Maija sākumā mūsu pusē ciemojās Nīderlandes Karalistes vēstniece Latvijā Klaudija Pīterse (Claudija Pieterse) un vēstniecības darbiniece Ilze Ambrasa. Tik augstas amatpersonas interese par Vērgali un Ziemupi nebija nejauša, bet gan saistītas ar Nīderlandes pilsoņu, kara laika traģēdijas upuru, piemiņu. Vēstnieces kundzes braucienu šajā pusē sagatavoja un viesus uzņēma Vērgales skolas vēstures skolotāja Mirdza Sīpola.

Te mazā atkāpē jāmin, ka kara apstākļos, 1945. gada ziemā "Kurzemes katlā" tūkstošiem karotāju un civilo iedzīvotāju dzīvības tika izdzēstas gan zaldātu pozīciju ierakumos, gan karaceļu malās, gan dzīvokļos, bumbu patvertnēs, vai aizrautas ledainās jūras dzelmē. Uz šo nāves bakhanāliju fona tāds notikums kā holandiešu darba rotā mobilizēto Nīderlandes vīriešu bojā eja ugunsgrēkā netālu no Ziemupes šķiet visai "sīka" epizode.

Holandieši, mobilizēti darba dienestam, un, pildot vācu virsnieku pavēles, strādājuši jaunās, Liepājas – Ventspils dzelzceļa līnijas būvē

Ploces apkārtnē, kā arī citu Kurzemes vācu karaspēka apgādes ceļu uzturēšanā. 1944. gada rudenī būvrotas zēni, līdz krūtīm mirkstot jūras saltajā ūdenī, gar piekrasti līdz pat Pāvilostai dzinuši pāļus munīcijas kuģu piestātnēm, kuras vietējie dēvējuši par desanta tiltiem. Līdz pat šim laikam kādas bijušā muliņa pāļu rindas saglabājušās piekrastē pie Ziemeļu fortiem un Saraiķu jūrmalā.

Holandiešu darinātā muliņa pāļu rindas Saraiķu jūrmalā.

Darba dienesta rotas apmešanās vieta bija Ziemupes pagasta "Zābru" māju labības šķūnis. Pašu holandiešu apgāde vāciešiem nebija prioritāte – viņi nebija ieskaitīti kaujas vienībās, tiem nebija ieroču, tādēļ vietējie bieži redzēja tos nokoptajos laukos meklējam sasalušus kartupeļus vai saknes.

"Vienā istabā desmit un kambarī sešas vietas, kur ievietoja galīgi novārgušus un slimos. Ģērbti viņi bija vācu armijas drēbēs bez ieročiem. Priekšnieki un apsardze bija vācieši. Tie dzīvoja kaimiņos, "Vernāta" mājās. Tur bija arī kalēja smēdē ierīkota virtuve, kur vārīja no kritušiem zirgiem zupu. Novājējuši un utu pilni viņi staigāja kā ēnas, slimodami ar caureju un nespēku. Sanitārs un viens no šķūņa iemītniekiem, kas nāca pie mana tēva sasmēķēt, teica, ka viņi esot 150*. Šķūnī no akmeņiem paši bija iemūrējuši primitīvu krāsni un no salmiem un koku kārtiņām izkrāvuši mazāku nekā istabu, lai būtu siltāks. Lielajām šķūņa durvīm izzāģējuši arī mazākas durvis, lai lielās nav jāvirina... Tad, 6. janvārī, sanitārs teica, ka rītā viņi iešot prom uz Alsungu.

Tanī naktī šķūnis nodega, kur arī sadega daudz holandiešu.

Divus apdegušos atnesa uz istabu, bet arī tie nomira. Divus veda uz slimnīcu, bet teica, ka arī tie ceļā nomiruši...

Rītā, kad dzīvi palikušie bija saskaitīti, tad tas, kas nāca pie mana tēva sasmēķēt, (tas bija izglābies) teica, ka dzīvi palikuši 80. Tātad – sadeguši un nomiruši bija 70. Tad atveda zārkiem līdzīgas sanaglotas kastes, kur mirušos un sadegušos kaulus salasīja un aizveda uz Vērgales kapsētu apglabāt."**

Šī traģēdija arī pēc septiņdesmit septiņiem gadiem nav viesusi skaidrību par notikušo. Pēc "Zābru" mājās dzīvojošās Līnas Iesalnieces atstāstītā, holandieši naktī iededzinājuši toreiz tā sauktās ploškas – tauku lākturīšus. Ugunsgrēks no tādas varētu būt visizskaidrojamākais iemesls. Bet ir arī citas versijas: pēc darbu pabeigšanas vāciešiem šī primitīvi nodarbinātā "neāriešu" rota nebija vajadzīga, vien tik, kā liekas mutes. Tad nu vācieši arī esot šķūni aizdedzinājuši no ārpuses (piesteigušies glābēji esot atraduši, ka liktenīgās durvis šķūnim esot bijušas nobloķētas no ārpuses).  Vēl vainoja padomju partizānus un krievu izlūkus. Tie bija manīti netālu – Apriķu un Cīravas mežu masīvos. Taču nekādas represijas pret Ziemupes vai Vērgales iedzīvotājiem, kā tas bija noticis Zlēkās, nesekoja.

