Liepājnieki noteikti atceras dakteri Liedi, lai gan ikdienā Liepājā viņu nesastapt jau daudzus gadus. Kādreizējā Liepājas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja dzīvo Zviedrijā.

Kontaktus ar "Zviedrijas latvieti" Birutu Liedi izdevās atjaunot, pateicoties "Latvijas zviedram" Karlam Bjoršmarkam, kurš par šo neparasto, gudro un vitālo sievieti Zviedrijas televīzijai veido dokumentālu filmu "Birutas zviedru tango" (darba nosaukums).

Kādreizējā Liepājas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja tagad pievērsusies tulkošanai no zviedru valodas, raksta arī noveles, fotografē, zīmē, airē, mācās spāņu valodu un dara daudzko citu.

Biruta, kas jūs tagad esat – Latvijas pilsone, liepājniece Stokholmā, Zviedrijas pilsone?
Joprojām esmu un būšu Latvijas pilsone, jo divas pilsonības man nav iespējamas. Nav arī vajadzīgas, kamēr esam Eiropas Savienībā.

Kas un kādēļ aizveda jūs uz šo zemi?
Uz Zviedriju mani neviens nav ne sūtījis ne vedis. Tā bija vēlēšanās tikt vaļā no trūkuma, par ko kaunējos visu tā saukto krievu laiku, – svešvalodas neprasmi.

Tikai šeit uzzināju, ka mana otrā bērnības valoda – krievu, tiek apbrīnota un augstu vērtēta.

Zviedru valodā ir trešā, ko protu, un līmenis ir tāds, kādu iespējams sasniegt šeit nedzimušam. Kāpēc tieši zviedru? Vienkārši tiku pie labiem mācību materiāliem. Ja būtu varējusi izvēlēties, tā būtu bijusi norvēģu valoda. Bet ar vienu no trim – zviedru, dāņu vai norvēģu – var tikt galā visās trīs valstīs.

Ar kādiem darbiem esat aizņemta Zviedrijā?
Pirmais mērķis bija tulkošana. Gan mutiska, gan rakstiska, taču abās sasniegt vienādu līmeni nevienam neesot pa spēkam. Ļoti atšķirīgas prasības, un es esmu slikts hameleons. Par to jākļūst, mutiski tulkojot.

Gribējās Latvijas lasītājiem, kuri šo valodu neprot, piedāvāt lasāmvielu par zināšanām, kādas mums agrāk bija grūti pieejamas. Visvairāk psiholoģijas un cilvēku attiecību jomā, ar noteikumu, ka autors grāmatu uzrakstījis izcilā valodas līmenī.

Tagad šis posms ir gandrīz beidzies, jo mašīntulkotāji pārņēmuši vadību, un pat tie lasītāji, kuri mūsu valodu nav īpaši studējuši, brīnās – vai tad tiešām tā latviski saka?

Bet visu regulē ienākumi un ātrums, kādā tulkojumu var dabūt gatavu, apsteidzot tos, kuri pūlās ap katru dzimtās valodas teikumiņu.

Mēdz teikt, ka grāmatas tagad nepērkot. Grāmatnīcā tam nepiekrīt. Pērkot visu, un jo vairāk slepkavību un briesmu stāstu, jo labāk varot pārdot. Sērijveida slepkavu apraksti, pēc gadu desmitiem brīvībā tikušās nozagtās meitenes un tamlīdzīgi stāsti tiekot pirkti naudu nerēķinot.

Kādi turpmākie plāni – baudāt dzīvi vai esat iecerējusi vēl ko paveikt?
Biju nodomājusi mest tulkošanu pie malas, bet atradu pirms desmit gadiem dāvinātu grāmatiņu, brīnumainā kārtā netulkotu. Tā nu drīz būs pabeigta, bet ar to nepietiek. Ja tulkotājs nevar arī sponsorus atrast, tad par izdošanu jāaizmirst. Nu ir pirmā reize, kad mēģinu klauvēt pie kādām durvīm. Varbūt sadzirdēs? Vairāk netulkošu. Ļoti darbietilpīga lieta, ja gribi pats ar savu valodu būt apmierināts.

Ko tad nu vēl? Pa druskai mācos spāņu valodu. Ceru tikt līdz sarunu līmenim. Man patīk spāņu tiešums, runas veids, sirsnība un nesteidzība. Ak autobuss tūlīt aizies? Būs nākamais. Un ja nebūs – rīt arī ir diena...

Pabiju tur dažas nedēļas valodas kursos un jutos kā sengaidīts viesis jau pirmajā apmaldīšanās reizē. Varbūt tādēļ, ka izdevās kaut ko pajautāt viņu mēlē?

Tagad mācos pati. Kursi ir diezgan veltīga neesošās naudas izniekošana.

Ko vēl daru pati, tas lai paliek neizrunāts. Vispirms jāpaveic, tad varēs stāstīt.

Laika atliek maz. Mani senči nav bijuši ilgdzīvotāji, tādēļ jāpasteidzas. "Cik sen kā vēl bija pirmdienas rīts, bet, vai dieniņ, cik maz ir padarīts!?"

Kas to teica?

Kāda ir sajūta, atbraucot uz Latviju? Esat šeit aizmirsta vai cilvēki jūs tomēr atceras?
Vai mani kāds atceras vai ne – kāda tam nozīme...

Kad uz soliņa līdzās apsēžas mazliet "iesvilpis" tēvainis un rāda savu, kādreiz manis salāpīto vai varbūt piešūto pirkstu, kļūst silti un labi. Varbūt toreiz viņš to "paldies" piemirsa pateikt, un nu nēsājis atmiņā daudzus desmitus gadu?

