Vasara ir ceļojumu un atvaļinājumu laiks, un arī biedrības "Velo-redele" dalībnieki Mārtiņš, Agnis, Arta un Zanda no 14. līdz 20.jūlijam bija ceļojumā ar velosipēdiem pa Latgali.

Ceļojuma mērķis bija gūt priekšstatu par Latgali un apceļot tās ievērojamākās vietas. Lai nokļūtu Latgalē ceļotāji izmantoja dzelzceļa satiksmes piedāvātās iespējas. Velo ceļojums pa Latgali sākās Varakļānu stacijā. Jāpiemin, ka Latvijas dzelzceļa darbinieki ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi pret velosipēdistiem, palīdzot izkārtot velosipēdus vagonā, interesējas par to, kur dodas ceļotāji. Ceļojuma laikā tiek izmantota aplikācija "Endomondo", kas ar GPS signālu fiksē veikto attālumu, maršrutu un to ir iespējams aplūkot kartē. Tāpat arī diviem dalībniekiem ir saules paneļi ar bateriju, kas uzlādējas saulē un no tā ir iespējams uzlādēt mobilos telefonus vai citas ierīces.

Pirmajā ceļojuma dienā, ap pusdienlaiku dalībnieki sāk savu ceļojumu no Varakļānu dzelzceļa stacijas un pa grants ceļiem dodas uz Lubāna ezeru, kura krastos tiek apskatīts vienīgais iekšzemes zvejniekciemats Latvijā, vietējais zvejnieks pastāsta par dzintara apstrādi pie Lubāna, kā arī tiek apskatīta ezera bāka un skatu tornis ar lieliskiem skatiem uz Lubānas ezeru. Protams, dalībnieki peldas Lubāna ezerā, jo karstais laiks prasa atvēsināties. Pirmajos kilometros Agnim rodas problēmas ar velosipēda bagāžnieka stiprinājumu, kas nedaudz aizkavēja, bet pēc remonta veikšanas netraucēja turpināt ceļu. Ceļojuma pirmā diena noslēdzas netālu no Rēzeknes, kur naktsmājas tiek sarunātas kādā lauku viensētā. Iekārtojamies dārza malā teltīs, saimnieki sagādā karstu ūdeni vakariņu pagatavošanai un elektrību nepieciešamo ierīču bateriju uzlādēšanai. Ceļotāji mājas saimniekiem pasakās uzdāvinot Liepājas pilsētas domes
sarūpētos suvenīrus. Tiek apkopots pirmajā dienā redzētais un braucēji dalās iespaidos, tiek arī pāplānots maršruts. Pirmajā dienā nobraukts 71 km.

Otrā diena sākas ar celšanos ap pulksten 7.00 un gatavošanos izbraukšanai, brokastošanu. Kā jau tikai otrajā dienā, spēka un degsmes ir pārpārēm un ceļotāji ļoti vēlas doties ceļā. Jautrā noskaņojumā un jokojot, ceļš ved caur Rēzekni, kuru sasniedzam ātri, tiek apskatīta apkārtne no Ančupānu skatu torņa augstumiem, no kura paveras brīnišķīgi skati uz apkārtni. Artai no koka baļķiem darinātie skatu torņi nevieš pārliecību un viņa izvēlas palikt to pakājē un vērot dabu no turienes, bet pārējie ceļotāji ar lielu interesi kāpj tornī. Rēzeknē tiek veikts ārkārtas Agņa velosipēda remonts, tam tiek nomainīts salabotais bagāžnieks, jo tas vairs nepilda savas funkcijas. Ceļotāji pusdienas ietur Rēzeknē, kamēr tiek veikts velosipēda remonts. Ceļotāju romantika – pusdienas uz ielas pie velosipēdu veikala! No Rēzeknes ceļš turpinās Dagdas virzienā līdz Rāznas ezeram, kuram ceļotāji apbrauc apkārt, līdz pat Lūznavai, tālāk uz Zosnu un Mākoņkalnu. Lūznavā tiek konstatēta mazo Latgales ciematiņu veikalu romantika, sajūta ir, ka vēl esam deviņdesmitajos gados – nostaļģija. Mākoņkalns piedāvā brīnišķīgus skatus uz apkārtni, Rāznas ezeru, kāpiens ir neliels, bet nogurdinošs pēc aptuveni nobrauktajiem 50 km.