Nīderlandes Karalistes vēstniece Latvijā aizdedzina svecīti vietā, kur iespējams, atdusas viens no bojā gājušajiem nīderlandiešiem.

Neskaidrības šodien mulsina arī Vērgales pagasta muzejā atrodamie dokumenti par kapsētā apglabātajiem. Pēc novadpētnieka Alfrēda Šnipkes (1932.-2005.) sarakstītās grāmatas "Vērgale laiku lokos", Avots, 1992.,176.lpp., dūmos noslāpušie holandieši apbedīti Vērgales kapsētā pa labi no baznīcas. Taču 1998. gadā, kad Saldus Novadnieku pagastā no visas Kurzemes, arī no Vērgales, tika izrakti un aizvesti pārapbedīšanai vācu karavīri, dokumentos minēts tikai viens holandietis, miris 1944. gada 31. oktobrī. Vai bojā gājušie holandieši tiešām ir pārapbedīti Novadnieku pagastā, vai arī joprojām atdusas Vērgales zemē? Joprojām nav skaidrības par "Zābru" upuru skaitu. Esmu dzirdējis par aptuveni 70 līdz 90, bet Latvijas Brāļu kapu komiteja vēstulē Latvijas Sarkanajam Krustam min 24!

Pēdējā laikā, turpinot pētīt šī skumjā notikuma apstākļus, vēsturnieks Gatis Krūmiņš dažādos Nīderlandes avotos atradis Vērgalē apbedīto holandiešu sarakstu, taču droši vien šī informācija nav pilnīga. Kā piemērs par to ir fakts, ka, pārapbedot holandiešu darba rotas karavīrus, vienu no apbedījumiem atstāja Vērgales zemē, jo virs tā pa šiem gadiem ir sakuplojusi liela liepa. Šis emocionālais fakts arī rosināja Klaudiju Pīterses kundzi pie liepas iedegt piemiņas sveci. Atvadoties vēstnieces kundze pauda, ka parūpēsies, lai kāds no Nīderlandes vēsturniekiem beidzot pieliktu punktu Ziemupes traģēdijas apstākļu noskaidrošanai un piemiņas zīmes iekārtošanai.

P.S.
1998. gadā Vērgalē bija ieradies vienīgais no bojā gājušajiem Nīderlandes pilsoņu piederīgajiem Jacobus Otto de Visers. 1945. viņam bija četri gadi.  Vērgales skolas vēstures skolotājas Mirdzas Sīpolas viesmīlīgi uzņemts, de Visers apmeklēja tēva bojā ejas vietu "Zābrus", un pēc tēva vēstulēs minētajiem nosaukumiem apbraukāja Liepājas apkārtni.

*Holandiešu darba rotas skaitliskais sastāvs joprojām ir tikai aptuvens.
**No "Zābru" māju iedzīvotājas Iesalnieces atmiņām. Rakstītas 1992. gadā. Atmiņas glabājas Vērgales pagasta muzeja krājumā.


Uzziņa
17 no Ziemupes ugunsgrēkā bojāgājušajiem Nīderlandes pilsoņiem, kuri līdz šim identificēti dažādās digitālajās datu bāzēs un arhīvos, ar dzimšanas datiem un vietām, oriģinālajā transkripcijā.

BERG, Johannes van den, 1 Oct. 1894, Kralingen. Won. Rotterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen, Letland.
BRENK, Gerrit Johannes van, 13 Dec. 1925, Kortenhoef. Won. Bussum. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
Gerrit Matser Geboren in Rheden op 7 oktober 1911, MATSER, Gerrit, 7 Oct. 1911, Rheden. Won. Naarden. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
GOOSSEN, Judocus, 22 Maart 1922, Amsterdam. Won. Amsterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
GRAAF, Hendrik de, 19 Nov. 1922, Zevenhoven. Won. Amsterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
HAGOORT, Arie, 25. Juli 1914, Rotterdam. Won. Rotterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
HOEKSTRA, Jan, 30 Juni 1921, Rotterdam. Won. Rotterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
HORST, Corstiaan van der, 23 Juli 1898, Rotterdam. Won. Rotterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
JONG, Klaas de, 25 Maart 1908, 's-Gravenhage. Won. 's-Gravenhage. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
KOOPMANSCHAP, Lambertus, 10 Jan. 1924, Amsterdam. Won. Amsterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
SCHAAP, Cornelis born on July 4, 1918 in Zandvoort (ir plaša ģeneoloģija)
STRUIJF, Petrus Franciscus, 1 Nov. 1923, Amsterdam. Won. Amsterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
VAN HOOGDALEM Marinus 29 juni 1923 in Schiedam, Zuid-Holland
MEIJ, Theodorus van der, 24 Sept. 1925, Noordwijkerhout. Won. Haarlem. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
VISSER, Jacobus Otto de, 13 Maart 1912, Rotterdam. Won. Rotterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland), (dēls bija Latvijā)
VOS, Joannes Antonius Petrus, 11 Maart 1922, Amsterdam. Won. Amsterdam. † 5 Jan. 1945, Seemuppen (Letland).
WIEL, Martinus van der, 3 April 1906, Schoten gem. Haarlem. Won. Voorst. † 5 Jan, 1945, Seemuppen bij Libau (R.)