Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati par Agri Mertenu ir skopi – dzimis 1980. gadā Rīgā, latvietis, LR pilsonis. Taču mugurkaula ķirurga, traumatologa, ortopēda Agra Mertena vārds liepājniekiem ir labi pazīstams, un gluži ticams, ka arī Agris Mertens – pilsētas domes deputāts – nebūs starp tiem pašvaldības politiķiem, kuru atpazīstamība vēlētāju aptaujās ir reitingu apakšgalā.

Portāls irliepaja.lv jauno deputātu un ārstu aicināja uz sarunu, kurai Agris Mertens piekrita netielējoties. Tiekamies pirmdienā, dienā, kas dakterim ir "brīva no ķirurģijas".

CVK uzziņā teikts, ka dzīvojat Rīgā.
Esmu deklarēts Rīgā, bet pēdējos desmit gadus dzīvoju Liepājā, pastāvīgi, visas nedēļas dienas. Un esmu arī vienmēr sasniedzams – praktiski 24/7. Ja ir zvans no slimnīcas, braucu un operēju arī brīvdienās.

Un Rīga?
Braucu arī uz Rīgu, un pārsvarā tie ir braucieni, kas saistīti ar darba jautājumiem. Parasti braucu piektdienas vakarā vai sestdien pa dienu. Bet ne katru nedēļu. Sākotnēji regulāri braucu uz Rīgu, lai tiktos ar dakteri Arti Gulbi un pārrunātu nākamos stratēģiskos plānus, ko mēs attīstīsim Liepājā.

Vai uzskatāt sevi par liepājnieku?
Noteikti. Pateikšu kāpēc. Lai būtu liepājnieks, vecākiem ir jābūt liepājniekiem. Tas ir pirmais likums. Mans tētis ir liepājnieks. Viņš šeit ir dzimis, izaudzis, mācījies 5. vidusskolā. Viņam ir divi brāļi, viens no kuriem dzīvoja Liepājā, diemžēl viņš ir miris. Arī mans tēvs ir miris.

Pēc saviem senčiem esmu īsts liepājnieks, esmu atgriezies mājās, un jūtos šeit ļoti labi.

Man te ir brālēns, ar kuru kontaktējamies. Arī vasarās, kad vēl šeit nebiju, braucu pie viņa ciemos, jo Liepāja ir foršākā vieta, kur atpūsties. Studiju laikos, kad bija visi lielie pasākumi pludmalē, arī uz tiem atbraucām ar kolēģiem. Jā, Liepāja kaut kā ir piesaistījusi. Ir viņai savs šarms. Ne pārāk liela, ne pārāk maza. Tāda, kādai jābūt.

Vai medicīna ir jūsu ģimenes tradīcija?
Jā, mans tētis Andris Mertens bija medicīnas profesors, strādāja Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā un nodarbojās ar tādu metodi kā osteorefleksoterapija. Tajā laikā tā bija inovatīva metode.

Kādēļ jums, tik pazīstamam un pieprasītam ķirurgam, kurš spēj darīt lietas, kādas citi kolēģi nedara, vajadzēja kandidēt uz pašvaldības deputāta amatu?
Ja paskatās uz manu karjeru kopumā, tad redzams, ka tā būvēta diezgan strukturāli – beidzu vidusskolu, iestājos augstskolā, rezidentūrā, tad ir pirmās operācijas, tad izveidoju mugurkaula ķirurģiju Liepājā. Ir pagājuši desmit gadi Liepājā, ir sasniegti kaut kādi mērķi, ko sākotnēji biju uzstādījis, un es uzdevu sev jautājumu: kas būs nākamais? Viens no izaicinājumiem, kam gribētu pievērsties, ir medicīnas sistēma, kurā daudzos līmeņos ir dažādas problēmas.

Jautājums, ko uzdodu sev, ir: vai es būtu gatavs ārstēties šajā iestādē vai šajā sistēmā, ja ar mani kaut kas notiktu?

Mana divdesmit gadu pieredze ļauj saprast gan cilvēkus, kas šajā sistēmā strādā, gan pašu sistēmu, un es gribu ieguldīt savas zināšanas un iemaņas, lai šo sistēmu labāk sakārtotu, padarītu pieejamāku pacientiem.

