Lēni, bet ar lielu pamatīgumu Radio ielā 12/14, pretī bijušā Liepājas vēsturiskā pasta un telegrāfa mājai atdzimis namiņš, ko liepājnieki joprojām dēvē par aviobiļešu kasēm. Kopš šā gada nogales ēkai Radio ielā 12/14 ir jauni saimnieki un jauni iemīnieki. Oranži spilgtais un tumšajās diennakts stundās gaumīgi izgaismotais vienstāva nams tagad ir Daigas Veites zobārstniecības klīnika, ko īpašnieces gan, manuprāt, pārlieku kautrīgi, nodēvējušas par zobārstniecības kabinetu.


Mājas mūžs nepavisam nav mērāms gadsimtos, taču saimnieki tam mainījušies vismaz reizes piecas.  
     

Pie nama vēstures iztekas
Laukums ar skvēru Liepājas apbūvē pilsētas plānā pirmo reizi minēts 1797. gadā, kad namu numerācija vēl nebija ieviesta, bet gruntsgabali jau tika norādīti ar hipotēku apzīmējumiem (zemesgabalu numuriem).  


1797. gadā vēlākais Jēkaba ielas 12 gruntsgabals ar hipotēkas nr. 323 piederēja tirgotājam Johanam Georgam Kverneram, kurš mira 1812. gadā. Pēc tam tas piederēja galma padomniekam Dr. Danielam Gotlībam Heinam un viņa atraitnei, 1840. gadā – Frankam Nikolajam Villem, un kopš 1864. gada – E. S. Kisetsam. Savukārt 1940. gadā Liepājas latviešu kalendārā publicēto namīpašnieku sarakstā redzams Jēkaba Bērziņa vārds.


Jēkaba iela 14 ar hipotēkas nr. 322 piederējusi tirgotājam Krišjānim Francim Dresleram, kurš miris 1833. gadā, galdniekam Karlam Fridriham Augustam Graftam, bet 1840. gadā – komercpadomniekam Fridriham Hagedornam, kurš miris 1848. gadā, un C. Juoksam – kopš 1864. gada. 1940. gadā māja reģistrēta A. Antonaitim (Antonovičs) un viņa ģimenes locekļiem.


Jēkaba iela 14A ar tādu pašu hipotēkas numuru 19. gs otrajā pusē atdalīta no pamata gruntsgabala un apzīmēta kā Helēnas iela nr. 6A, kuras īpašnieks – E. Tokigs. 1940. gadā māja reģistrēta uz Antonaiša (Antonoviča) ģimenes locekļu vārda.

1941. gads.  Vai kara kļūda?
Vēsturiski šis Liepājas apbūves rajons bija ne tik populārs un sabiedriski aktīvs, ja neskaita deviņdpadsmitā gadsimta beigās uzbīvētās pasta un sakaru telegrāfa jaunbūves un vairākus desmitus īres namu. Diemžēl gandrīz visi nami, arī mājas Jēkaba, Pasta un Marijas ielās tika sagrautas un nopostītas vācu aviācijas uzlidojumos 1941. gada 26. un 27. jūnijā. Pēc nedokumentētām ziņām – 1941. gada 26. jūnijā vācu bumbvedēju uzbrukumu mērķis bijis centrālā pasta un telegrāfa ēkas, taču notikusi kara kļūda, un šajā rajonā uzlidojumi sagrāva divdesmit namīpšumus.

Drupas novāktas, rajons sāk jaunu dzīvi
Pēc kara, 1945. gadā, ēku drupas sāka novākt vācu karagūstekņi, bet kopš 1949. gada, klaušu veidā tā sauktajos subotņikos un voskresņikos – pilsētas iedzīvotāji.


1953. gada pavasarī vairākās Liepājas pilsētas Izpildu komitejas sēdēs tika apsriests jautājums par jaunas, "sociālisma celtniecības garam atbilstošas" pasažieru autobusu stacijas celtniecību. Iepriekšējā, kas darbojās Siena ielā 4, neatbilstot pieaugošajām darbaļaužu vajadzībām.

