Piedāvājam kareivja Ādolfa Blankenburga (1896.–1984) dienasgrāmatas fragmentu par 1919. gada 13.–14. novembra kaujām, aizstāvot Liepāju.

"Lokāli Liepājai 14. novembris tomēr ir nozīmīgāks par Rīgas atbrīvošanu 11. novembrī un svinamo Lāčplēša dienu," uzskata vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš, kurš šo fragmentu sagatavoja.

Šo kādreiz labākus laikus piedzīvojušo līniju kladi 2015. gada Teodora Breikša ielas svētkos uz organizatoru, "Ideju bodes" saimnieces Kristas Kalnarājas mītni Breikša ielā 41 atnesa Liepājas Universitātes pasniedzēja Inese Veisbuka. Esot atradusi savā jaunajā miteklī netālu no Grobiņas, pārlūkojot iepriekšējo iedzīvotāju atstātos papīrus.

Tā kā Blankenburgiem kādreiz piederējis nams, kur tagad  "Ideju bode", un pāris vietās šajā dienasgrāmatā arī pavīd šis uzvārds, Veisbuka bija skaidrojusi vēsturiskās sakritības. Arī man, paņemot rokās izirt sākušo skolnieka kladi un latviešu vai krievu valodā rakstītās piezīmes, sākumā neienāca prātā, ka Ādolfs Blankenburgs taču šajā kladē atstājis piezīmes par pašu Neatkarīgās Latvijas laika sākumu, 1919. gadu. Vēl pārsteidzošāk bija lasīt tiešā aculiecinieka rakstīto par Liepājas aizstāvēšanu pret bermontiešiem 1919. gada novembrī, par karadienestu Grobiņas papildu bataljonā un par savām izjūtām, šaujot, ejot uzbrukumā, rāpojot pa arumiem vācu ložu džinkstoņā, karavīru ķēdē ceļoties uzbrukumam un ar cauršautu plecu pie Saules muižas ieceltam sanitārajos ratos.

Mums zināmas tikai dažas skopas ziņas par tālākām tobrīd  jaunekļa dzīves gaitām, taču varu droši apgalvot, ka viņa rakstītā dienasgrāmata, pateicoties Inesei Veisbukai, atkal dzīvo.

Turpmāk no krievu valodas tulkots Ādolfa Blankenburga dienasgrāmatas fragments par 1919. gada 13. un 14. novembra kaujām pie Liepājas, tagadējās Brīvības ielas un Zaļās birzs rajonā.

"13. novembris, ceturtdiena.
Pēc pusdienām mēs atgriezāmies no pozīcijām (Ziemeļu baterija). Papusdienojuši, likāmies gulēt, bet ap astoņiem atkal mūs piecēla, izdarīja pārbaudi un atkal likāmies gulēt, tā kā divas sutkas pozīcijās gandrīz nemaz nebijām gulējuši. Kā nolikāmies gulēt, tā arī nogulējām līdz sešiem no rīta.

Bet no rīta, 14.XI (novembrī) izdzirdējām stipru artilērijas dārdoņu (громъ) un nodomājām, ka šodien nu gan ies karsti. Nepaguvām vēl uzvilkt bikses, kā uzreiz jau virsnieki kliedz "celieties". Pusstundā visi gatavi stāvējām pagalmā divās līnijās (шеренги(. Visi liekas tik nopietni, it kā ko paredzēdami. Bez desmit minūtēm septiņos saņēmām patronas, katrs pa 100. Kā tikai izgājām no ostas, tā jau uz šosejas izkārtojāmies vienā gājiena šerengā (ķēdē), bija vēl tumšs, bet apkārtne jau bija nedaudz redzama. Pēkšņi, no kaut kurienes, pie mums pienāk viens vācietis, kuru viens no mums atpazina, viņš agrāk strādāja Kuldīgā. Viņš uzkrita vācietim kā suns mežonīgam zvēram, sagrāba to pie rīkles un nogāza zemē. Otrs biedrs izšāva vācietim tieši mugurā un nogalināja to uz vietas.  Viss tas norisinājās vienā minūtē, bet mums likās, ka vācietis kļūdījās, mūs pieņemdams par savējiem biedriem, tāpēc arī pienāca pie mums, uzsaukdams "Kinder ich comm zu Gerch!" No šā viņa  uzsauciena tagad bija redzams, ka vācieši piedzērušies nāca pret mums kaujā.

Atstājām vācieti guļam beigtu, gājām tālāk uz Ziemeļu forta pusi. Vācu artilērijas šāviņi krita mums aiz muguras. Bija kļuvis  nedaudz gaišāks, bet neko vēl neredzējām, ko šaut un no kurienes lodes arvien biežāk zumēja virs galvām. Tad mūsu rotnieks (rotas komandieris), uzzinājis par mūsu stāvokli un pavēlēja atkāpties, ieņemot pozīciju gar ostas dzelzceļa līniju, taču vāciešus joprojām nekur neredzēja...

