(5.turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)


Kurā brīdī tad sākās lidošana?
Lidot sāku mācīties 1950.gadā. 1951.gada februārī braucām uz Rīgu pēc planiera "A-2", toreiz tas brauciens vienā virzienā aizņēma divas dienas. 1951.gada rudenī ar "A-2" izlidoju pirmajā patstāvīgajā lidojumā bez instruktora. 1952.gada februārī mani iesauca armijā un aizsūtīja uz akmeņlauztuvēm. Pēc armijas, 1955.gadā, atsāku lidot. 1956.gada augustā notika pirmās Baltijas republiku planieristu sacensības, tajās piedalījās 12 komandas, un liepājnieki palika trešie.


"1958.-59. gadā aizgāju no kluba, saikne vēl bija, bet aktīvi nedarbojos. Sievai nepatika..." Foto no G.Kopštāla personīgā arhīva.


Omīte, truši, ķinītis
Bet man jau bērnībā šausmīgi patika visi verķi, kas lido. Protams, patika bilžu darīšana. Jau pie vecātēva dzīvojot, kad biju 3.klasē, būvēju visādas skatuvītes – finiera kaste un iekšā visādas skatuvītes. Jo biju redzējis izrādi. Pirmo filmu redzēju "Palasā", kad biju pavisam maziņš – "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši". No Upmalas ielas pa Sarkanarmijas ielu gar Korķu fabriku, kur tagad ir TEC, izgāja ārā uz ostmalu, tur ar laivu pārcēlās pāri. Gāja tādas akmens trepītes uz leju – tagad tās visas ir nolikvidētas. Bija liela laiva, airētājs – viņam kastītē iemeta kaut kādu naudu, un tad pārcēla pāri uz Graudu ielas galu, un tad turpat arī bija kinoteātris. Tā kā jau bija redzēta tāda lieta. Par teātri ar kaut kas zināms bija jau. Un šo lietu attēlošana... Taisīju pat tādu... Uz papīra gabaliņa satin diegu un tad sasien tādas mazas lellītes no diega. Tādas man bija tur iekšā – ar šķēpiem no lāpāmadatas. Kaut ko funktierēju, un arī no grāmatām. Es ļoti daudz lasīju, sāku ar visiem žuliku romāniem – "Sarkanais riņķis", "Lips Tulians", un aizgāja līdz lielām grāmatām, līdz "Zemes atjaunotājiem". Gribējās arī to kino rādīt. Man bija mazi alvas karavīriņi, es paņēmu kurpju kasti, ieliku iekšā lampiņu, un otrā galā izgriezu to kino lodziņu un spīdināju uz sienas, uz palaga.


Opapu, omammu sasēdināju, suni – tas klausīgs bija, un rādīju vakarā viņiem ķinīti.

Tanī laikā bija tikai radio, nekas jau vairāk nebija. Tad no viena puikas – tas jau bija vācu, kara laiks. Korķu fabrikas direktors tur bija tāds Leo Laua, pusvācietis, sieva viņam bija ebrejiete, to Šķēdē nošāva, un dēls, kaut kur 2.kursā tehnikumā gāja. Un tas tētis bija aizbraucis pie paša Hitlera, lai dēlu tomēr atstāj dzīvu. Viņa saimniecības vadītāja...  Man liekas, ka tā mājiņa tur Kalpaka ielas galā vēl ir. Lielā ir fabrikas ēka, tad uz stūra ir kantora ēka, kas izdega, un pa vidu tāda mazāka, zemāka, tur viņš dzīvoja, un saimniecības vadītāja nāca pie omītes. Omīte bija tāda pārkupčene, viņa no zvejniekiem ņēma zivis – agri. Upmalas ielā viņai bija liela kūpinātava, uzreiz reņģes nokūpināja, un tūlīt uz tirgu. Viņa paslepus šeftējās arī vācu laikā, un saimniecības vadītāja no direktora nāca un nesa tam direktoram arī. Un viņa redzēja, ka man ir truši – es puišelis audzēju būros trušus. Bija paša taisīti būri. Un viņa teica – direktora kunga dēlam arī ir truši, un es vienreiz aizgāju viņai līdzi. Nu, viņam bija tādi, kādus es te nebiju redzējis, – visādi pūkaini, nu daždažādi. Runājāmies, un viņš man iedeva tādu kino aparātiņu – lampiņa iekšā, mazs rullītis ar rociņu griežams, un uz sienas īstas filmas varēja redzēt. Tad es to rādīju. Tas ķinītis sēdēja iekšā.