Biedrs Bogdanščiks pret biedru Taščinu
1954. gada sākumā autotransporta uzņēmuma Nr. 4 (ATU) celtniecības iecirknis uzsāk laukuma Jēkaba ielā, kura kopš 1949. gada 25. februāra jau ir Radio iela, atbrīvošanu no košumkrūmiem un kokiem. Decembrī celtnieki uzsāk pamatu būvi un sienu mūrēšanu. Pirmais auto stacijas atklāšanas datums oficiāli minēts 1954. gada jūlijs. Taču VK(b)P pilsētas konferencē komunists, biedrs Bogdanščiks, no tribīnes paziņo, ka ATU NR. 4 priekšnieks, biedrs Taščins, nav devis celtniekiem cementu, un objekta atklāšana bremzēšoties.


Autostacijas celtniecības pabeigšanas termiņi arī turpmāk vairākkārt tiek pagarināti – 1955. gada 1. maijs, par godu darbaļaužu starptautiskās solidaritātes svētkiem,1955. gada 17. jūnijs – par godu padomju varas atjaunošanas 15. gadadienai Latvijā, līdz beidzot avīze "Komunists" 1955. gada 3. augustā vēsta, ka jaunā autostacija tikšot atklāta 5. augustā. Autostacijas fasāde arī šodien raksturo visā Padomju Savienībā ļoti plaši izplatīto sabiedrisko ēku fasāžu arhitektonisko risinājumu tā sauktajā “Staļina ampīra" stilā.


Foto no Irinas Tīres personīgā arhīva.


Bufete, radiomezgls un čekas novērotājs
Pirmajā auto ostas aprakstā lasāms, ka tā apkalpošot 5 vietējās un 6 starppilsētu tālsatiksmes līnijas ar aptuveni 250 tūkstošiem pasažieru mēnesī.


Autostacijas uzgaidāmā zāle paredzēta 80 personām. Tajā darbosies trīs biļešu kases, izziņu birojs, mantu glabātuve un labierīcības ar vaterklozetu. Atsevišķa telpa paredzēta radiomezglam, stacijas priekšnieka kabinetam un stacijas dežurantam. Ēkas ziemeļu pusē virs pagraba darbojās bufete* un autobusu šoferu ēdnīca, kā arī komunāla (kopīga) darbinieku virtuve.


Jaunajā ēkā pasažieru uzgaidāmās zāles stūrī bija ievietota 1,5 m2 liela telpa Valsts drošības ministrijas (čekas) darbinieka slepenam postenim. Šī telpa gan vairāk līdzinājās šķirstam, bez iespējas piesēst un nokārtot mazo vajadzību, toties ar telefona sakariem. Tajā neregulāri uzturējās šis modrās organizācijas darbinieks, un caur vienpusējo spoguļstikla logu novēroja pasažierus.**


Ziemās telpas apsildīja baltu podiņu un apaļas metāla skārda krāsnis. Centrālo apkuri iebūvēja 1957. gada vasarā. 1958. gada 15. oktobrī vienu no biļešu kases telpām piemēroja aptiekas kioska vajadzībām – tur pārdeva kolhoznieku pieprasītas pretreimatisma zāles, skuju ekstraktus un tolaik populāru ārstniecības līdzekli – terpentīna ziedi.


Diemžēl autostacijas atklāšanas dienā vēl nedarbojās radiomezgls, "tādējādi liedzot pasažieriem un apkārtējo māju iedzīvotājiet lepoties par padomju tēvzemes darbaļaužu ikdienas uzvarām plašās Dzimtenes sociālisma celtniecībā", kā Liepājas dzelzceļa stacijas laukumā un uz perona jau no 1947. gada skaļruņos no pulksten 6 rītā līdz pusnaktij par to vēstīja Maskavas radio raidījumi.


Radio skaļruņus, pēc skaita četrus, abās pusēs ēkai iedarbināja 1958. gada vasarā. Visai drīz, jau 1958. gada jūlijā, Komunistiskās partijas Liepājas pilsētas un rajona komiteja saņēma šajā rajonā dzīvojošo liepājnieku sūdzības, ka visu dienu, līdz pat pusnaktij, neesot miera no radio trošņiem, bet tad, ja stacijas dežurants esot piedzēries, arī naktīs skaļruņi esot ieslēgti.


1955. gada vasarā uz autobusu stacijas fasādes uzstādīja elektrisko pulksteni.    
 

