Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem šonedēļ Liepājā populārākie vārdi ir Jevgeņijs (193) un Jevgeņija (56). Šodien svin 58 Ojāri, 44 Nellijas un 28 Raineri.

Dzimšanas dienā sveicam Liepājas galveno mākslinieci Agitu Ansuli.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Dzimusi un augusi Liepājā. Un vēl joprojām Liepājā. Arī pamati manām radošajām izpausmēm likti tieši šajā pilsētā. Kā daudzas Liepājas meitenes tolaik, mācījos gan mūziku, gan mākslu. Tiesa gan, ne visas izvēlējās mākslu par profesiju. Izglītību esmu ieguvusi Liepājas mākslas vidusskolā, Latvijas mākslas akadēmijā, un Liepājas Universitātē ieguvusi izglītības zinātņu maģistra grādu. Visas savas zināšanas un prasmes cītīgi ieguldu gan savā darbā, gan privātajā telpā ap sevi un man tuviem cilvēkiem.

Kā jūs kļuvāt par pilsētas galveno mākslinieci?
Konkursa kārtībā.
Mana pirmā darba vieta bija Pionieru nams (tagadējais bērnu un jaunatnes centrs). Vadīju keramikas pulciņu – mācīju bērniem izprast formu un veikli strādāt ar pirkstiņiem. Vēlāk biju pasniedzēja Bērnu mākslas skolā, tad pedagogs Liepājas Mākslas koledžā (nosaukumi gan ir mainījušies), un beidzot piecus gadus Mākslas skolas vadītāja. Tas viss kopā bija ļoti radošs un interesants laiks. Tas bija laiks, kad toreizējā Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā strādāja visa Liepājas mākslinieku elite. Tur mācīja izpratni par mākslu un tur tapa māksla. Pedagogi bija personības.

Ja ņem vērā, ka šajā skolā es sāku mācīties desmit gadu vecumā, tad summējot mācības un darbu, tur biju pavadījusi teju vai 30 gadus. Un tad, kad pamazām sāka vajāt jautājums, vai tad cita nekā tā arī nebūs, tika izsludināts konkurss uz pilsētas galvenā mākslinieka amatu.

Kam savā darbā pievēršat īpašu uzmanību? Kas sniedz gandarījumu?
Cik tas  ir atkarīgs no manis, cenšos pilsētai veidot zināmu individuālo tēlu, radīt un saglabāt tikai Liepājai raksturīgos vaibstus. Izvairos no standarta katalogu lietām, cenšos atstāt pilsētā zīmes, kas raksturīgas tikai Liepājai – oriģinālas velosipēdu novietnes, notis ielas bruģī, vides objekti un tamlīdzīgi. Lai radītu cilvēkos prieku un lepnumu par savu pilsētu, lai tūrists, kas reiz pabijis Liepājā, to nesajauktu ar citām līdzīgām.

Gandarījums... Vislielāko gandarījumu sniedz otram dotais prieks. Parasti gada nogale ir laiks, kad apkopo padarīto, piedzīvoto, zaudēto un iegūto. Cilvēki ir noguruši no lielā skrējiena gada garumā un nereti pat depresīvi. Un mans vislielākais gandarījums ir radīt liepājniekiem mazdrusciņ brīnuma. Un, pat ja kāds kritizē, kādam nepatīk vai ir par daudz, man visobjektīvākais novērtējums ir cilvēku atsaucība. Visiem labi pazīstama liepājnieka īpašība – kabatā vienmēr ir kāds kritisks vārds un viedoklis... Tādēļ man patiešām milzīgu gandarījumu sniedz tas, ka vēl aizvien mani uzrunā sveši cilvēki, kas novērtējuši manis padarīto.

Kura ir jūsu mīļākā vieta pilsētā?
Manas mājas. Man nav tādas mīļākās vietas pilsētā. Tāpat kā nav mīļākās krāsas, mīļākās dziesmas, mīļāko ēdienu un citu mīļāko lietu. Viss ir atkarīgs no mirkļa, no noskaņojuma un cilvēkiem, ar kuriem esi kopā. Tikpat labi tā var būt vējainā pludmale, klusās ezermalas ieliņas, kur uzaugu, vai arī Rožu laukums, Promenāde vai rudens lapām piebirušais Kūrmājas prospekts.

Kas vislabāk raksturo Liepāju un liepājniekus?
Pirmkārt jau tas, kas raksturīgs visiem kurzemniekiem – tas ir tāds savdabīgs lepnums, kas bieži robežojas ar lepnību. Nepastāvīgo laika apstākļu un vēju pluinīts liepājnieks acīmredzot alkst pēc kā stabila un nemainīga, tādēļ negribīgi pieņem jebkuras pārmaiņas savā pilsētā. Liepājnieks mēdz kurnēt par visu un jebko, kas pilsētā notiek, un tajā pašā laikā bezgalīgi mīlēt savu pilsētu.