Pēc peldes Rāznas ezerā, vietējās skolas darbinieki laipni piedāvā ceļotājiem izbraukt ar katamarāniem, kas ir turpat peldvietā. Pilnīgi bez atlīdzības – tāda ir attieksme pret velo ceļotājiem! Tas priecē un motivē ceļotājus un rada arvien pieaugošu sajūsmu par vietējo cilvēku atsaucību. Pēc peldēšanās un izbrauciena ar katamarāniem ceļotāji dodas tālāk un nakšņo apdzīvotā vietā Ruduški, kur ļoti laipni ceļotājus uzņem vietējais iedzīvotājs Ivans savā mājas pagalmā ierādot vietas teltīm un pacienā ar paša saimniecībā ražotiem produktiem, kā arī pastāsta par dzīvi ciematā, savukārt, ceļotāji dalās iespaidos par Latgali un pastāsta par dzīvi  Kurzemē. Saimniekam Ivanam ceļotāji jautā par vietām, kuras ir vērts apmeklēt un viņš pierunā ceļotājus nākamajā dienā apmeklēt Lielo Liepu kalnu, jo tur esot skaista apkārtne. Ceļotāji ir vienisprātis, ka Ivans ir ļoti sirsnīgs cilvēks, kas neatraida ceļiniekus, bet aiz savas labsirdības pacienā ar savas saimniecības labumiem. Ceļotāji pateicībā par naktsmājām Ivanam atstāj Liepājas domes sarūpētos suvenīrus. Nobraukti 76,5 km.

Trešā dienā rīts sākas kā ierasts ar brokastīm, dienas maršruta apspriešanu, iepriekšējās dienas iespaidiem un tad arī, par spīti jūtamam nogurumam, ceļotāji dodas nākamajos Latgales ceļos, kas vilināt vilina. Pirms tam arī tiek uzņemts kopējs foto ar Ivanu un viņa dzīvesbiedri. Braucot apkārt Ežezeram tiek piestāts Latvijas Valsts Mežu izveidotajā atpūtas vietā Ežezera krastā, kas ir jauki iekārtota atpūtas vajadzībām, trūkst vienīgi iespējas peldēties ezerā. Ceļi arī šodien vijas augšup un lejup un vietām ceļš lejup ved tik strauji, ka ir jāuzmanās lai nenokristu lielā atrumā no velosipēda, bet braucēji labprāt izmanto nobraucienus, jo tad ir iespējams atpūsties pēc nogurdinošā brauciena augšup. Pa ceļam arī ir iespēja novērot nelielo apdzīvoto vietu rosību, kas katrā no tām ir atšķirīga, citā rosība ir lielāka, citā rosības gandrīz nav.

Ceļotāji nonāk pie Lielā Liepu kalna, no kura arī paveras skaisti skati uz kalnaino apvidu, kas klāts ar mežiem un arī skaistiem ezeriem to pakājēs. Pēc kalna apmeklējuma ceļotāji nopeldas pie vietējā ezera, jo laiks ir karsts un pelde nedaudz atvēsina. Šoseja ir kalnaina un sagādā ne mazums pūļu braucējiem, jo nemitīgi ir jābrauc kalnā un lejā, kalnā un lejā. Protams, nobraucieni tiek izmantoti pilnībā, jo asfalta segums ir līdzens un dažos labos nobraucienos tiek sasniegts ļoti labs ātrums, kā lielākais tiek fiksēts 54 km/h. Zanda atpaliek nedaudz no pārējiem, bet sparīgi turas un brauc. Kopumā visi četri turas kopā ar nelieliem atstatumiem viens no otra. Tiek novērots, ka ceļa malās ir daudz latvāņu, praktiski gar visu ceļu ir biezas latvāņu audzes. Nāk prātā doma par kaut kad lasītu rakstu, ka kāds latvietis ir izdomājis no latvāņiem ražot degvielu – tad šeit būtu gana daudz izjemateriāla! Pirms Dagdas ceļa malās tiek pamanītas norādes par cūku mēra karantīnas zonu, bet tas it nemaz nebiedē braucējus. Ceļš ved tālāk uz Dagdu, kur pie veikala tiek ieturētas pusdienas.

