Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati,  šodien Liepāja vārda dienu svin 127 Gitas un 124 Ligitas.

Šodien dzimšanas dienā sveicam Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiāles māszinību studiju programmas studenti Baibu Matelsoni.

Tu beidzi 10.vidusskolu. Kur pēc tam aizgāji mācīties?
Tiku Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Sports man bija viss. Gadu nomācījos un sapratu, ka tas nav īsti man. Ilgi domāju, vai gribu būt sporta skolotāja. Tad radās iespēja aizbraukt uz Angliju padzīvot ģimenē, kur jāpieskata divi bērniņi un pamācīties angļu valodu. To apmaksāja ģimene, kurā mitinājos. Tas bija labākais, kas notika ar mani. Citiem varbūt nav tik laba pieredze un ir sliktas atsauksmes, taču ne manējā gadījumā – man tas bija kā atvaļinājums. Kad viens bērns bija aizvests uz skolu un otrs uz dārziņu, tad man visa diena bija brīva un devos mācīties angļu valodu, kur pēc tam izsniedza sertifikātu, ka varu stāties kādā no Anglijas universitātēm.  Pēc gada jau biju sailgojusies pēc mājām. Atgriezos Liepājā un sāku strādāt ‘’Kurzemes Vārdā’’ kā palīdze pasākumu organizēšanā; priekšnieka ‘’labā roka’’. Pēc gada viss iegrozījās tā, ka devos uz Rīgu strādāt. Tad radās ideja par medicīnas jomu. Tā kā Liepājā bija Rīgas Stradiņu universitātes filiāle, tad nodomāju: ‘’Kāpēc gan ne?’’ Tiku budžeta grupā Liepājā. Vēl atlicis gads, ko mācīties – būšu māsiņa. Ir doma pēc tam savu dzīvi saistīt ar zobārstniecību. Jo vairāk mācos, jo vairāk saprotu, uz kuru novirzienu gribu iet medicīnas nozarē.

Tu tā kā vairāk ļaujies dzīvei, vai tomēr dari lietas tāpēc, ka tā vajag?
Tagad liels atbalsts ir no ģimenes. Liekas, kas tad vēl palicis – tikai gads, ko mācīties. Gribu sākumā pastrādāt par zobārstniecības māsu, un tad jau skatīties tālāk uz priekšu.

Kā pavadi brīvo laiku?
Spēlēju volejbolu. Tagad brīvo laiku pavadu Rīgā, jo draugam ir sacensības, kur esmu līdzjutēja. Izlādējos jūtot līdzi, tādā veidā negatīvā enerģija iziet ārā. Citreiz eju skriet pa mežu vai arī braucu ar skrituļslidām. Labākais veids kā atbrīvoties no sliktās enerģijas, ir iet skriet.

Vai var teikt, ka esi kļuvusi nopietnāka?
Kā nekā 25 gadi! Tas, ko studēju pašlaik, jau arī nav tāda joka lieta. Arī mans draugs ir nopietns un pielāgojos viņam. Nu jau ir tas posms, ka domāju par ģimeni un vairs tās ballītes tā neaizrauj. Man patīk mājas ballītes, kurās ir mierīga pasēdēšana. Gadu atpakaļ vēl man patika iet un skriet.

Kāpēc dažreiz ir tā, ka cilvēkam ir 30 gadi, bet vēl skrien un ballējas pa „koijotiem” un „bufeti”?
Tādēļ, ka viņš to nav izdarījis tad, kad viņam bija padsmit gadu! Daudzas reizes ir pierādījies, ka, lai būtu nopietnas attiecības, pirms tam ir kārtīgi jāizballējas. Piemēram, 18 gadus jaunās meitenes saiet kopā ar puisi un draudzējās trīs, četrus gadus un 21 gados izšķiras, bet puiši nesaprot, kāpēc viņas grib skriet un lekt. Pati esmu izballējusies pēc pilnas programmas, protams, eju uz klubiem, bet ne tā kā agrāk. Mani izmainīja tagadējās attiecības.

Kad tu kļuvi patstāvīga?
Kad man bija 17 gadi, mamma aizbrauca uz Floridu. Tomēr nenogāju no ceļa. Gāju uz skolu, lai gan bija ballītes un darīju visādas muļķības tai vecumā. Manuprāt, tā bija atbildības sajūta, kas mani noturēja. Esmu dvīnis – piemīt divas dabas. Laikam iekšējā un ārējā daba mani noturēja.

Kāpēc ir vajadzīgs otrs cilvēks?
Lai būtu atbalsts. Man mammas draudzenes vaicāja, vai man neesot apnicis būt stiprai. Dažreiz vajag arī būt vājai. Visu laiku pa dzīvi esmu gājusi un cīnījusies. Vai tad tas nav feini, ka var dalīties ar kādu par ikdienā piedzīvoto? Attiecībās jābūt uzticībai, ja tās nav, tad attiecībām nav nākotnes. Nezinu, kā es panācu to, bet mēs viens otram ļoti uzticamies. Visiem novēlu, lai jau attiecību sākumā būtu uzticība. No attiecībām esmu guvusi atziņu, ka nevajag neko sasteigt. Lai viss norit pakāpeniski.

Kādu dāvanu to gribētu šodien saņemt?
Lielu rožu klēpi un skaistu pulksteni.