Kas raksturo Liepāju? Sajūtas. Liepāja ir sajūtu pilsēta – jūras smarža, vēja pieskārieni, kaiju balsis, mūzika, teātris, jūgendstila Liepāja, atmiņas, tramvajs...

Kas jūs aizrauj?
Radoši procesi, kāda laba ideja, talantīgi cilvēki. Daudz pozitīvu emociju gūstu labā koncertā. Tikpat labi nelielā intīmā Saulkrastu džeza mūzikas festivālā, kā grandiozajos Dziesmu svētkos, kur elpa aizraujas no kopības fenomena un krāšņajiem rakstiem un tērpiem. Baudījums gan ausīm, gan acīm, gan dvēselei. Aizrauj laba grāmata vai filma.

Kur jūs rodat prieku?
Nekur to īpaši nemeklēju. Prieks ir tāda spontāna lieta, ko nevar tā īpaši saplānot vai izdomāt. Reizēm tas atnāk ar pavisam ikdienišķām lietām – mazu kafijas klačiņu, pastaigu pie dabas, tuvāku vai tālāku ceļojumu labā kompānijā. Vai pavisam rāms un kluss vakars lauku mājās suitu pusē, kur saule iekrīt mežu galotnēs. Tā ir vieta, kur dzīvojuši mani dzimtas senči daudzās paaudzēs. Tur man jāpabūt obligāti un  jāuzņem spēkus un enerģiju visam gadam. Pretējā gadījumā izturēt ziemu ir grūti...

Kāds ir jūsu latvietības kods?
Pieļauju, kas šis kods tā arī nav atšifrēts. Ir tikai puzles gabaliņi – dziedošas revolūcijas, augstas estētiskās prasības, izsmalcināta gaume, kapusvētki, katram savs kaktiņš zemes, kurā iegremdēt pirkstus un izaudzēt burkānus un puķes, sklandu rauši, suitu sievas, tautasdziesmas, Dziesmu svētki...

Kādus pasākumus plānojat apmeklēt Valsts svētku nedēļā?
Mans darbs liek man dzīvot nedaudz sagrozītā secībā. Kamēr visa Latvija svin Valsts svētkus, es jau līdz matu galiem esmu Ziemassvētkos. Tādēļ nav sanācis pasekot līdzi svētku programmai. Ļaušos plūdumam. Bet 18.novembrī noteikti būšu K. Zāles laukumā kopā ar visiem liepājniekiem un baudīšu kopā būšanas noskaņas.

Centīšos aiziet uz kapiem un aizdegt svecīti vecvectēvam – Lāčplēsim, kurš, būdams pavisam jauns puisis, Latvijas brīvības cīņās aizstāvēja Rīgu no bermontiešiem. Ko tas nozīmē, to tā pa īstam, šķiet, var novērtēt tikai mātes, kuras audzina dēlus...

Tāpat plānoju paspēt uz Rīgu, lai baudītu un smeltos iespaidus „Staro Rīga” un... Un kaut ko noguldītu ideju bankā.

Ja varētu tūlīt īstenot kādu ideju vai projektu, kas tas būtu?
Par vienu no idejām, kuru būtu prieks realizēt, es jau nupat gandrīz izpļāpājos. Bet vispār es negribētu bārstīt idejas apkārt. Sauciet par māņticīgu – neapvainošos. Vēl jo vairāk, man ir dziļa pārliecība, ka idejas nerodas mūsu galvās. Tās jau ir visumā – kā tādi krāsaini baloni, lidinās tepat gaisā virs mūsu galvām. Tu to ieraugi, redzi iespēju, bet, kaut kādu iemeslu dēļ, nepastiepies un nepavelc aiz diedziņa pie sevis, un tā aizlido tālāk. Bet kāds cits šo iespēju noteikti izmantos. Tā ir bezgala dīvaina sajūta... Droši vien tā ir pazīstama daudziem radošiem cilvēkiem.  Kāds ieliek ideju tavā galvā, bet tu to neizmanto un pat nevienam neizstāsti, un pēc laiciņa kāds to īstenojis varbūt pat otrā pasaules malā.

Kas pēdējā laikā ir patīkami pārsteidzis? Kas licis aizdomāties?
Pārsteidz un iedvesmo cilvēki, kas piepilda savus sapņus. Un piepilda tos tepat Latvijā. Šovasar pabiju „Lilla Lavender”. Fantastiska vieta, pozitīvi, atvērti cilvēki, sakārtota vide, izpratne par lietām un vērtībām. Pāri visam pilnīgi apdullinoša, reibinoša lavandas smarža. Pārņem balta skaudība....  Tas nav vienkārši, bet varbūt biežāk jāuzticas saviem sapņiem. Šādas vietas nevar radīt tikai ar aprēķinu.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Daudz laimes! Atrodiet laiku būt kopā ar sev mīļiem cilvēkiem, domājiet pozitīvi, ļaujieties sapņiem un rodat spēku tos piepildīt. Piepildiet tos šeit Latvijā, Liepājā!