Brauciena dalībniecei Artai rodas problēmas ar mobilā telefona lādēšanu, jo ātri sēžas baterija un viņa ir spiesta katrā apstāšanās reizē lūgt uzlādēt tālruni, te kioskos, te veikalā un citās vietās, kur nu vien sanāk. Uzlādes nepieciešamas, lai fiksētu nobrauktos km ar velosipēdu, jo Arta ir viena no līderēm pasākumā "Liepājas velo vasara 2014", kas notiek līdz augusta sākumam. Tālāk ceļš ved pa grants ceļiem uz Aglonas pusi, pa ceļam braucot cauri nelieliem ciematiņiem kā Konstantinova un Auleja. Šajā dienā ceļotāji vien vēl paspēj apskatīt Velnezeru un iekārtojas no Aglonas netālajā kempingā. Velnezers pārsteidz ceļotājus ar tā noslēpumainību un klusumu visapkārt. Kempings ir izvietojies pie ezera, kurā, protams, ceļotāji peldas. Ceļotāji vēlu vakarā ietur vakariņas un dodas teltīs gulēt. Dienā tiek nobraukti 100 km.

Ceturtā diena sākas ar Aglonas bazilikas, Maizes muzeja, Kara laiku lietu muzeja, Svētavota un Krusta kalna apmeklējumu. Liela daļa dienas tiek pavadīta Aglonā, pēc tam ceļotāji izbrauc uz Daugavpili un ceļš ved pa grants ceļiem cauri Šķeltovas ciematam līdz A6 šosejai pie ciemata Borovka, tad līdz apskates objektiem "Daugavas loki", kur paveras apbrīnojamas dabas ainavas uz Daugavas līkločiem. Ceļotāji izbauda grants vienmērīgo šņirkstoņu zem velosipēdu riepām, svaigi pļauta siena smaržu tuvējos laukos un mežu aromātu, kas sagaida braucot tiem cauri. Skaistie dabas skati ir to vērti, lai brauktu augšup un lejup grants ceļu kalnos. Interesanti ir arī tas, ka katrā ciematiņā ir baznīcas, citos pat vairākas. Brīžiem ceļotājiem rodas priekšstats, ka ciematā vairāk ir baznīcu, nekā māju. Tas liecina par stiprām reliģiskām tradīcijām Latgalē.

Pa ceļam braucējiem pievienojas kāds vietējais suņuks, kurš, acīmredzot, arī vēlas doties ceļojumā, skrien līdzi kādus 15 km līdz nogurst. Nelielajos ciematiņu veikalos un ciematos ceļotāji apjautājas vietējiem iedzīvotājiem par dzīvi Latgales laukos un liela daļa atbild, ka jaunie cilvēk aizbrauc, vecāka gadagājuma paliek un ciematiņi pamazām paliek arvien tukšāki, darbavietu ir maz. Ceļotāji ievēro, ka gar ceļa malām izvietoti piena galdi, kas Kurzemē jau vairs nav sastopami. Tas priecē, jo tādējādi mazās saimniecības Latgalē var nodot saražoto pienu un saņemt kādu atlīdzību. Sasnieguši Daugavpili, ceļotāji apskata Cietoksni un nedaudz pilsētu, M.Rotko muzeju, papildina pārtikas krājumus un dodas ārpus pilsētas meklēt naktsmājas, kuras atsaucīgi iedzīvotāji neliedz un tās atrodas netālu no Sventes ciema, uz lūgumu pēc karsta ūdens mājas saimnieki ir atsaucīgi un to nodrošina. Ceļotāji pateicībā arī šīs mājas saimniekiem uzdāvina Liepājas domes sarūpētos suvenīrus. Pieminot to, ka ceļotāji ir no tālās Liepājas, vietējie iedzīvotāji sajūsminās, jo reti kurš ir bijis Liepājā. Jau paveiktais ceļš un arī reljefainais apvidus liek sajust ceļotājiem nogurumu, bet visi ir apņēmības un prieka pilni turpināt ceļu. Zanda visvairāk jūt nogurumu, jo nav pierasts pie tik garām distancēm ikdienā, jo velosipēds nav ikdienas transports, taču ik dienu iegūtās emocijas un iespaidi ir tik spēcīgi, ka bez vārda runas ikrītu dodas atkal ceļā un ir gatava piedzīvojumam Latgales ceļos. Dienā nobraukti 104 km.

