Paceļot un sašķindinot vīna glāzi ar 3. augusta jubilāri – Liepājas „zaļo māti” Inesi Eisteri, atcerējos par paša piedzīvoto saistībā ar šo vitālo personu.

Toreiz, 1998.gada pavasarī, ar Inesi „saķērāmies” it skarbi, viens otram veltot nosacītās pieklājības formās ieturētus epitetus.

Tajā pavasarī, gadu kā par mēru ievēlētais Uldis Sesks, bija izrādījis pretimnākošu laipnību un arī Finanšu komitejā bija pozitīvi lemts par naudas atvēlēšanu Sv.Trīsvienības baznīcas dārza koku apzāģēšanai.

Tas bija ļoti nepieciešams, jo izrādījās, ka viens no iemesliem, kāpēc sabrūk baznīcas akmens apdares detaļas, ir koku ēnas radītais mikroklimats, kura dēļ gaisa relatīvais mitrums bija vairākas reizes lielāks par to, kāds bija, piemēram, pie viesnīcas „Līva” ieejas. Arī vēsturiski baznīcu apjozusi tikai zema koptu liepu rinda, ne tagadējais „mežs”, kas aizsedz šo lielisko arhitektūras pērli.

Par aptuveni Ls 300 pilsētas naudas kokus apzāģēt bija uzdots toreizējai Labiekārtošanas sabiedrībai, kas tajā laikā atradās Franču ielā.

Taču... darba dienas rītā, līdz ar pirmajiem motorzāģu rūcieniem un pacēlāja dīzeļa trokšņiem, baznīcas dārzā atskanēja arī citas, tik neraksturīgas skaņas. Tās bija spalgas sieviešu balsis, kas protestēja un paģērēja apturēt „šo cūcību” un, gluži kā Tālavas taurētājam, „kāpt lejā” un „atdot tauri”. Sevišķi skaļa un pat „caurspiedoša” bija Ineses Eisteres, toreizējā „Liepājas zaļā centra” vadītājas balss.

Lieki piebilst, ka vīriem nervi neturēja, un tie, dažus nokaltušos zarus zemē dabūjuši, arī kopās lejā. Tomēr tā atstāt darbu pusratā nevarēja, un kopā ar Labiekārtošanas sabiedrības vadītāju Arkādiju Leini nolēmām, ka rīta agrumā tas gan varētu ritēt bez šiem emocionālajiem blakus efektiem. Taču ap četriem rītā, kad pacēlāja grozs tik tikko bija pietuvināts veco koku lapotnei, lejā sākās tas pats ļembasts.

Inese Eistere un arhitekte Ārija Rukute, gluži kā „zaļās dežurtantes” bija atkal nomodā par kokiem, sunīja domes amatpersonas, zāģerus, mani kā pieminekļu inspektoru un Juri Dambi kā manu priekšnieku. Atkārtoto „psihisko uzbrukumu” arī šoreiz Labiekārtošanas sabiedrības cilvēki neizturēja. Kaut kas jau tika apzāģēts, sevišķi gar Baznīcas ielas daļu, taču kopumā ierastā ainava nemainījās, un baznīcas dārza ēnas, kas arī šodien grauj Dievnama mūrus, turpina klāties pāri un ap to.

Jubilejas reizē – maksimāla cieņa Inesei Eisterei par viņas pūlēm nosargāt pilsētas zaļo rotu. Veselību un enerģiju turpmākās cīņās un gaitās!