Pie daudziem speciālistiem Liepājā ir ļoti grūti pierakstīties. Tikko pašvaldība atkal lēma par iespējām topošajiem mediķiem pretendēt uz virkni stipendiju. Kur pazūd jaunie ārsti?
Tā ir valsts politika. Beidzot ārstniecības fakultāti, ir jāstājas rezidentūrā, bet tad izrādās, ka rezidentūras vietu ir mazāk, nekā ir universitāti beigušo! Ārstniecības fakultātē studenti pavada sešus gadus, un mēs zinām, cik dārgi izmaksā mācības šajā fakultātē, kur ir atlasīti paši labākie, mācīti, viņos investēta liela nauda. Tad kā var būt tāda situācija, kad kādu nepieņem, lai gan katrs no viņiem ir vajadzīgs!

Kā jums liekas, ko šie cilvēki dara? Viņi aizbrauc uz Vāciju, kur rezidentūra ir par brīvu, kur viņi ir novērtēti. Stāsts ir sekojošs: ja aizbrauc jauna meitene, kurai ir 24 gadi. Viņa ir smuka, gudra, ar labu izglītību, un viņa Vācijas sistēmā nostrādā četrus gadus, iepazīstas ar vācu dakteri, ar kuru kopā strādā, un viņa nekad vairs neatgriezīsies Latvijā. Un viņu bērni būs vācieši.

Es nesaku, ka tas ir slikti, bet mūsu sabiedrība ir zaudējusi gan viņā ieguldīto naudu, gan pašu cilvēku. Atdodam par neko.

Kāpēc šo rezidentūras vietu visiem nepietiek?
Šeit ir saskare ar veco skolu, kas ir ar ļoti stingriem nosacījumiem, ka visam ir jābūt tā, kā rakstīts papīrā, ir jābūt visaugstākajam līmenim, citādi tu šai sistēmai neesi derīgs. Atceros savus studiju gadus, kad man pasniedzēji teica: tu, Agri, nebūsi derīgs, jo tavi standarti nav tik augsti. Bet standarts ir cilvēka iekšējā būtība. Vai redzot cilvēku, kurš tikko beidzis universitāti, kuram ir 23 gadi, kāds var pateikt, vai viņš būs pasaules Top līmeņa ārsts vai arī nekam nederīgs sabiedrības loceklis? Tāpēc man liekas, ka ir jādod iespēja visiem, un vajag nevis atraidīt, bet apmācīt un izveidot tādu, kādu tu gribi viņu redzēt. Veco neviens vairs neizmainīs, kāds viņš kā personība ir, tāds arī paliks.

Labā lieta ar jauniem ārstiem ir, ka viņi ir mācāmi. Tikai ir jādod laiks, un laiks pateiks, kas ir kas.

Viena liela problēma ir Liepājas māsu skola. Jā, varbūt kādiem standartiem tā atbilst, bet mēs runājam par būtību, par to, kas no šīs skolas nāk ārā. Kāpēc māsas neko nemāk? Kāpēc viņu ir tik maz? Palieliniet reiz divi, reiz trīs! Apmācība ir nepilnvērtīga, nav tā plašā skatījuma, ko var iegūt tikai tad, ja esi citā līmenī. Vajag attīstību, bet šai institūcijai netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.

Iznāk, ka arī politikai pievērsāties savas profesijas dēļ?
Gan jā, gan nē. Es neesmu tikai ārsts. Mani interesē viss globālais – gan ekonomika, gan cilvēku psiholoģija.

Pieminējāt Arti Gulbi. Šķiet, arī viņš labi pārzina gan medicīnas sistēmas trūkumus, gan politiku.
Artim gan brālis ir politikā, gan tēvs bijis politikā, bet viņš pats vienmēr teicis, ka ir profesionālis savā darbā, un no politikas turējies nostāk. Jā, viņš zina visas tendences, kas notiek, esam daudz runājuši, un esmu no viņas mācījies. Fantastisks skolotājs! Ne tikai kā ārsts, bet kā personība. Artim Gulbim ir ļoti plašs skatījums, sava vīzija, viedoklis. Dažreiz piekrītu, dažreiz nepiekrītu. Vienmēr viņš ir uzsvēris, ka medicīnā valda pārāk liela birokrātija, ir cilvēki, kas sēž savos krēslos, baidās tos zaudēt un nav spējīgi taisīt radikālas, lielas izmaiņas.

Vai pazīšanās ar viņu kaut kādā mērā ietekmējusi jūsu uzskatus?
Protams. Tavu dzīvi veido cilvēki, kas ir tev apkārt. Iesaistoties politikā, tu satiec atkal jaunus cilvēkus, ir atkal jauna pieredze.