Kad uz ielas sieviete sveicina un asarām acīs krieviski sūdz bēdas, jo jau gadu sāp kāja, nežēlīgi sāp, un dakteriene tik saka, ka kādreiz jau pāriešot, nosēdinu ielas malā uz trepītēm, pataustu stilbu un uz recepšu blankas otras puses uzrakstu dakterienei, ka paciente tūlīt PAŠAI jāpavada pie neiropatologa. Citādi sagādāšu viņai neslavu avīzē... Ceru, ka līdzēja.

Aizmirsta? Tirgū, uz ielas, jūrmalā pienāk cilvēki, kuri grib pateikt kādu labu vārdu. Parasti krieviski, un man nekad nav bijis grūti vai nepatīkami runāt ar cilvēku viņa dzimtajā valodā, īpaši tad, ja kas stipri sāp.

Reizēm skabardziņa ieduras, kad pienāk kārtējā "apaļo gadu" reize vai izskan stāsti par ārstiem, kuri mūžu nostrādājuši Liepājā.

Mazliet kauns bērnu dēļ. Sak, mūsmāte neko labu nav paveikusi, ja jau par viņu nerunā...

Ko sakāt par savu pašreizējo dzīvesvietu – Stokholmu?
Ja nu ir ko vērts šajā pilsētā darīt, tad tas ir studēt.

Tā izslavētā demokrātija universitātē jūtama uz katra soļa. Citādi, manuprāt, demokrātija šeit ir ir tiem, kam ir nauda un sociālais stāvoklis un kuri pieder tā sauktajai vidus vai augstākajai šķirai.

Sociālie labumi, starp citu, ir jālūdz un jāpieprasa, un uz paplātes netiek pasniegti.

Atbraucu studēt, mācīties. Kā jebkurš ieceļotājs, esmu saņēmusi gan pērienu gan glāstus.

Bet universitātē mani atceras gadiem, visvairāk gan brīvdomīgo izteicienu dēļ, kurus paši iedzimtie nedrīkst un baidās izrunāt. Ļoti ilgi atceras, tieši tādēļ.

Apkalpošanas kultūra veikalos, aptiekās, visur, kur saskare ar šeit dzimušajiem, ir ļoti augstā līmenī.

Nedomāju, ka viņi mazāk noguruši par kasierēm mūsu valstī, kuru pienākumos neietilpst pircējam acīs paskatīties. Tas dotu vairāk, nekā izmocītais"labdien", un es laikam nekad nesapratīšu, kādēļ tas "labdien" nav jāsaka ienācējam, bet gan tam, kurš sēž pie kases.

Kas atbraucot nepatīk Latvijā? Kas joprojām patīk?
Ir dažas lietas, kas kas ir neiedomājams šeit un pirmajās dienās mani mājās ļoti traucē – līdz iemācos turēt muti.

Tā ir rupjība. Gan fiziska, gan vārdos izteikta.

Nepaiet ne diena, kad mani kāds nenorāj, jo, biļeti pērkot, esmu runājusi pārāk ātri un dators nevar tikt līdzi. Iebilstu, ja man rindā kāds (parasti –  kāda) aizlien priekšā, pagrūž vai nelieto ne "lūdzu", ne "paldies", un galīgi jau ne "atvainojiet". Pārdevēja tirgū kļūst nikna, kad gribu nopirkt vienu (!) lielu kartupeli, kurš man vajadzīgs smagas mēbeles pārbīdīšanai. Autobusa šoferis atsakās man pateikt, apmēram pēc cik ilga laika būs vajadzīgā pietura, kurai baidos aizbraukt garām. Tas viņam neesot jādara, bet es nesaprotu, vai viņš apturēs vai arī man jāstāv blakus un pazemīgi jālūdz... Utt.

Ja pārbraukšu mājās, jāmācās dzīvot ar aizsietu muti.

Tikai ar to mājāsbraukšanu ir švaki. Mājai caurs jumts un pusei no dzīvokļa griestiem ūdens tecējis cauri kā sietam. Varbūt salabos, varbūt ne, jo tiem, kuri dzīvo zemākos stāvos vienalga.

Vēl gribējās teikt par medicīnisko aprūpi slimnīcās, kura  Latvijā ir uz daudz augstāka līmeņa. Te man nācies novērot, maliņā stāvot, ka aseptika ir kaut kas daudziem medicīnas darbiniekiem pilnīgi svešs jēdziens.

Manai dzīvokļa saimniecei bieži nākas ar mediķiem tikties, un man acis izplešas brīnumos, ka tā var ar vecu tantuku apieties un ka var būt tāds nezinītis gauži vienkāršās lietās.

Saka gan, ka tagad pie mums neesot labāk. Es jau salīdzinu ar bijušo.

Cik ilgi jau dzīvojat Zviedrijā? Vai domājat palikt tur pavisam?
Pastāvīgi dzīvoju tur jau gandrīz piecpadsmit gadu. Taču nekad neesmu domājusi palikt Zviedrijā uz dzīvi. Esmu latviete un, ja nu kaut ko labu par bērniem gribas pateikt, tad to, ka viņi abi (Ieva un Māris Liedes – S.P.), puspasaules apceļojuši un gadiem citās valstīs dzīvojuši un mācījušies, tomēr atgriezušie uz dzīvi mājās.

Nedomāju, ka viņiem maizes rieciens biezāks nekā tiem, kas Latviju atstāja.