Turpinām publicēt Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatu.1919. gada februārī – tās pašas drūmās ikdienas bažas par to, kā izdzīvot ar sabiedriskos darbos nopelnīto mazumiņu.

Taču iekrāsojas arī citas notis: atkal  tā laika jautājums – kas to būtu domājis, ka gan uz vācu teātra skatuves kāju spers latviešu aktieri un latviešu publika, kam līdz šim nācies spiesties šaurajās Latviešu biedrības telpās Jaunliepājā, nu piepildīs ne tikai "gaļorku", bet parteru un, nu brīnumi, pat ložu sēdekļus!

1919. gada 1. februāris.
Saņēmu 30 rubļus par nostrādātām 6 dienām pie sabiedriskiem darbiem Pērkonē. Nākamo nedēļu man darba vairs nav. Jāgaida atkalt līdz nāks kārta.

Liepājā šinīs dienās iznāk jauns kreisās strādniecības laikraksts, saucas "Liepājas Arodnieks". Kā redaktors parakstās kāds E.Tomsons.

1919. gada 2. februārī.
Aizejam ar savu draugu Andreju D. uz Liepājas Latviešu skatuves biedrības teātra izrādi "Melnie kraukļi" pilsētas teātrī. Šajā mākslas templī mūsu kājas sper pirmos soļus. Vietas esam izpirkuši par 7 kapeikām galerijā. Iegājuši plašajās telpās, no sākuma it kā apmulstam.  Jūtamies pārāk kautrīgi un nedroši.   

Ir arī, ko skatīt un redzēt. Metamies pa trepju trepēm uz augšu, līdz sasniedzam savas vietas.

Sākas izrāde. Zāle ļaužu pārpildīta. Mums, "gaļorčikiem" pavisam neapskaužams stāvoklis, ņemot vērā to, ka bijām "kungi" tikai stāvvietās un pie tam vēl citiem aiz mugurām. Skaties nu!  Kaut kur tur, dziļi lejā, kaut ko saskatījām gan. Dzirdējām arī stiprākās frāzes un izsaucienus. Bet luga mums ļoti patika. Saprotam ainas revolucionāru saturu. Aktieru spēle šķita lieliska, it sevišķi varējām jūsmot par galvenās varones Otīlijas Mucenieces reālo, pārliecinošo veidojumu  klostera priekšnieces lomā.

Piecu cēlienu garā luga beidzās, nolaidās priekškars. Zāli  pāršalca lielisks aplausu troksnis. Vistrakāk klapējām rikas mēs, "gaļorščiki", mēs, nožēlojamie pirmziemnieki mākslas templī.

Gājām mājās un bijām kā apreibuši no baudītiem iespaidiem. Daudz nu bija, ko stāstīt un izsaukt atmiņā redzēto.

1919. gada 3. februāris.
Ar cirvi un ragaviņām dodos pāri ezeram uz Friča birzi* pēc malkas.

*Friča birzs. Pirms pirmā pasaules kara ļoti populāra atpūtas vieta ar mežaparka apstādījumiem Liepājas ezera pretējā krastā.
 
1919. gada 4. februāris.
Braucu atkal pēc malkas. Vakar tādu mazumiņu pārvedos. Šodien jālūko pārvest krietnāku vežumeli, ja vien manas vecās un mazās ragaviņas būs spējīgas turēt. Ar šām domām kavēdamies, esmu sasniedzis birzi.

Tā ir ļaušu pilna. Visi strādā vaiga sviedros: zāģē, cērt. Guļ slaikie bērzi, sakrituši juku jukām. Tos sagarina gabalos  un krauj uz ragavām. Atskan klaigas un kliedzieni, kokiem gāžoties. Ļaudis skrien, kampj aizelsušies, kaut tik otrs  neaizņemtu labākos kokus , un pats nepaliktu tukšā. Skaistajai bērzu un apšu birzij pienākusi pēdējā stundiņa.  Ja tā iet, tad rītu vai parīt no viņas [nekā] nav.