Kā satikāt tos cilvēkus, ar kuriem kopā startējāt vēlēšanās?
Nav tā, ka mani pirms vēlēšanām uzrunāja tāpēc, ka man ir liela atpazīstamība. Iniciatīva bija mana. Pie slēdziena, ka startēšu politikā, biju nonācis jau pirms gadiem diviem. Aizgāju pie Vilnīša kunga un mēs izrunājāmies. Izstāstīju savu vīziju, kā varētu uzlabot medicīnas sistēmu. Saruna bija apmēram divu stundu garumā, un mēs vienojāmies, ka to turpināsim. Nākamais solis bija, kad iestājos biedrībā "Liepājnieki". Un, ja reiz esi iestājies, jābūt aktīvam, nevar tikai sēdēt un klausīties, kaut kas ir jādara. Tuvojoties vēlēšanām, pieņēmu lēmumu startēt. Nebiju domājis, ka mani ievēlēs, ka būs tik laba atpazīstamība. Gribu pateikt vēlētājiem paldies par atbalstu. Acīmredzot arī viņi domā, ka politikā ir jānāk jaunām sejām, jaunām domām. Jaunībai ir savi plusi un savi mīnusi. Plusi, manuprāt, ir vēlme un gribēšana. Kad cilvēks neko vairs negrib, tā jau ir problēma.

Ko vēl varat teikt par sevi kā deputātu?
Neesmu sistēmas cilvēks. Gandrīz vienīgais starp deputātiem. Savās domās esmu atvērts. Un, tā kā Liepājā esmu pastāvīgi, kopējās tendences un vīzijas, tas, kas notiek Liepājā, man ir saprotamas. Nav tā, ka es atbraucu no malas, un tad sāku te ieviest kaut ko inovatīvu, nezinot iekšējo "virtuvi".

Dažas reizes esat balsojis "pret" koalīcijas lēmumiem.
(Smejas) Patiesībā no tā bija uzpūsts zilonis. Vienā gadījumā, balsojot par komisijām, nebijām koalīcijā tikuši līdz slēdzienam, un es sapratu, ka šo jautājumu pārliekam uz nākamo sēdi. Tāpēc nobalsoju "pret", pēc tam izrādījās, ka runa bijusi tikai par viena punkta atlikšanu. Otrs gadījums bija saistīts ar Vēlēšanu komisijas nolikumu, kur bija punkts, kas atļāva komisijas locekļiem pašiem iecelt jaunu komisijas priekšsēdētāju, ja tas, piemēram, ir saslimis un nav klāt. Bet šādu lēmumu drīkst pieņemt tikai domes deputāti! Lai pievērstu tam uzmanību un norautu "stop" bremzi, balsoju "pret". Tas nebija pret būtību.

Dzīvojat Liepājā, bet esat deklarēts Rīgā. Varējāt startēt Rīgas pašvaldības vēlēšanās un varbūt ātrāk sasniegtu savus mērķus?
Lai kaut ko sāktu, jāsāk ar mazumiņu. Un es domāju, ka Liepāja ir ļoti laba vieta, kur sākt. Platforma, no kuras spert nākamos soļus.

Laiks rādīs, ja cilvēki novērtēs, ja pats jutīšu, ka tas ir mans aicinājums, kāpēc ne? Var iet arī tālāk.

Šobrīd man vēl daudz kas ir jāpierāda sev un pārējiem. Bet tagad, paskatoties atpakaļ, varu teikt, ka tas bija manas dzīves pareizākais lēmums atnākt uz Liepāju. Izaugu šeit gan kā personība, gan kā profesionālis. Esmu lepns arī par Liepājas slimnīcu un par to, ka esmu daļa no komandas. Pēdējos gados slimnīcā ir ieguldītas milzīgas investīcijas, viss izremontēts. Vēl tikai vajag ielikt šajā vidē papildu personālu, un būs super!

Vai esat gatavs politikas dēļ atlikt malā savu ārsta darbu? Kā to izdarīja viens no Latvijas prezidentiem, arī ķirurgs.
Starp citu, arī Valdis Zatlers bija viens no maniem skolotājiem. Tieši tajā laikā, kad Zatlers kļuva par Valsts prezidentu, biju viņa rezidents. Kad Zatleru ievēlēja, paralēli vēl notika pēdējās operācijas, ko es kā students vēroju. Prezidents ieradās ar miesassargiem, lielajām mašīnām, un es tur pa vidu stāstu par kaut kādu pacienti 6. palātā. Tāds traks laiks.

Zatlers kā ķirurgs bija vienkārši fantastisks. Arī kā skolotājs lielisks. Man vispār ir bijuši četri lieli skolotāji. Pirmais bija Zatlers, tad – dakteris Ābols, tad dakteris Kalns, kurš man iemācīja visu traumatoloģiju, diemžēl viņš ir miris, un tad dakteris Gulbis, kurš man iemācīja mugurkaula ķirurģiju.

