Pirms Olena pieņēma lēmumu pamest Ukrainu, karš jau bija kļuvis par baisu ikdienu, kad ģimene kopā ar vairāk nekā 80 kaimiņiem ik nakti, sākot ar 26. februāri, aizvadīja savas dzīvojamās mājas pagrabā, klausoties sprādzienos un šāvienos. Abas Olenas meitas tajos jau orientējās tik labi, ka prata atšķirt, vai strādā pretgaisa aizsardzības sistēmas, šauj tanki vai lido raķetes.

44 gadus vecā Olena ir viena no ukraiņu bēglēm, kas Liepājā ieradusies no Kijevas piepilsētas Irpiņas. Pēc profesijas Olena ir inženiere-konstruktore. Arī viņa kopā ar abām meitām šķērsoja nu jau katram TV ziņu skatītājam pazīstamo "dzīvības ceļu" – sagrauto tiltu, kas Irpiņu savienoja ar Kijevu. Olenas vīrs joprojām atrodas Kijevā un mēģina turpināt strādāt Antonova aviācijas rūpnīcas konstruktoru birojā, kur iepriekš strādāja abi ar sievu. Starp citu, arī Hostomeļas lidosta, kurā tika sabombardēta pasaulē lielākā lidmašīna "An-255", kas nepaguva aizlidot, ir Antonova rūpnīcas lidojumu izmēģinājumu bāze.

Atceroties to, Olena saka: "Vandaļi! Iznīcina visu, kas liels, labs, skaists!"

Liepājā Olena apmetusies pie draugiem – Neļas un Aleksandra, ar kuriem iepazinās 1995. gadā, mācoties Žukovska vārdā nosauktajā Harkivas Aviācijas universitātē. No Polijas uz Liepāju draugi viņu un abas meitas atveduši ar savu automašīnu. Olena jau otro nedēļu strādā par rasētāju Vecās Ostmalas biznesa parka uzņēmumā "Via-S Houses", un ir bezgala pateicīga Jānim Akerfeldam, kas viņu pieņēmis darbā. Kolektīvs esot uzņēmis draudzīgi. Galvenais inženieris Ariks Stankus uzaicinājis ciemos, izrādījis Grobiņu. Arī Olenas jaunākā meita 8. vidusskolā uzņemta ļoti labi. Vecākā meita, kurai ir 18 un kura Kijevā ar labiem panākumiem mācījusies poligrāfijas koledžā, tagad palīdz jaunākajai māsai iejusties, bet pusi dienas jau strādā. Olena atzīst, ka arī Liepājas sociālajā dienestā bijusi ļoti patīkama attieksme. Ļoti priecājas par tur iedotu telefonu, jo nu var sazvanīties ar Kijevā palikušo vīru, sekot līdzi notikumiem dzimtenē.

Tiekamies pusdienas pārtraukumā turpat, uzņēmumā. Olena rāda ziņu Irpiņas mēra oficiālajā mājaslapā – šodien pulksten 12.30 pilsētā atkal bijusi trauksme.

Piekritusi sarunai, Olena tomēr lūdz nepublicēt viņas uzvārdu, nevēlas arī, ka tiek fotografēta un baidās pat no fotogrāfijas publicēšanas, kurā redzams brīnišķīgs skats no viņas dzīvokļa, kas atrodas 10. stāvā, uz Irpiņu un varavīksni, kas liecas pāri pilsētai. "Esam iebaidīti," viņa atzīstas – nākamajā dienā pēc tam, kad sociālajos tīklos slēgtā kaimiņu grupā publicējuši savas vēl nesagrautās mājas foto, uz to raidīts šāviens. Varbūt sagadīšanās, bet varbūt ne.

"8. martā agri no rīta draugi mūs savāca no bēgļu nometnes. Bijām ļoti slimas, un, kad atbraucām, nokļuvām pie draugu ģimenes ārstes Rasmas Šopo. Noteikti gribu viņai pateikties, lieliska sieviete un mums ļoti palīdzēja. Izveseļojāmies. Paldies Dievam, fiziski jūtamies labi. Saslimām droši vien tāpēc, ka visu laiku nācās atrasties lielos cilvēku pūļos."

Bēgļu gaitās
Kad dzirdēju, ka Bučā sākuši sirot kadirovieši un Irpiņu bombardēja arvien biežāk, bija skaidrs, ka nu vairs nemaz nav droši. Vīrs teica – brauciet prom! Pats ar mūsu suni un kaķi palika, ilgu laiku vēl dzīvoja Irpiņā, tagad ir Kijevā.