Kad manai pirmajai sieviņai visa tā lieta tur nepatika, nu, labi, tad es vairāk tā riktīgi ne – pievērsīsies ģimenei.

Bija jau piedzimis dēliņš. Viņa gribēja tikai mācīties un tikt uz akadēmiju prom. Man arī bija iespēja tikt uz Kinematogrāfijas institūtu, bet es biju tik stulbi samīlējies, ka, nu, neko...


"Vega", pirmā Gunāra Kopštāla paša rokām uzbūvētā laiva. Foto no personīgā arhīva.


Bijāt ļoti jauni?
Man bija 25. Tikko no armijas pārnācis, beidzu skolu. 1957. gada rudenī mēs apprecējāmies. Skolā, klasē. Pārbraucu mājās – liela klase, pilna ar meitenēm – Benita Bitāne, Lauma Ābele, vēlāk operdziedātāja Rīgā bija, Irīnīte Tīre. Vesels bars...


"Mana otrā laiva". Foto no G.Kopštāla personīgā arhīva.


Pa vasaru gribējām braukt pie manas māsas uz Lugu, 60 km no Ļeņingradas, – tā no Sibīrijas atbrauca. Ļeņingradā biju bijis vairākkārt ar savu audzināmo kursu, vedis tur, un pats divas nedēļas praksē biju. Domāju, nu, tagad tā – ar sieviņu, ar mazo dēliņu aizbrauksim tur, pie māsas, tur var dzīvot, katru dienu iekāpt eļektričkā, ras, prom uz Ļeņingradu – staigā pa muzejiem. Ak, kungs, kas tur muzeju, ko skatīties! Pēterhofa...


Nepārbrauca no prakses. Viss. Aizbrauca ar citu haltūrēt kaut kur uz Latgali. Teicu – bet mēs, dēls gaidījām...



Aviācija un laivas
Arī tanī laikā, kad mēs te, Liepājā, lidojām, Ziemeļu aerodromā, visa tā mazā komandiņa, kas palika, tie riktīgi "sakostie" – vecie, kas bija pirms kara jau lidojuši – Edvīns Vilnis, tad bija tāds Magone Raimonds, tad tāds Teodors, ko mēs par Tedi saucām, vēl no "Metalurga" vecie zēni, kas vācu laikā bija bišķi palidojuši. Vēl nekā nebija, un mēs pa kluso.


"Manis taisītā jahtiņa." Foto no G.Kopštāla personīgā arhīva.


Es jau sāku kā aviomodelists – no 1947. gada, no 7. klases. Vilnis pārnāca no Vācijas – bija iesaukts palīgdienestā, pretgaisa aizsardzībā. Bātas aerodromā Cimdeniekos, bija mācījies lidotāju skolā, tur, pie lidostas ēkas, ir arī tāds akmens, viņiem veltīts. Arī Mākslas skolā jau mācoties, kādus trīs gadus aktīvi piedalījos aviomodelistu sacensībās. Būvēju modeļus... Tagad ģimenē bērns vēl maziņš, vēl šļupst, un jau bijis Parīzē, Londonā, visur. Tanī laikā mēs taču nekur! Uz Rīgu 1958. – 1959. gadā divas dienas ar mašīnu brauca. Pārgulēja Saldū, brauca tālāk. Ceļš bija šaurs, bumbu izvagots, bedre ar ūdeni pilna. Viena mašīna iestrieg, tā, kas ir pārbraukusi, tā gaida to, kas nāk aiz muguras – koleģiāli! Iestriga – padeva trosi, palīdzēja no tās bedres tikt ārā. Mēs braucām divas dienas uz Rīgu pēc planiera – pēc tā, kas te bija, tas lielais.


"Daina pie laivas, ko saucu par "Mikriķi", uztaisīju pēc projekta, kas bija aprakstīts žurnālā "Kuteri un jahtas" (Katera i jahti). Foto no G. Kopštāla personīgā arhīva.