Ķirurgam četrdesmit līdz piecdesmit gadi ir viņa karjeras augstākais punkts, kad ir gan zināšanas un spējas, gan spēks. Spēks ir vajadzīgs, jo operācijas ir ļoti garas, fiziski grūti izturēt. Ar gadiem spēks samazinās, bet 40 – 50 gados tu vēl esi pilnā spēku briedumā, vēl neizjūti tik ļoti to fizisko slodzi. Man vēl ambīcijas šajā ziņā ir, bet ar ķirurģiju ir tāpat kā ar profesionālo sportu – tas kaut kad sākas un kaut kad beidzas un ir jāsaprot, ko tu darīsi pēc tam. Kas būs pēc desmit gadiem – politika, ķirurģija vai kas cits, tad jau redzēs.

Kas varētu būt "vai kas cits"?
Mani interesē arī zinātne. Nav teikts, ka kādreiz nākotnē, pēc gadiem 15 – 20, es neatgriežos arī pasniedzēja darbā. Varētu domāt arī par kādiem biznesa projektiem. Un, protams, tas ir veselīgs dzīvesveids un sports, kas arī pašreiz aizņem daļu manas dzīves. Man ļoti patīk māksla, es to izbaudu. Manam tēvam bija ļoti daudz draugu – mākslinieku, un viens no labākajiem draugiem bija Edvīns Kalnenieks. Man mājās ir daudz viņa gleznu.

Kurš ir jūsu sporta veids?
Ja cilvēks pievēršas tikai vienam sporta veidam, ar laiku tas var apnikt. Tāpēc es mēģinu dalīties starp vairākiem. Mana lielākā kaislība ir teniss, spēlēju kopš bērnības. Studiju laikos gan nebija iespējas to darīt, bet, kopš esmu Liepājā, atkal spēlēju. Esmu atklājis arī peldēšanu un boksu, un dažreiz man patīk paskriet.

Sports man palīdz atbrīvoties no ikdienas stresa, arī safokusēt domas, jo sportojot tu paliec viens ar sevi, vari koncentrēties un pieņemt pareizos lēmumus.

Ar kādām problēmām liepājnieki nāk pie deputāta Mertena?
Es tiešām gribētu, lai cilvēki vairāk ar mani runātu par to, kas viņus uztrauc. Līdz šim man nav bijis neviens apmeklētājs, kas būtu nācis runāt par konkrētu problēmu. Taču savā ārsta darbā es saskaros ar cilvēkiem no dažādiem sabiedrības slāņiem – gan ar bagātiem un augsti izglītotiem, gan ar nabagiem un cilvēkiem bez izglītības. Tas palīdz saprast, kas cilvēkiem ir vajadzīgs.

Šobrīd ekonomiskā situācija uz papīra izskatās ļoti smuki – viss aug, viss attīstās. Bet kas notika 2008. gadā?

Bija tieši tas pats – viss gāja uz urrā. Ienākumi palielinājušies. Bet uz kā rēķina? Uz valsts parāda rēķina un tāpēc, ka daudziem pagaidām vēl ir slimības lapas, atlaišanas pabalsti, kompensācijas. Taču tas drīz beigsies, un tad parādīsies īstā ekonomika ar augstu inflāciju, kas sitīs pa vismazāk aizsargāto sociālo slāni. Tie, kam nauda ir, pārdzīvos, bet tiem, kuri dzīvo no rokas mutē, tas būs milzīgs trieciens. Un Liepājā ir ļoti daudz tādu cilvēku. Viņi ir fantastiski – atvērti, čakli, viņi strādā, cenšas, bet šis sadārdzinājums, kas skars katru mājsaimniecību, pametīs viņus zem ceļa ruļļa.

Iepriekšējā krīzē Latvija pazaudēja daudzus, kuri bija spiesti aizbraukt.
Mums ir jānotur katrs cilvēks. Tāpēc ir jāsāk jau tagad par viņiem domāt, uzrunāt viņus, aicināt stāstīt, rakstīt pašvaldībai par savām problēmām, lai viņi nejūtas vieni. Viņus nedrīkst pamest.

Esat deputāts nu jau četrus mēnešus. Kā uzskatāt, vai ir vērts tērēt jūsu laiku darbam domē?
Savu darba apjomu medicīnā neesmu samazinājis. Esmu iemācījies būt ļoti produktīvs un netērēt laiku tur, kur nevajag.

Nesēžu pie televizora. Man ir stingra programma, pie kuras turos. Cenšos, lai katra diena ir piepildīta no rīta līdz vakaram.