Kad viss sākās, draugi teica – esam pieņēmuši lēmumu, ka uzņemsim jūs. Oi, ceļš bija garš. 6. marta rītā Irpiņā vajadzēja pienākt vilcienam, lai evakuētu iedzīvotājus, bet dzelzceļu sabombardēja, un vilciens nevarēja atbraukt. Devāmies prom kājām. Cilvēku bija ļoti daudz. Kad pārgājām pāri sagrautajam tiltam, bēgļus gaidīja autobusi, kas mūs aizveda uz Kijevas centrālo dzelzceļa staciju. Ar elektrisko vilcienu aizbraucām uz Hmeļņicku un no turienes ar citu elektrisko vilcienu uz Ļvivu. Iebraucām trijos naktī, bija sals un ļoti ļoti daudz cilvēku – sievietes, bērni, veci cilvēki.  Ievedu bērnus stacijas ēkā pasildīties, bet tur pat nebija, kur nostāties. Brīvprātīgie, malači, strādāja, nespēja vien sildīt tēju.

No Ļvivas ar speciāliem autobusiem braucām līdz robežai, nokļuvām tur ap pulksten diviem dienā, bet, kamēr izgājām cauri un saņēmām Ukrainas zīmogu pasē, bija jau desmit vakarā.

Kad paskatījos atpakaļ, – cilvēku pūlis bija līdz horizontam.

Polijā mūs ļoti labi sagaidīja – tēja, sviestmaizes, segas. Tālāk jau aizveda uz bēgļu uzņemšanas centru, piereģistrēja, iedalīja vietas. Tur bija pat ārsts. Pēc kādām četrām stundām atbrauca mūsu draugi, izrakstījāmies, draugi atstāja savas koordinātes – nebija tā, ka ejiet, kur kurais.

Irpiņa
Irpiņa, tāpat kā Buča ir neliela piepilsēta, apmēram 20 kilometrus no Kijevas. "Pēdējā laikā Irpiņā un arī Bučā bija sabūvēts ļoti daudz jaunceltņu, tur ir daudz parku."

Ar vīru iepriekš dzīvojuši Kijevā, bet, kad piedzima bērni, pārcēlušies uz Irpiņu, "jo tā tiešām bija pilsēta ģimenēm". Vēlāk pilsēta sākusi augt un plesties, parādījušās arī tādas problēmas kā bērnudārzu un skolu trūkums, taču "tik un tā lieliska pilsēta – mežs, upīte, izbūvēja brīnišķīgu krastmalu, kur ar velosipēdiem varēja braukt!". Brīvdienās pat nav bijusi vēlēšanās doties kaut kur citur, jo Irpiņā bijis pietiekami daudz vietas, brīvības, izklaides – visa kā, lai gribētu atrasties tur. Skola bijusi blakus mājām, kaimiņi cits citu pazinuši, viens otram palīdzējuši.

Vai pirms 24. februāra nojautāt, bija aizdomas, ka Krievija varētu iebrukt Ukrainā?
Mēs neticējām! Neticējām. Līdz šim brīdim nevaru apjēgt (balss aizžņaudzas), kā kaut kas tāds varēja notikt?! Darbā runājām, tomēr apspriedāmies jau, un –

"Nē taču, tas nenotiks, diplomāti sarunās..." Neviens neticēja. Neviens neticēja, ka tas ir iespējams.

Manā paziņu lokā ir ļoti daudz cilvēku, kuriem radinieki ir Krievijā, vai kas savā laikā pēc augstskolas sadales atbrauca no Krievijas strādāt Antonova rūpnīcā, un arī viņi teica – "Nē, nevar būt!".

Bet Krima, Donbass?
Es pati esmu no Krimas, aizbraucu 1995. gadā, bet mana mamma joprojām tur dzīvo. Atceraties, ka runāja par "zaļajiem cilvēciņiem"? Es viņus redzēju. Bet es toreiz nokļuvu Krimā tādos apstākļos... Ar bērnu vilcienā braucām uz bērēm – bija nomiris mans tētis, un mēs bijām ļoti tuvi. Man galvā bija pavisam citas domas. Taču, kad braucām cauri Džankojai, stacijā stāvēja šie "zaļie cilvēciņi". Tajā mirklī bija ļoti baisi. Esmu pret ieročiem, pret visu, un, kad redzu cilvēkus militāros formastērpos ar automātiem... Mani satrieca nobružātās laides, ienāca prātā – vai viņi tos ieročus kaut kur izmanto?!