Piektā diena sākas ar iepriekšējās dienas rezumējumu par braucienu un visi ir vienisprātis, ka lielās pilsētās, tādās kā Daugavpils ir nepieciešama vesela diena tās apskatei, bet ceļotāji nebēdā, ka šoreiz nepietiek laika apskatīt otro lielāko pilsētu, jo noteikti nākotnē vēl atgiezīsies šiet. Laiks lutina un arī šorīt spīd saulīte, kas iepriekšējās dienās jau diezgan iesauļojusi braucējus. Ikdienu tiek lietots sauļošanās krēms, pretējā gadījumā, ceļojums ar velosipēdu var beigties ātrāk. Saules mīlestība ir pierādījums tam, ka velobraucējs ceļo pilnā saskarsmē ar dabu un ir jāievēro daži piesardzības noteikumi. Dienas brauciena mērķis – Preiļu pilsēta. Ceļotāji atkal izvēlas vairāk braukt pa grants ceļiem, lai arī ir grūtāk braukt, tomēr tie vairāk pietuvina pie dabas objektiem un Latgales dabas un nelielajiem ciematiem. Gar ceļa malām tiek novērotas lūgšanu vietas, kas, pēc ceļotāju viedokļa ir domātas lūgšanām, kādos vietējiem iedzīvotājiem vien zināmos gadījumos. Dažviet grants ceļi ir grūti izbraucami un ir izveidojusies tā saucamā "redele" un ceļotāji joko, ka "Velo-redele" brauc Latgalē pa "redeli". Ceļš ved cauri Vaikuļānu ciemam, Kalupei, Spoģiem, Pelēčiem un tiek sasniegti Preiļi. Daļa no maršruta līdz Preiļiem ved pa asfalta ceļiem, kas ir samērā labā stāvoklī un ceļš tiek pieveikts ātrāk. Preiļos pirmais apskates objekts un ekskursija notiek Ošu mājās, kur ceļotāji iegūst informāciju par vīngliemežu audzēšanu, kā arī notiek to degustācija un izrādās, ka tie ir gana ēdami un tos var lietot uzturā. Arī pēc to lietošanas un nākamajā dienā nekādu izmaiņu ceļotāji nejūt savos vēderos, kas liecina, ka pagatavots vīngliemezis nav nekas ārkārtējs. Saimnieks iepazīstina ar to audzēšanu un pastāsta par to dzīvi un pārstrādi. Šeit ir jāuzslavē saimnieks, kurš stāsta, ka ideja par šāda veida ražošanu nākusi krīzes gados un viņš ticis atrunāts no šīs idejas, bet nepadevies. Un tagad viņa saimniecība gadā saražo 5 tonnas šo ēdamo gliemežu un daļu no produkcijas eksportē. Dažbrīd labākās idejas ir tepat zem kājām! Vajag tikai tās saprast un izmantot! Tiek apmeklēta arī podnieku darbnīca un leļļu muzejs, un Preiļu pilsētas parks. Arta un Zanda izmanto leļļu muzeja piedāvājumu un fotografējas ar viduslaiku kleitām mugurā. Ošu mājas saimnieks ir ļoti laipns un atļauj ceļotājiem nakšņot turpat saimniecībā. Kopumā Preiļu pilsēta atstāj ļoti patīkamu iespaidu un īpaši jāizceļ Preiļu parks, kurā iespējams aktīvi atpūsties volejbola laukumos, peldēties, kā ārī netālu atrodas bmx trase. Tāds kā tautas sporta laukums, kādu pietrūkst Liepājā. Vakarā ceļotāji peldas Ošu mājas saimnieka kaimiņu dīķī un dodas gulēt teltīs. Nobraukts 81km.