Atkal pavēle pa ķēdi: ieņemt pozīciju gar šoseju, apmēram simts soļus tuvāk ostai,  pie tās pašas šosejas, pa kuru no rīta izgājām. Tagad bija kļuvis pavisam gaišs un kļuva redzams, ka vācieši iziet gar dzelzceļa stigu. Mēs šāvām, protams, patronas nežēlojām; tikko kāds no vāciešiem piecēlās, mēs devām zalvi (залп), bet pa tukšo arī nešāvām. Es apskatījos nedaudz apkārt: blakus man gulēja ievainotais vai drīzāk teiktu – līķis. Lode viņam bija iegājusi caur galvu, izraudama veselu miesas gabalu, smadzenes. Seja bija jau dzeltenīga, kā mironim, bet viņš vēl elpoja – lēnām, pat divas – trīs reizes dziļi ieelpoja gaisu. Nezinu, kur cilvēkam rodas tāda vienaldzība, kur blakus tev guļ gandrīz jau mironis, tu vienaldzīgi, it kā nekas nebūtu noticis, skaties uz viņu, pagriezies nost tālāk, lai labāk šautu, aukstasinīgi domā savu lietu, pilnīgi nekā nedomā par to, kā viena maza lode var tevi pārvērst nejūtīgā līķi.

Pēc kāda zināma laika pie melnā nameļa blakus dzelzceļam piebrauca pajūgs (телъега). Tajā vietā tur ceļš bija zemāks par dzelzceļa stigu, ka mums slikti bija mērķēt un šaut.

Pēkšņi kreisajā flangā izdzirdējām "urrā" un pēc nedaudz minūtēm pie melnās mājiņas parādījās mūsējie, protams arī mēs gājām uz priekšu. Pēc tam tikai noskaidrojās, ka tur tika sagūstīts viens leitnants un pieci prūšu zaldāti kopā ar vienu ložmetēju. Starp citu, divi zirgi bija jau nošauti. Tad jau es atrados ķēdes labajā flangā un sākās vispārējs uzbrukums.

Caurstaigājām Troņmantnieka birzi – dienvidrietumu stūri. Tur izložņājām divstāvīgu māju, vai nav tur vēl palikuši vācieši. Nekā sevišķa.

Bet tagad vajag pāriet uzartu lauku. Vācieši mūs apšaudīja no kreisās puses, no vecajām artilērijas kazarmām; bija redzams, kā tur vai te krīt lodes, uzsitot sasalušās zemes kukuržņus. Es jau biju ticis līdz aptuveni pus laukam, mehāniski krizdams, kā pēkšņi viens no mums, uz augšu uzmezdams šauteni, nokrita, bet paspēja ieslīdēt grāvī, kur es jau gulēju. Viņš aizlīda tālāk un es ieraudzīju asins lāses. Bet pēkšņi grāvis beidzās un nācās izlīst atkal uz lauka. Steidzos, cik varēju, lai ātrāk aiztiktu līdz mūsējiem, kuri arī bija sagūluši dažus desmitus soļu no manis pie dzelzceļa līnijas. Pa sliedēm jau gāja mūsu bruņotais vilciens, apšaudīdams vāciešus. Pēkšņi kaut kas man spēcīgi iesita pa labo plecu; es pat uzreiz neiedomājos, ka esmu ievainots. Sāpes nepārgāja, taču tās neizjutu arī kā nepanesamas. Blakus man guļošais biedrs saka, ka man cauršauts plecs, tāpēc ka pamanījis manā slapjajā mētelī lodes  caurumu. Es turpināju, četrrāpus lienot, tikt tālāk no apšaudes vietas gar dzelzceļa līnijas uzbērumu. Attālinājies par dažiem simtiem soļu, jau varēju piecelties kājās un vēl varēju turēt labajā rokā šauteni, kaut no abām pusēm man tecēja siltas asinis un roka kļuva slābana. Pārbridis upīti pa seklumu, gāju tālāk, pārņēmis šauteni kreisajā rokā, tā kā labā kļuva pavisam nejūtīga. Visu laiku pāri galvai svilpoja vācu lodes. Ap desmit soļus man priekšā gāja, atspiežoties uz biedra pleca, kājā ievainots karavīrs. Tālāk – "Saules muiža", mēs pretīm satikām Liepājas brīvprātīgo ugunsdzēsēju sanitāru nodaļas komandu. Tur mani tūlīt izģērba, pārgriežot kreklu, pārsēja un kopā ar pavadošo medmāsu, kas paņēma nest manu šauteni, kaut kā saģērba atpakaļ un kopā ar tiem, kas nevarēja iet, nosūtīja uz galveno pārsiešanas punktu.

Tā kā ievainojums izrādījās maznozīmīgs, tad mani tūlīt ar vieglo ormani nosūtīja uz lazareti. Tur jau gaidīja vairāki cilvēki, kas mani otrreiz pārsēja. Es arī piesēdos gaidīt rindā, kā tikai ievainotos pārsēja pēc rindas. Ap divpadsmitiem es jau biju norīdītajā slimnieka gultā. Kad man māsa (medicīnas( prasīja, cik man gadu, lai pierakstītu sarakstā, es uzreiz nevarēju pateikt (atcerēties).

Tagad sākās mierīga dzīve, kas drīz vien apnika; it kā iesāku lasīt grāmatu, bet arī tas apnika un priecīgs biju, kad varēju nodarboties ar kaut ko citu. Es sāku zīmēt, zīmēju gan to, gan šo mazā burtnīcā, bet pēc tam iecerēju kaut ko lielāku. Pirmā glezna bija "Wez Auze" kuru nozīmēju no kāda žurnāla, glezna izdevās tīri laba. To no visas mūsu 7. palātas atdevām žēlsirdīgajai māsai, bet pēc tam pasūtījām rāmi un arī stiklu. Un tā starp citu mans ievainojums aizvilkties un pēc septiņām nedēļām mani izrakstīja no lazaretes un iedeva atvaļinājumu līdz 10. februārim."