Kad tas viss Krimā notika, es jau sen biju aizbraukusi prom, bet mana mamma, brālis, tante un citi radinieki palika. Sākumā, 2014., 2015. gadā, viņiem bija eiforija. Teicu – pagaidiet, bet, vai jūs saprotat, ka tagad tā ir pavisam cita valsts? Mammai arī tas nepatika, bet viņa vairāk skatījās no praktiskā viedokļa – tas taču ir mūsu dzīvoklis, visu vajag noformēt, kā tas viss notiks? Ah, kaut kā jau būs! Kad saskārās ar visu tiešā veidā, daudziem domas mainījās. Pagājušajā gadā, kad apciemoju mammu, nekādas eiforijas vairs nebija. Mani klasesbiedri, kas tur palika un kam bija kāds bizness, visi ir izputējuši. Daudzi no turienes ir aizbraukuši. Daudzi, kam bija iespēja, centās savus bērnus aizsūtīt mācīties uz Ukrainu. Stāvu zemāk zem manas mammas dzīvo Taņas tante. Viņai ir četras meitas, viņas ir Mikolajivā, Ukrainā. Aizbrauca mācīties, apprecējās un palika. Mana māsīca dzīvo Hersonā, viņas mamma – Kerčā. Abas sazvanās, raud. Un tādu ir daudz.

Krimā pa šiem gadiem labāk nav kļuvis. Vasarā, ejot pa Kerčas ielām, redzams, ka pārsvarā tur palikuši pensionāri,

procenti 70. Priecīgi viņi nav. Par ko priecāties? Viņi taču visu saprot. Arī baidās.

Mamma ziņas vairs neskatās, bet, kad vasarā biju Krimā, redzēju, ko viņiem rāda – tādas muļķības! Un cilvēki tic. Satieku kādu paziņu, un tas sāk man šo propagandu stāstīt. Saku: "Kāpēc nepajautājat man? Vai jūs man neuzticaties? Pajautājiet man, es tur dzīvoju!" Mani bērni skolā mācās ukraiņu valodā, bet mājās mēs sarunājamies krieviski. Darbā tikai dokumentācija ir ukraiņu valodā, bet savā starpā daudzi runā krieviski. Tāpēc, ka ir jau gados, atbraukuši no Krievijas pēc Maskavas Aviācijas institūta beigšanas.

Arī uz ielas, sabiedriskajā transportā runājam krieviski. Un mūs saprot. Neviens pie sienas neliek.

Par kādu apspiešanu var būt runa? Nejūtu nekādus ierobežojumus! Puiši, kuri beiguši augstskolas ukraiņu valodā, savā starpā sarunājas ukrainiski, bet, ja nokļūst sapulcē, kur ir krievvalodīgie, mierīgi runā krieviski. Visi cits citu saprot!

Mana mamma tagad saka – "Es nedomāju, ka nonāksim tik tālu, Krievijas tauta nekad no šī nenomazgāsies..."

Svešie

Jau kara pirmajās dienās Olenas draudzene, kurai piederējis veikaliņš, nolēmusi to slēgt un produktus bez maksas izdalīt Irpeņas iedzīvotajiem. Olena devusies palīgā safasēt un izdalīt cepumus. Un pamanījusi rindā dīvainus cilvēkus, vīriešus.

"Viens līdz 30 gadu vecuma, bet vairums – pāri 30, 40. Pēc tam redzēju viņus arī pilsētā. Daudz. Kas viņi bija? Redzams, ka tie noteikti nav mūsējie, Irpiņa nav tik liela, pazīstam cits citu. Atnāca, klusēja, paņēma cepumu paciņu, aizgāja. Ģērbušies kaut kādās salasītās drēbēs, kas īsti labi neder, tādi saburzīti, dzeltenām sejām, ar bārdu apauguši. Ievēroju, ka vienam rādītājpirksts aptīts ar zilu izolācijas lentu. Kļuva neomulīgi, bet pateikt neko nevaru, izdarīt arī ne, jo nezinu, vai viņam ir ierocis vai nav".

Sarunas nobeigumā Olena saka: "Agrāk dzīvojām, kalām plānus, bija kaut kāds nākotnes redzējums, tagad jau vairs nezīlēju, kas būs rīt, parīt. Šodien ir labi, vīram piezvanīju – dzīvs, vesels, un paldies Dievam!"