Televīzijas žurnāliste Maija Migla-Streiča šogad tikpat kā nav veidojusi sižetus par lauku cilvēkiem, kas bija viņas nodarbošanās pēdējos gados. Tā vietā viņa raksta stāstus par saviem TV kolēģiem un kopīgi piedzīvoto, bet vēl pirms tam pabeidza savu pirmo grāmatu – romānu, kura varoņiem ir reāli prototipi un kuri visi ir liepājnieki.

Pirms gadumijas portāls irliepaja.lv sarunājās ar kādreizējo liepājnieci.

Vai top nākamā grāmata?
Biju uzrakstījusi piecdesmit stāstus, lielākoties par laiku, kad televīzija bija Āgenskalnā, bet arī no mūsdienām, no Zaķusalas. Ieminējos izdevniecības "Zvaigzne ABC" darbiniecēm, viņas izlasīja un palūdza, lai papildinu vēl ar kādiem [stāstiem]. Tagad zvanu kolēģiem, kopīgi atceramies – "Ai, bet tas taču bija tā!" – un rakstu. Janvārī gatavojos iesniegt izdevniecībā.

Kas tie ir par stāstiem?
Kad televīzija vēl bija Āgenskalnā,

laiki bija drūmi, bet mēs paši – jauni, un mums prātā nāca visādas dullības,

izjokojām cits citu. To arī rakstīju. No Zaķusalas laikiem joki vairāk saistās ar dažādiem komiskiem atgadījumiem filmēšanu laikā, nevis savstarpēju izjokošanu.

Grāmatai ir divas daļas – "Āģenes stāsti" un "Zaķusalas ritmi", grāmatas nosaukumu biju iecerējusi "50 TV aizkadri ar smaidu", bet, iespējams, būs 70 "aizkadri".

Joprojām strādā televīzijā?
Līdz šā gada beigām man ir līgums ar televīziju, taču tā kā gribēju pabeigt grāmatu "Matildes gadsimts", jau gada sākumā pārtraucu taisīt sižetus "TV Panorāmai". Veidoju stāstus par lauku cilvēkiem, un man tas ļoti patika, iespējams, būtu turpinājusi, bet uznāca kovids, un televīzijai radās jaunas tēmas.

Tavus stāstus izdos "Zvaigzne ABC" un arī "Matildes gadsimts" klajā nāca šajā izdevniecībā.
Tā bija tik patīkama sadarbība! Izdevniecība neko neuzspiež autoriem, viss notiek tik delikāti, pavisam citādi nekā televīzijā, kur viss tiek pateikts ļoti strikti: "Tas nekur neder!" vai "Tas viss ir jāpārtaisa!". Strādājām kopā ar redaktori Zaigu Lasenbergu, kura, starp citu, bijusi redaktore arī daudzām Ērika Kūļa grāmatām, un no viņas dzirdēju tikai: "Varbūt varam šādi..." un "Kā jums šķiet, vai šis vārds te iederētos?"

Vai "Matildes gadsimts" jau ir nopērkama?
Grāmatu var pasūtīt, piezvanot uz no "Zvaigznes ABC" grāmatnīcām, pēc tam norunātā laikā var aiziet pakaļ.

Kāpēc devi grāmatai tieši šādu nosaukumu? Par kuru gadsimtu ir runa?
Par pagājušo, un Matilde visu to ir izdzīvojusi. Dzimusi 1903. gadā un mirusi 1997. gadā, tikai trīs gadus pirms jaunā, 21. gadsimta atnākšanas.

"Matildes gadsimts" bija mans pirmais grāmatas nosaukums, un izdevniecībai tas patika labāk nekā otrs, ko biju devusi pēc tam, kad draudzene, kurai iedevu izlasīt manuskriptu, apšaubīja, vai "Matildes gadsimts" ir labs nosaukums.

Vai Matildei ir reāls prototips?
Matildei ir reāls prototips – mana vecāmāte – un reāli ir viņas vecāki Ernests un Made, reāli ir viņu četri bērni, Matildes māsas un brālis. Stāsts ir par viņiem visiem. Ernests bija ostas strādnieks, nesa mājās zelta rubļus. Made saimniekoja pa māju.

Katram no Mades bērniem bijusi ārkārtīgi interesanta dzīve. Viena no meitām – Elza – sāk strādāt "Romas viesnīcā".

Matilde aizbrauc uz laukiem, kur sastop savu nākamo vīru Kristapu, un abi atgriežas Liepājā, Velnciemā uzceļ mazu mājiņu. Tad ir vēl viena meita, Anna, viņas dzīvesstāsts ir diezgan traģisks. Annas vīrs bija talantīgs kokgriezējs – mans dēls Kaspars vēl tagad sēž pie rakstāmgalda, ko viņš taisījis. Kad Liepājā ienāca vācieši, Anna ar vīru bija paslēpuši vienu no savējiem noklīdušu krievu. Bet krievs bija kaut kur izgājis un viņu noķēra. Anna ar vīru vispirms nonāca Salaspils koncentrācijas nometnē, pēc tam cietumā, bet padomju laikos viņai bija jāpiedzīvo čekas mocības – regulāri bija jābrauc uz Rīgu skaidroties, kāpēc viņu tomēr izlaida no cietuma.  