Sestās dienas rītā ceļotāji atvadās no laipnā Ošu mājas saimnieka, uzdāvinot Liepājas pilsētas domes sarūpētos suvenīrus un jautrā noskaņojumā dodas iepazīt vairāk Preiļu pilsētu un izbrauc Rēzeknes pilsētas virzienā. Jāpiezīmē, ka ceļotāju starpā katru dienu valda jautrība un jokošanās notiek visu laiku, kas ir raksturīgi tiem, kas ikdienā brauc ar velosipēdu – viņus raksturo pozitīvisms un atvērtība. Ik pa laikam tiek pajokots par Artu, par viņas telefona daudzajām uzlādes vietām ceļojuma laikā. Ceļš ved cauru apdzīvotai vietai Riebiņi, Bikova, Tiskādi un tiek sasniegta Rēzekne. Mazie lauku veikaliņi ir patiesi sen aizmirsta nostaļģija par pēcpadomju laiku Latvijā un ir patiesi apbrīnojami. Pilsētās viss ir gandrīz vienāds, bet mazo Latgales veikaliņu senatnīgums ir apbrīnojams. Līkumojot pa grants ceļiem tiek novērots, ka gadrīz katrā lauku mājā tiek kurināta pirtiņa, kas, parasti ir maza pelēka mājiņa pie neliela dīķīša un ceļu caurstrāvo dūmu aromāts no pirtiņu skursteņiem un ceļotāji nedaudz noskumst, ka nesanāks šo vakaru pavadīt kādās mājās un varbūt arī sajust īstas Latgaļu pirtiņas dvēseli. Vienīgo reizi ceļotājus pārsteidz lietus, bet arī tas tikai uz pusstundu, un ceļotāji paslēpjas zem ceļmalas kokiem. Bet veloceļotājus lietutiņš nekavē un tie dodas tālāk un tiek nospriests, ka neliels lietus reizi nedēļā ir pat patīkami. Iepriekšējās dienas vakarā tika pieņemts lēmums pārplānot ceļojuma noslēguma dienu un septītajā dienā agri no rīta kāpt vilcienā uz Rīgu un dienu pavadīt Rīgas un Jūrmalas apkārtnē, līdz vilcienam uz Liepāju. Šāds lēmums pieņemts jo laiks Rīgā starp ienākošo un izejošo vilcienu uz Liepāju ir parāk mazs, lai paspētu pārsēsties. Vakarā ir neliela velo ekskursija pa Rēzekni, kuru Mārtiņš pazīst un pārējiem dalībniekiem parāda interesantas vietas un objektus, savukārt, nakts līdz vilcienam pulksten 4.30  tiek pavadīta Rēzeknes dzelzceļa stacijā. Laiks vilcienā tiek pavadīts snaužot, jo nogurums ceļotāju vidū ir manāms un neatstāj jau gaidu sajūtas par mājām.

Septītā diena padodas saulaina un ceļotāji jau no paša rīta dodas velo ceļos pa galvaspilsētu Rīgu un Jūrmalu, kuras savieno velosipēdu ceļš. Vecrīga ir pilna ar tūristiem no dažādākajām valstīm. Velosipēdu ceļš no Rīgas līdz Jūrmalai ir pilnībā atdalīts no auto satiksmes, vijas pa mežiem un pļavām, bet segums ir nelīdzens un vietām nākas piebremzēt, lai pasaudzētu velosipēdu. Pludmale Majoros ir atpūtnieku pilna, jo siltais laiks vilina pie jūras. Ceļotāji peldas jūrā un dodas atpakaļ uz Rīgu un ir jau laiks kāpt vilcienā, lai dotos uz Liepāju, mājām.

Kāds uzdos jautājumu – kas tāds īpašs ir šādā ceļojumā? Atbildēt uz šādu jautājumu var dažādi, bet tas ko uzskata dalībnieki ir tas, ka ir jāpatīk braukt ar velosipēdu, lai dotos šāda veidā ceļojumā. Tas ir galvenais! Ceļot var dažādos veidos, velosipēdistiem patīk šādi. Aizraujoši ir tas, ka šāds ceļojums notiek ārā, dabā, var sajust apkārtnes smaržu – kā smaržo siens, pļavas, var netraucēti aplūkot  apkārtni, mājas, ainavas, netraucēti apstāties pie apskates objektiem utml. Ir tā kopības sajūta ar vietu kur Tu ceļo un viss brauciens ir sasaistīts ar vidi. Ceļojums ir nesteidzīgs un var daudz vairāk aplūkot, runāt ar cilvēkiem, lūgt tiem naktsmājas un sajust atsaucību un interesi par ceļotājiem un, bieži vien, apbrīnu par drosmi doties šāda veida ceļojumā, kas, jāatzīst, prasa fizisku sagatavotību. Tā kā šāda veida ceļojumu "Velo-redele" organizē pirmo reizi un tikai biedrības biedriem, tad, protams, arī ir secinājumi, kas jāuzlabo nākamajā ceļojumā, kas, provizoriski, notiks Vidzemē, stingri vadoties no pieejamās dzelzceļa satiksmes tajā reģionā.

Tāds nu bija šis ceļojums, par ko vēlējāmies pastāstīt. Attēli galerijā arī stāstīs vairāk par šo ceļojumu, bet dalībnieki ir ļoti apmierināti un iesaka katram, kam patīk braukt ar velosipēdu pamēģināt ko līdzīgu.

Biedrība "Velo-redele" saka paldies Liepājas pilsētas domes Vides un veselības daļai un Latvijas dzelzceļam.
Lai labi ripo un vējš vienmēr mugurā!