko liepājnieku galdiem iztrūka īstu smalkmaizīšu un kūku, vien iztika ar saharīna* "apmānītām" kūkām un plānu ozolzīļu kafijas surogātu!


Pēc kara ceptuves attīstības temps paplašinājās kā sortimentā, tā jaunās telpās un dubultojās darbiniekos. 1935. gadā ceptuves Brāļu ielā 6 reklāmas sludinājumos var lasīt – Tvaika maizes ceptuve Graudu ielā 33, bet 1939. gadā – arī Tirgoņu ielā 14.


Šodien ar interesi lasu Frīdriha ceptuves piedāvāto sortimentu – Jāņu dienai krējuma kūkas, kafijas cepumi, kūku apšnites (malu atgriezumi), kliņģeri. Lieldienām un Zaļajai ceturtdienai – tradicionālais olu kliņģeris un mandeļu kūciņas ar brūkleņu ievārījuma "actiņām". Uz Jauno gadu – Berlīnes pankūkas, plānās špic, štop un speķkūkas. Vasarsvētkos – rozīņu, marcipāna un sviesta kūciņas ar ruma vai majorāna kafijas brīvkrūzi.


Brāļu 6. Foto: irliepaja.lv.


Heinriha Frīdriha maiznīcai Liepājā tuvākie un lielākie konkurenti bija latvieša Jēkaba Dika maiznīca Republikas ielā 18, vācu Annas Šimmas maiznīca Kr. Valdemāra ielā 51 un ebreja Barona Daša maiznīca-konditoreja Peldu ielā 25.  


Kopš 1902. gada Brāļu 6 un Jukuma ielas, tagad Šaurās ielas 1 stūris greznojās ar vijīgu sandriku un elegantu portāla rotātu divu stāvu dzīvojamo māju un divām ceptuves piebūvēm, malkas šķūni un krāsns apaļo skursteni. Mājas pirmajā stāvā nelielās telpās atradās svaigo kūku un cepumu veikaliņš, bet pārējās telpas ar nelielu oranžēriju apdzīvoja visai kuplās ģimenes locekļi. Ēka arī šodien pelnījusi uzmanību  kā līdz šim nenovērtēts arhitektūras objekts.  


Vācieša Heinriha Frīdriha maizes ceptuves krāsnis gan neizdzisa pēc viņa nāves 1935. gadā –ģimenes amatu mantoja dēls Ādolfs Valters Frīdrihs. 1939. gada rudenī kā jau daudzi vācieši arī viņš ar ģimeni bija pakļauts piespiedu izceļošanai.


Ādolfa Valtera Frīdriha ģimenes pēdas pazuda kaut kur Austrumprūsijas bēgļu straumē kara pēdējos mēnešos.

Pēc nepilnīgas informācijas bijušais maiznieks miris 1945. gada martā kādā Ziemeļvācijas mazpilsētas kara bēgļu nometnē un apbedīts uz turienes municipalitātes rēķina.


Līdz pat kara beigām Brāļu ielas ceptuvē saimniekoja cita citu nomainoši Latvijas Republikas, tad komunistu un vācu okupācijas iestāžu iecelti beķeri. Maizes ceptuvei  pēc nacionalizācijas 1941. gada pavasarī komunisti pielika izkārtni "Liepājas maiznieks" , kura tā arī saucās līdz pat Staļina laika beigām.


Ar uzņēmuma nacionalizāciju saistīts kāds šodien par kuriozu vērtēts  fakts – kad 1941. gada martā tika sastādīts ceptuves mantas aprakstīšanas akts,  padomju varas ieceltā uzticības persona, kāds partijas biedrs Nikolajs Solomonovičs  Karamislovs atrada, ka noliktavā starp  maisiem ir savāds, atšķīrīgs un nekādi nederīgs smalks malums, kas škita par  nekādi nederīgu proletāriskās iekārtas maizes cepšanas tradīcijām. Nupat lietošanā nākušais apzīmējums "списатъ" (norakstīt) tika piemērots arī šim atradumam. Maisā atradās 16 pudi mandeļu miltu.  

*saharīns – sintētisks saldinātājs, atklāts 19.gs. beigās. 300–500 reižu saldāks par parasto galda cukuru, bet bez kaloriju efekta. Plaši lietots karu un totāla parastā cukura deficīta apstākļos.