Matildei piedzimst meita Austra, arī viņai ir reāls prototips – mana mamma. Izmantoju mammas 1947. – 48. gadā rakstītās dienasgrāmatas. Toreiz viņai bija 18 – 19 gadu, viņa mācījās Liepājas pedagoģijas skolā. Pēc skolas aizbrauca strādāt uz Kuldīgu, satika Kuldīgas rajona komjaunatnes organizācijas pirmo sekretāru – Aleksandru – un apprecējās. Piedzimst meita Maira, kas tā kā būtu es. Esmu likusi grāmatā arī savas bērnības atmiņas, bet ir arī daudz fantāziju, piemēram, kā satieku sava tēva meitu. Patiesībā nekad neesmu satikusi. Mainīju arī vārdus – sākot ar maniem vecākiem.

Lai raksturotu laikmetu, daudz esmu izmantojusi arhīva materiālus, piemēram, aprakstot izvešanas – tur viss balstīts dokumentos, nekas nav sagudrots. Ik pa laikam, jau sākot ar 1910. gadu, liku iekšā arī tādas laikmeta liecības kā izrakstus no tā laika avīzēm, daudzas no kurām iznāca Liepājā. Piemēram, sākoties ulmaņlaikiem, visa ģimene sanāk kopā pie Matildes Velnciemā, sēž ap galdu un pārrunā notikumus.

Tik daudz dzīvesstāstu – tādai grāmatai jābūt apjomīgai.
Vairāk nekā 400 lappušu!

Kurā brīdī beidzas tavs stāsts?
Aprauju stāstu pēc tam, kad mana tēva prototips Aleksandrs mirst. Tas ir 1968. gads, man pašai tobrīd ir 19 gadu, esmu sākusi studēt.

Vai var teikt, ka "Matildes gadsimts" ir arī grāmata par Liepāju, kā to liek nojaust vāka bilde?
Jā, noteikti. Grāmatā vēl parādās tikai Kuldīga, uz kuru Matildes meita aizbrauc pēc studijām un kur sapazīstas ar savu nākamo vīru. Taču vēlāk Austra atgriežas vecāku mājiņā Velnciemā. Viņai gan tā nepatīk, Austra to sauc par suņubūdu. Kad Austras vīrs sāk strādāt čekā un tiek pie lepna dzīvokļa centrā, viņa beidzot ir laimīga. Tā rodas plaisa starp Austru, kas kļūst par komunisti, noliedz reliģiju, un pārējo ģimeni, kura ir nacionālistiski noskaņota.

Vai grāmatai būs turpinājums?
Arī izdevniecības darbinieces man jautā – "Bet kas notika tālāk?". Runājot par "Matildes gadsimtu", es rakstu pārsvarā par cilvēkiem, kuru vairs nav dzīvo vidū. Ja rakstītu turpinājumu, visi prototipi ir dzīvi. Vienīgais, par ko varētu rakstīt, varētu būt 70., 80. gadi, kad sāku strādāt televīzijā – atceros tik daudzus notikumus no šiem laikiem. Bet galvenā varone tad noteikti nebūtu es, tā varētu būt kāda jauna žurnāliste, kura tikko sākusi strādāt.

"Matildes gadsimtu" es sāku rakstīt, nedomājot par to, ka iznāks grāmata. Rakstīju sev.

Man bija ļoti interesanti noskaidrot, kas noticis tajā gadā, kad piedzima mana vecāmāte. Kas tajā laikā notika Liepājā? Meklēju laikrakstu arhīvā un arī atradu, jo viss ir digitalizēts.

Cik liela nozīme Liepājai bijusi tavā dzīvē?
Vislielākā! Bērnība, jaunība, vecāmamma, viņas skaistais dārzs Velnciemā, 1. vidusskola, institūts, Liepājas literātu apvienība, pirmie dzejoļi. Liepājā es apprecējos, te piedzima abi mani bērni.

Nez, kā liktenis būtu izveidojies, ja Migla (Andrejs Migla – irliepaja.lv) nebūtu aizrāvis mani uz Rīgu.

Un kā ir šodien?
Vēl tagad Liepāja man ir nozīmīga. Ir tāda nostalģija! Tā patīk atbraukt uz Liepāju, vienmēr gribu visu izstaigāt, līdz jūrai aiziet. Viss ir tuvs, pazīstams un mīļš. Te ir draudzenes, mazbērni. Sirds velk uz to pusi.