Strādāju arī sestdienās, svētdienās – iepazīstos ar domes materiāliem, dokumentiem. Arī, braucot mašīnā, domāju, kāds varētu būt labākais risinājums, lēmums. Laiku, ko tērēju deputāta darbam, es zogu no sava brīvā laika. Bet arī ārsta darbu es bieži daru brīvajā laikā – man ir pieņemšanas līdz vēlam vakaram. Mans princips ir, lai rinda būtu maksimāli līdz divām nedēļām. Ja cilvēkam ir vajadzīgs speciālists, piemēram, kardiologs, pieraksts ir pēc trim mēnešiem. Kam vajadzīgs speciālists pēc trim mēnešiem?!

Domē lēnām sāku iejusties, atvērties, parādīt kolēģiem, ka esmu gatavs aktīvi strādāt. Domāju, ka pārējie jau sāk apjaust, ka neesmu no tiem, kas tikai atnāk nosēdēt un draudzīgi paspiest visiem roku. Gan komitejās, gan domes sēdēs iesaistos diskusijās par dažādiem jautājumiem. Ja nerunā, nesaliek vairākas galvas kopā, nevar dabūt rokā labāko risinājumu. Pareiza, nepareiza doma – tam nav nozīmes, bet tas veido to diskusiju vidi, ģenerē idejas, palīdz dabūt labāko rezultātu.

Kāda ir jūsu personīgā pieredze ar "Covid-19"? Vakcinējies noteikti esat. Esat slimojis pats vai kāds tuvinieks?
Vispirms gribu brīdināt – kovids ir drausmīga saslimšana. Drausmīga. Slimnīca ir pārslogota – operāciju bloks ir pārveidots par otru reanimāciju! Varat iedomāties?

Cilvēki guļ rindā, pieslēgti aparātiem. Un ne jau dienas, bet nedēļu vai divas. Kad visi aparāti būs aizņemti, kas būs tālāk?

Pat, ja esat veiksminieks un izdzīvojat, tad sekas lielākā vai mazākā mērā paliek uz daudziem gadiem. Kovids ir ļoti nopietna slimība – kāpēc tad visā pasaule zvanus skandina? Nerunāsim par gados vecākiem cilvēkiem, kuriem ir vēl papildu saslimšanas, bet nomirst trīsdesmitgadnieks, četrdesmitgadnieks, piecdesmitgadnieks, vīrietis, sieviete, pirms tam veseli cilvēki. Paliek bērni, paliek ģimenes bez apgādniekiem. Ja izdzīvo, ir ilga rehabilitācija, cilvēks nevar strādāt. Bet mūsu tautsaimniecība nevar to atļauties. Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos zaudēt cilvēkus. Mums Latvijā katrs cilvēks ir svarīgs, katrs, līdz pēdējam.

Man, paldies Dievam, ir ļoti veicies. Neesmu slimojis, un arī neviens mans tuvinieks. Tā kā esmu ārsts, man ir augsts risks inficēties un inficēt kādu citu, tāpēc, saskaroties ar pacientiem, es vienmēr nēsāju masku, cimdus, brilles. Kamēr nebija vakcīnas. Tikko parādījās vakcīna, biju pirmais, kuru vakcinēja. Jo gribu būt pasargāts no šīs slimības. Esmu vakcinēts jau vairāk nekā gadu, un pirms nedēļām divām saņēmu vēl trešo vakcīnu. Iesaku visiem to darīt.

Sarunas nobeigumā atgriezīsimies pie medicīnas – pastāstiet, kas tā bija par unikālu mugurkaula operāciju, ko veicāt pirmo reizi Baltijas valstīs?
Tas, ko es piedāvāju, ir ar 3D printeri no titāna pulvera radīti mugurkaula implanti, kuri ļoti labi ieaug cilvēka organismā, daudz labāk nekā iepriekšējie. Apmēram divus gadus mēs ar 3D printeri radītus implantus likām mugurkaula kakla daļā. Pacienti pēc operācijām jutās fantastiski. Tas mani iedrošināja izmēģināt šādus implantus arī jostas daļā.

Taču mani interesē ne tikai implanti, skatos plašāk uz šo medicīnas zinātnes nozari. Ar profesoru Pēteri Studeru gribam uzsākt pētījumu par kaulu lūzumiem krusta kaulā un to cementēšanu. Tas pacientiem ar šādiem lūzumiem ļautu daudz ātrāk sākt staigāt. Ir arī vairāki zinātniski komerciāli projekti, piemēram, nupat pabeidzām darbu pie jauna produkta, kas varētu mazināt muguras sāpes. Tuvāko mēnešu laikā tas būs pieejams arī Liepājā.