Uzkrāvis dažas rokas resnuma alksnīšus, dodos ar savu "vezumu" ārā pa labi pazīstamiem grāvjiem uz ezeru. Man pretim nepārtraukti nāk jauni birzes "iekarotāju" bari. Vīri, sievas, bērni dažādos vecumos, – tie nepārtrauktā straumē plūst pāri ezeram, lai dotos "ģenerāluzbrukumā" kādreizējai tik iecienītai izpriecas vietiņai – Friču birzei.

1919. gada 6. februāris.
Šodien parādījies jauns laikraksts, kurš saucas "Strādnieku Avīze". To izdod LSDSP* Liepājas organizācija.  Numurs maksā 12 kapeikas.

*LSDSP – Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija.

1919. gada 10. februārī.
Pagaidu valdība izsludina mobilizāciju Pērkones pagastā. Jāierodas visiem vīriešiem no 19 līdz 21 gadam.

1919. gada 12. februāris.
Šodien mobilizē gaviezniekus, vakar mobilizēja grobiņniekus. Jaunmobilizētos ieģērbjot vācu kareivju drēbēs un sūtot uz fronti, kura pašreiz atrodoties pie Ventas. Apbruņojumu, kā dzird, arī saņemot no vāciešiem.

1919. gada 14. februāris.
Pagaidu valdība izsludina kara stāvokli uz sešiem  mēnešiem visā no lieliniekiem neieņemtā apgabalā.

1919. gada 15. februāris.
Pilsētas valde finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ uzteic šodien darbu visiem pie sabiedriskiem darbiem nodarbinātiem strādniekiem. Bēdīgi! Vairākiem tūkstošiem  no Liepājas strādniecības atkal nostājas priekšā baigais  jautājums, ko ēst, ko iesākt. Tie paši pieci rublīši, ko saņēmām pie sabiedriskiem darbiem, palīdzēja izvilkt vienīgi kailo dzīvību. Bet kas būs, ka tos pašus vairs nesaņemsim?

Man pavisam bēdīgas "šanses". Zupu kā piederīgam pie "sīkbirģeļu" klases sociālās apgādes komiteja man neizsniegs (skaitos kā mantinieks pie nekustāma īpašuma*. Un līdzekļu, no kā dzīvot, nedz man, nedz arī mātei nav.

*Koka dzīvojamā mājiņa Mēmeles, tagad Klaipēdas ielā 27

1919. gada 17.februārī.
Pēdējā nedēļa pie sabiedriskiem darbiem. Drūms garastāvoklis visiem. Klusēdami stumjam truļus (vagonetes), negribas nevienam labprāt vairs runāt. Posts un nenovēršams trūkums  rēgojas acu priekšā...

1919. gada 22. februāris.
Saņēmu algu par 6 dienām – 30 rubļus. Un šī būs mana pēdējā peļņa! Cik ilgi es ar viņu iztikšu? Labi, ja, "stipri siksnu savelkot", nedēļas divas.  Un pēc tam cits nekas mums neatliksies, kā stiept kādu "krāmu" uz "uteni". Ar šādām domām kaudamies,  dodos uz mājām. Pa ceļam nopērku laikrakstu. Tur – vesela sensācija! Atklāta sazvērestība pret Latvijas Pagaidu valdību. Vainīgie ir kāds zviedris (?) un barons Stoks*. Tie arestēti.

Jā, baroni "strādā"! Laikrakstā "Strādnieku Avīze" šad un tad parādās korespondences no laukiem, kur tiek ziņots par vācu baronu izraisītiem terora aktiem pret latviešu progresīvo inteliģenci. Ir vairāki upuri.

* Iespējams, bijis rakstīts Striks, grūti salasāms rokraksts.

1919. gada 23. februārī.
Pēc ilgāka laika atkal man izdevība redzēt teātri. Uzveda 5 cēlienu drāmu "Septītais bauslis". Patika tīri labi.  Žēl, ka nevaru biežāki apmeklēt teātri.

1919. gada 26. februāris.
Nav vairs kurināmā. Dodos uz Friča birzi pēc malkas.

1919. gada 28. februāris.
Saņēmu papildu maizes karti.