Bedres, gružu takši, viltus invalīdi
No 1949. gada 25. februāra Jēkaba ielu pārdēvēja par Radio ielu. Autobusu stacijas, vēlēk autoostas autobusu un tās pasažieru kustība notika pēc apļveida satismes principa: pasažieri savu autobusu sagaidīja uz perona ēkas rietumu pusē, bet smago taksometru piestātne atradās Dubelšteina ielas stūrī. Stacijas laukums bija ar grants segumu, bieži ūdens pilnām bedrēm. Tikai pēc 1964. gada laukumu daļēji nobruģēja ar kaltā bruģakmens iesegumu. Nereti, sevišķi pavasaros, laukumā atvērās lietus un grunts ūdens izskalotas bedres, kurās iegāzās smagie auto un autobusi, dažkārt kopā ar pasažieriem. Izskalotās bedru vietas bija liecība par agrāko māju aizbērtajiem pagabiem un vecajām kanalizācijas trasēm.


Autostacijas laukums tradicionāli bija 1. Maija un 7. Novembra svētku dalībnieku sapulcēšanās vieta svinīgajam gājienam pa Lielo ielu gar svētku tribīnēm tagadējā Rožu laukumā. 1956. gada novembra svētkos darbaļaudis varēja apjūsmot divus "baltos ķēmus" – skvērā pret pasta māju uz postamentiem stāvēja ģipša padomju pionieru statujas – meitene ar airi un zēns ar balodi. Statujas savu aģitācijas uzdevumu pildīja tikai līdz 1957. gadam, kad tās novāca un vietā uzstādīja divas masīvas betona puķu vāzes ar t.s. pilnības raga (рог изоби́лия) dekoratīvajiem motīviem.     


Liepājas autobusu stacijas pagalmā Pasta ielā darbojās kravas taksometru stacija ar 5 – 6 smagajām automašīnām ar brezenta kulbām, to kravas kastēs bija vieta 20 pasažieriem. Šo taksometru pakalpojumus bieži izmantoja laucinieki un tā sauktie maišelnieki, kas "visādi izvairījās no sabiedriska darba sociālisma celtniecībā (туниядство)".


Karikatūra, kas bija publicēta laikrakstā "Komunists". 1957.gads.


Liepājnieki gan šos kravas automobīļus sauca par "gružu takšiem", jo bieži līdzbraucošā konduktore kravas kasti neuzkopa, bet uzmanīja šoferi, vai tas pirms reisa ir "skaidrā".


Stacijas bufetes tuvums un vienkāršo pasažieru lētticība pievilināja kāršu spēlmaņus, kabatzagļus, taču netrūka arī īstu vai simulējošu kara invalīdu publikas, kas uz pašdarinātām koka platformām, atspiežoties uz rokām, pērvietojās pa laukumu, tēlojot bezkāju invalīdus.


Vēlāk "gružu takšu" stāvvietas pārvietoja uz tagadējo Kuršu laukumu pie Sv. Annas baznīcas.   


Par autobusu stacijas darbu visai bieži tika kritizēta tās priekšniecība. Lūk, daži virsraksti laikraksta "Komunists" publikācijās: "No pulkstens sešiem līdz naktij nav miera no stacijas radio"; "4. ATU vadība cilvēkus uzskata par siļķēm"; "No Liepājas uz Bernātiem un Nīcu nav iespējams aizbraukt bez niknas cīņas ar autobusa durvīm!"; "Auto satacijas priekšnieks biedrs Haritons pats pārbauda pasažierus un izmet uz ielas pasažieru vestās zivis".          


***
1964. gadā pasažieru autobusu staciju no Radio ielas 12/14 pārcēla uz tagadējo vietu – dzelzceļa staciju.


Bijušajā autoostā Radio ielā 12/14 pēc kapitālā remonta un telpu pārplānošanas darbu sāka PSRS Aeroflotes Liepājas aģentūra. Pirmās lidojumu biļetes pasažieriem sāka pārdot 1964. gada 30. jūnijā.   Pirmais reiss šās dienas agrumā notika no Liepājas aerodroma (lidostas) uz Ļeņingradu (Pēterburgu). Pasažierus sagaidījuši un pavadījuši Aeroflotes biļešu kasu darbinieki – ar ziediem, kas tajos gados bijis visai neparasti.   


PSRS Aeroflotes Liepājas lidostas kases pastāvēja līdz 1997. gadam.


*Tolaik bufetē varēja nopirkt 100 gramus degvīna, bet, lai darbaļaudis nenokļūtu alkohola atkarībā, bufetniecei bija obligāti katram tādam pirkumam jāpievieno maizes ķieģelīša, saukta par Staļina kūku, rika ar vārītas olas vaidziņu un ķilavas liemeni.


**No intervijas ar stacijas sētnieka Aleksandra Lihveroviča dēlu Nikolaju 2001. gada decembrī.