Kur tādus varēja dabūt?
Tos kara laikā izmantoja pāri frontes līnijai pie partizāniem vedot, lidojot, – viņš taču bez trokšņa. Bumbvedējs viņu paņēma šlepē, uzcēla lielā augstumā, un tas mūsu, konkrētais, bija gājis pie Baltkrievijas partizāniem. Tā pati lidmašīna, tikai nav motors. Iekšā viss ir, viss aprīkojums – ir augstums, ātrums, slīdes pagrieziens, mākslīgais horizonts, vadība, viss ir! Nav tikai motoram tie rādītāji. Ir tāds teiciens – kas lido planierī, ar motorlidmašīnu vienmēr lidos, bet, kas lido ar motorlidmašīnām, ar planieri nekad nelidos! Un to mēs redzējām – kara lidotājs, kas bija divreiz notriekts, tāds Soseņins, DOSAAF priekšnieks bija, viņš nogāzās ar to planieri!


Ja tas nebija klubs, tad kas tas bija?
Bērnu tehniskā stacija Karlīnes ielā – tagad jauno tehniķu stacija ir Krūmu ielā. Un tur mēs būvējām tos planierus.


Re, kur – "Liepājas J.Gagarina sabiedriskās aviācijas sporta kluba Goda biedrs". Tas vēlāk. Te arī žurnāli no Polijas, kur esmu žurnālā "Spārnotā Polija" iekšā. Par to visu varētu ļoti daudz ko stāstīt.


Mazais Mārtiņš pie laivas. Foto no G.Kopštāla pesonīgā arhīva.


Kaut ko vajadzēja. Man bija motocikls, un ar pirmo sieviņu mēs ļoti daudz kur izbraukājām – ar draugiem prom līdz Kohtla-Jervei vienā tādā braucienā cauri Latgalei, pāri par 1000 kilometriem nobraucām. Kad piedzima dēliņš, pārdevu un nopirku veļasmašīnu. Un skolā – tad jau es biju nodaļas vadītājs galdniecībā – man bija meistars, Donis, kuram bija liela motorlaiva. Mēs pāris reizes ar viņu izbraucām sēnēs, un atpakaļ braucot pamakšķerēja. O, baigi forši! Ar vecotēvu ar kaut ko makšķerējām, bet tagad tajā pirmajā braucienā, velcējot, viņam nekas, bet man muļķim – kā jau parasti, kas pirmo reizi, – šitāda līdaka! Nu āķis lūpā. Nopirku spiningu, un meistars, tas Donis, saka – bet zin’, var būvēt laivu.  Mākslas skolā es tur biju, un pats uzbūvēju pirmo motorlaivu.


Tādā veidā es uzbūvēju divas motorlaivas un divas jahtas.

Dēls Aldis arī ar tādu "Optimu" sāka. Un izbrauca pēc tam sacensībās PSRS sporta meistaru. Tādēļ iekļuva sporta rotā, un Aldis savu armijas dzīvi pavadīja sporta rotā gan Sočos, gan Piemaskavas ūdens krātuvēs – tikai sportojot, braukājot ar dēlīti, ar vējdēli. Pēc tam atgriezās Rīgā, mācīja mazos, iestājās Akadēmijā, pabeidza, un tad sāka uz jūras jahtām, sākumā armijas, tad paņēma Mākslas fonda, un tā jahta palika viņiem. Pamazām izbrauca tās jūdzes, un vienu dienu – nu jau gadus piecus atpakaļ – parāda man tādu mazu, tādu kā autovadītāja apliecība – tālbraucēja kuģa kapteinis.


Un tas (rāda foto) jau ir Mārtiņš, jaunākais dēls. Un te, redz, pie mūsu šķūņa Daina, mana sieva. Viņai tas prieks bija mazgāt – kad pārbrauca mājās, tad nomazgāt to laivu. Jā, tā bija tā kā "Moskvičs" – pilnīgi plakans. Trimarāns. Skrejot uz ūdens, viņa sevi cēla gaisā – nemeta vilni uz malu, bet grieza vilni zem sevis apakšā. Ar šo braucot, aiz muguras palika tikai tāda putojoša josla, un uz krastu negāja vilnis. 20 minūtēs no Kungu ielas gala līdz Nīcas tiltam.

(Turpinājums sekos)