Turpinām iepazīstināt ar Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatā vēstīto. Šajā reizē – 1920. gada jūnijs un maza pārmaiņa rakstu darba saturā – Jānis kļūst par būvstrādnieka palīgu un laucinieku.

1920.gada 12.jūnijs.
Kara ostas darbnīcās sabiedriskos darbos nodarbinātos strādniekus atlaiž, izņemot tik dažus. Arī es esmu iekš atlaistiem.

1920.gada 13.jūnijs.
Svētdiena. Priekš pusdienas sauļojos jūrmalā. Pēc pusdienas aizgāju uz masu sapulci Pilsētas teātrī. Runāja sociāldemokrātu partijas biedrs Petrevics* par tagadējo momentu. Sapulce noritēja mierīgi.

*Andrejs Petrēvics, 1883.–1939. Jurists, sabiedriskais un olitiskais darbinieks, Tautas padomes loceklis un visu Saeimu deputāts no LSDSP saraksta. Dzimis Grobiņas pagastā.

1920.gada 22.jūnijs
Jaunā "maizē" esmu ekspresis – kūlijs. "Velns" zina, kas vēl būšu. Šorīt biju izgājis meklēt darbu. Kāda "madāma" salīga priekš grozu nešanas no tirgus. Nopelnīju jaunā amatā veselus piecus rubļus.

1920. gada 25. jūnijs.
Jāņi pavadīti. Stāvu tiltgalā un gaidu atkal, vai negadīsies kaut kur kāda ''šansīte". Ilgi jau kurnu. Apnicis. Te pienāk pie manis kāds maza auguma vīrelis un piesola darbu uz laukiem. Esmu ar mieru izbraukt un darīt katru darbu, lai tikai nebūtu jākar zobi vadzī. Vīrietis uzdod savu adresi un liek pienākt, lai kopīgi brauktu uz jauno darba vietu – uz Vec-Drogu "Gludaušķu"* mājām. Vēlā naktī arī tās sasniedzam. Vairāk kā desmit kilometrus ar krietniem nesamiem esam nogājuši kājām. Saimnieks vēl mums iedod vakariņas, pie galda tiek nolīgts mans atalgojums. Tas ir sevišķi ievērības "cienīgs": strādāt amatniekiem pie rokas pie būvdarbiem, ēst četras reizes dienā un naudā 15 rubļi dienā; tas pirmā nedēļā, vēlāki pielikšot, ja darbi veikšoties. Tā vienojamies, un jau rītu jāķeras pie darba šim pašam mazajam platplecīgajam vīrelim "pie rokas".

Eju gulēt kopā ar "jauno meistaru" uz laidaru augšu. Ir vēla nakts.

*Vecdrogas. Tagad Aizputes novada Kalvenes pagasts.

1920. gada 26.jūnijs.
"Meistars" modina agri. Saule tikko uzlēkusi, kad stājamies darbā. Man ierāda darbu. Jāapteš baļķis pēc novilktas šņores. Paņēmis cirvi, ķeros pie darba. Cērtu. Pēc dažiem cirtieniem roka pagurst. Tad saņemos un no jauna cenšos cirvi noturēt rokās, bet neveicas. Brīžiem cirvis no krietna belziena dziļi ieslīd baļķī, ieņemdams "bedri". Tad atkal, rokām atslābstot, "lēkā pa virsu". "Meistars" noskatās un saka: "Nekas, nekas. Pieradīs! Ar laiku ies!"

Viņam nekas, bet man nav vēl pirmās dienas vakars, kad abās rokās milzu tulznas! Tās neganti sūrkst. Apmierinos, ka neierastā darbā pieradīšu, un rītu ies labāki.

Pienācis ilgi gaidītais vakars. Lēni kāpju kā noguris ceļinieks uz staļļa augšu, lai īsajā nakts sprīdī atpūtinātu locekļus.
 
1920. gada 27.jūnijs.
Svētdienas rīts, varēta ilgāki pagulēt, bet "meistars" mani agri ceļ augšam. Viņš grib, lai iet līdzi tuvējā pļavā mācīties pļaut. Esmu ar mieru. Kas zin? Varbūt tuvākās dienās saimnieks liks atlikt pie malas būvdarbus un pavēlēs nākt talkā pie siena pļaušanas. "Meistars" iedod man izkapti un abi dodamies pļavā izmēģināt roku. Viņš rokā izkapti ņem pirmais un izlaiž spaili līdz galam. Tad ņemu rokā es, laižu zālē, bet izkapts dzen niķus: vai nu ielien gals zemē jeb pāršļūc pa virsu. Ilgi noņemos, līdz kaut cik iemanos viņu kā nākas rokās valdīt. Izpļauju ar stipru piespiešanos dažas spailes, tad vairāk neiet. Esmu jau noguris. Metam pļaušanas "skolu" pie malas un ejam brokastīs. Tās ieturam pie liela galda klētī.

Klētī arī saimnieks iekortelējies ar visu savu dzimtu, līdz uzbūvēs jauno dzīvojamo ēku.

Dzimta "Gludaušķu" saimniekam liela: kopā ar pašu diviem veciem pavisam 8 galvas. "Devītā galva", saimnieka vecākā (meita), esot aizgājusi prom no dzimtās sētas un kalpojot citur par meitu. Bez šīs lielās pašu saimes vēl ir sveša meita – kalpone. Mēs divi – pilsētas "amatnieki". Un vecis, šķindeļsitējs, tepat no apkārtnes. Tātad kopā pavisam saimniecei vajadzēja rūpēties par divpadsmit "dvēseļu" paēdināšanu.

Par kostīti nevaru sūdzēties, tā pagaidām vēl apmierinoša. Redzēs, kā būs uz priekšu. Saimnieks jau šad tad izmet pa vārdam, ka grūti nākas pašlaik ar sviestu un citām spēkbarības vielām. Nākšoties drīzi iepazīties ar siļķi un viņas "slaveno asti".

Pēc brokastīm "meistars" mani ved uz tuvējām "Aucenieku" mājām. Viņam tur jānokārtojot dažas darīšanas. Tur uzturoties, man krīt acīs kāda braša, balamutīga meiča. Gados nu gan par mani labi vecāka, bet diezgan pievilcīga. Viņa šad un tad pamat acis arī uz mani. Esmu ļoti kautrīgs, acīs "mērķēt" nevaru. Tās uz viņas uzmetienu nogriežas sānis.

No "Auceniekiem" atpakaļ nākot, iegriežamies meža. "Meistars" grib izmeklēt priekš mazām ragaviņām slieces. Izmeklējas piedienīga lietaskoka un ejam mājās.

Pēcpusdienā vēl aizejmu uz mežu, bet kopā ar saimnieces dēlu, kurš, grib izmeklēt koka priekš izkapts kāta. Nozāģējam krietnu apsi un stiepjam uz pleciem mājās. Tur iznāks vairāki izkapts kāti un man kocenes.

1920.gada 28.jūnijs.
Trakoti karsts. Taisni saules svelme "līst" uz mūsu mugurām. Strādājam šodien pie pašas ēkas. Piestiprinām ūdens dēli, iekaļam stenderes, piestiprinām štutes un vekseli.

1920. gada 29.jūnijs.
Karstums nemaz negrib mazināties. Strādājot bieži jādzer. Sviedri līst pie mazākās kustēšanās. Kad būta uz laktām uzsisti "šķindeļi"*, kas tad mums nekaitētu! Strādātum ēnā kā kungi. Izsaku savas domas meistaram.

*Šķindeļi. Zāģētu egļu dēlīši vai gareniski plēstas apšu koka skaidas ēkas apjumšanai.