Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati,  šodien Liepāja vārda dienu svin 10 Pāvili, 43 Pauli un 136 Pēteri.

Šodien dzimšanas dienā sveicam Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) klarnetistu Mārci Kūli.

Kā nonācāt Liepājā?
Latvijā jau nav daudz to orķestru.  Viens no diviem profesionālajiem orķestriem atrodas Liepājā. Mani 2008.gadā uzaicināja Liepājas simfoniskā orķestra tā laika klarnešu grupas koncertmeistars, tagad valdes loceklis Uldis Lipskis.

Liepājnieki ir…
Nedaudz par maz! Prasās vairāk spēku un enerģiju no viņiem. To, cik maz liepājnieku ir, var redzēt, kas nāk uz koncertiem. Liepājniekiem ieteiktu novērtēt šādu greznību kā savas pilsētas simfoniskais orķestris, jo nezinām, cik ilgi tas vēl pastāvēs. Brīžiem liekas, ka cilvēki ir pieraduši, ka ir LSO, bet nepaskatās, ka nevienai citai pilsētai Latvijā ārpus Rīgas nav sava orķestra. Tas ir milzīgs brīnums, ka tas šeit ir, jo pilsēta ir ļoti maza. Vācijā aptuveni ir 240 simfoniskie orķestri. Vienkāršākais veids kā to novērtēt – vairāk nākt uz mūsu koncertiem.

Kāpēc spēlējat tieši klarneti?
Klarnete nav mans pirmais instruments. Sāku mācīties kokli. Pie leģendārās koklētājas Gunas Āboliņas. Bija koklētāju ansamblis ‘’Spārīte’’, piedalījos dziesmu svētkos. Esmu spēlējis arī akordeonu. Līdz klarnetei nonācu, jo man patika instrumenta skaņa, izskats un iespējas.

Kad bijāt Vācijā, studijas beidzāt ar izcilību. Kā jūs to panācāt?
Ar nesamērojamu apjoma darbu. Darbs joprojām pasaulē ir visa panākuma ķīla. Sasniegumus var gūt tikai strādājot. Vienmēr jaunajai paaudzei uzsveru, ka bez darba nekas nebūs, sevišķi mūzikā. Esam kā cirkus mākslinieki, kam nepārtraukti jātrenējas.

Kā jūs raksturotu nākošos, potenciālos LSO spēlētājus?
Mūzika, ko spēlējam kļūst arvien elitārāka jeb retāk sastopama. Tās mācīšanās prasa daudz darba. Un pirmajā brīdī ar to nevar palielīties klasesbiedru priekšā, ja spēlē šāda veida mūziku. Tā neskan tik stilīgi kā ģitāra vai bungas. Līdz ar to jūtams trūkums – jaunu, spēlēt gribošu jauniešu trūkums. Žēl, jo, manuprāt, tā ir ļoti skaista dzīve, ko dzīvo mūziķis.

Ko darāt, kad nemuzicējat?
Visiem liepājniekiem gribu ieteikt: ‘’Lasiet, grāmatas!” Grāmatas vēl nav beigušās. Visi cilvēki tomēr nevarēs iztikt ar vikipēdiju vai www.youtube.com, jo, lai taptu par zinošu, gudru cilvēku ar šo informāciju nepietiks. Manuprāt, Liepājā cilvēki pārāk maz lasa un pērk nopietnas grāmatas. Palūkojot, ko cilvēki pērk, liekas, ka primārais ir ziepju romāni, lubeņu romāni. Tas tomēr cilvēku pietiekami neizglīto. Es, piemēram, ļoti labi jūtos, lasot grāmatu par finanšu instrumentiem vai kā darbojas birža, kas bīda ekonomiku, kas notiek arhitektūras pasaulē. Lasīšana dod izpratni par to, kas notiek ārpus mūsu tiešās specialitātes. Tas palīdz pieņemt pareizus lēmumus dzīvē. Mūsu dzīve nav atkarīga no politiķa uzvalka kvalitātes, bet gan no tā, kas ir viņa galvā. Ne vienmēr kredīti ir laba lieta. Pats lasu grāmatas jau no agras bērnības, vecāki uz to vedināja. Arī mani bērni lasa grāmatas. Jau divu gadu vecumā viņi stundu var mierīgi pavadīt istabā ar grāmatām, tā ir dabīga interese. Vēl arī makšķerēju un aktīvi piedalos sabiedriskajā dzīvē.

Kur jūs smeļaties iedvesmu muzicēt?
Mīlestībā. Tā ir svarīgākā sastāvdaļa dzīvē. Ar mīlestību cilvēks var izdarīt daudz vairāk nekā ar gribu vai citām spēcīgām īpašībām – tās citas salūst. Mīlestība uz darbu, mūziku, cilvēkiem. Tas cilvēku ceļ.

Vai jūsu dzimšanas dienā jums spēlē, vai jūs pats spēlējat?
Ja kādam iekrīt dzimšanas diena vai vārda diena mēģinājuma laikā, tad orķestris vienmēr spēlē tušu jeb ‘’Sveiks, lai dzīvo’’. Ja darbs iekrīt svētku reizē, tad ir jāmāk savienot pienākumu ar darbu.