Valdis Mackars ir mākslinieks, brīva personība, kas ignorē mietpilsonības un ideoloģiskos rāmjus. Tādi tikuši pakļauti cenzūrai visos laikos. Arī mūsdienās.

Drīz galerijā "UPB” noslēgsies Valda Mackara personālizstāde "Trešā Rāmava”. Mākslinieka kolēģi, tostarp profesors Aldis Kļaviņš šo izstādi un Valda daiļradi kopumā novērtēja ļoti atzinīgi. Liepājniekiem gan fakts par izstādi paliktu noslēpumā, ja nebūtu portāla irliepaja.lv, kas par to pavēstīja visiem. Kāpēc klusēja citi? Tajā skaitā Kultūras pārvaldes projekts, izdevums "Kultūras Pulss”, kas iznāk pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālam atbalstam un kuram, loģiski spriežot, vajadzētu atspoguļot svarīgākās kultūras dzīves norises Liepājā. Vai "Kultūras Pulsa” veidotāji vai tā pasūtītāji būtu ieviesuši cenzūru? Vai varbūt tā vienkārši ir neprofesionalitāte? Grūti spriest, taču, cerams, saņemsim amatpersonu skaidrojumu.

Tā kā Valdis Mackars ar cenzūru sastapies dažādos laikos jeb, kā pats saka, izjutis to "uz savas ādas”, lūdzām mākslinieku dalīties pieredzē.

Tālajos septiņdesmitajos

Tolaik, mācoties Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, jutos kā brīvības saliņā – skolas žogs bija kā robeža ar okupēto teritoriju. Vecie un cienījamie pasniedzēji rūpējās par jauno talantu sargāšanu no skarbās apkārtnes realitātes. Dekoratoru nodaļā padomijas simboliku nemanīja.

Mākslas akadēmijā sirmie profesori sociālistisko reālismu pat nepieminēja. Veco laiku gara aristokrāts profesors Konrāds Ubāns katram studentam atsevišķi klāstīja tonālās glezniecības smalkumus. Parīzē dzimušā grafiķa Aleksandra Dembo kompozīcijas nodarbībās varēju netraucēti nodoties bezpriekšmetiskiem vingrinājumiem.

Akadēmijas iecietību un toleranci raksturo arī pirmskara fakts, ka ekstravagantais zīmētājs Kārlis Padegs, kura spalvai pieder arī „Faivokloks morgā”, studēja Vilhelma Purvīša ainavu meistardarbnīcā (bez problēmām).

Iekārtas modrais sargs – kompartijas vēstures pasniedzējs Mauriks Vulfsons, kurš „Cīņā” publicējās ar parakstu M. Vilks, atgādināja, kā padomju studentiem uzvesties novembrī (nekādu svecīšu pie Čakstes pieminekļa Meža kapos, nekāda sarkanbalta karoga uz akadēmijas jumta). Aizliegto svētku priekšvakarā nevienam mākslas akadēmijas bēniņu atslēga netika izsniegta. Maurika piedāvātās cigaretes (ar filtru) studenti neņēma, jo klīda nostāsti par viņa patieso uzdevumu – rakstīt „stūra mājai” studentu raksturojumus.

Astoņdesmitie Liepājā

1983. gada augustā, pirms rīkot savu pirmo personālizstādi Liepāja ar Rīgā, Mākslinieku savienības studijā gleznotiem plikņiem, piedzīvoju divkāršu pārbaudi: vispirms Izpildkomitejas Kultūras nodaļas vadītāja Marta Mūrniece ar palīdzi Marutu Pāvelsoni ieradās dzīvoklī (Ļeņina ielā) un atrada plikņus par krāsu laukumos interesantiem un pieņemamiem. Otra pārbaude notika jau izstādes vietā – Pētera I namiņa sētas mājā. Tur minētajām personām vēl pievienojās „Komunista” redaktors Gunārs Balodis un Partijas komitejas instruktore Tamāra Grospiņa, kuru iepriekš pazinu kā pionieru vadītāju 1. vidusskolā. Grospiņai bija iebildumi pret klusās dabas nosaukumu „Sarkanās bietes ar Kuzņecova porcelānu”. Jā, viņa zinot, kas ir Kuzņecova porcelāns, bet nosaukums neesot labs. Tāpat ar pirkstiem noplēsu gleznas nosaukumam galu nost (ko dežurante gan vēlāk atlika atpakaļ) un iebildumu pēc jautājumiem „ko mākslinieks ar to ir domājis?” vairs nebija.

Pirms uz Liepājas afišu stabiem izlīmēt 30 pašrocīgi fotosietspiedes tehnikā nodrukātus izstādes plakātus, biju spiests doties uz Kultūras nodaļu, kur trīsdesmit pirmajam eksemplāram kreisā pusē tika uzspiests vismaz 10 cm liels zils zīmogs – „ATĻAUTS”.

Nākamo personālizstādi tajās pašās telpās ieradās caurskatīt partijas komitejas 2. sekretārs Haralds Everts. Saruna ritēja nepiespiesti, atļāvos pat kādu ironiju par nenozīmīgiem iebildumiem.

Tomēr 1976. gadā Liepājas jauno mākslinieku izstādē muzeja zālē no partijas komitejas puses izskanēja iebildumi pret manu portretu ar rokām „Galva un rokas”, bet izstādes iekārtotāji to neņēma vērā.

1988. gadā, rīkojot personālizstādi Vecrīgā – Jāņa sētā, nekādas iepriekšējās cenzūras vairs nebija, jo bija sācies Gorbačova „Atklātības” laiks. Tas gan netraucēja, sadalot Dzintaru ielas mākslinieku darbnīcas ar skatu uz jūru, priekšroku dot partijas biedriem un Izpildkomitejas darbiniekiem, mani atstājot bešā.

Vecmodīgs recidīvs
Nesen mani izbrīnīja karikatūriska akrila krāsām izkrāsotā, nu jau slavenā (Seska) portreta neiekļaušana Rudens izstādē – tāds vecmodīgs cenzūras recidīvs.

Protams, karikatūra ir specifiska nozare un pat Vilhelma Purvīša 1936. gadā rediģētajā „Mākslas vēsturē” apskatīta šķirti no augstās mākslas.

Uzziņa
Cenzūra ir varas izmantošana, lai kontrolētu vai ierobežotu vārda brīvību. Šo varu parasti realizē valsts, kāda ietekmīga cilvēku grupa vai organizācija. Cenzūra ir ikviens mēģinājums aizliegt informācijas, viedokļu vai izpausmes veidu brīvību, piemēram, ierobežojot mākslu (..).

Cenzūra var būt tieša — piemēram, ja likums aizliedz publicēt vai izplatīt noteiktu informāciju (..) vai netieša (piemēram, ja cilvēkiem ir bail paust savu viedokli, jo, to darot, viņi riskētu ar dzīvību, darbavietu, vietu sabiedrībā, akadēmisko statusu utt).

Pastāv arī uzskats, ka cenzūrā ietilpst citi ideju vai viedokļu ierobežošanas veidi, piemēram, propaganda, masu mediju ietekmēšana, nepareizas vai nepilnīgas informācijas sniegšana, jo šīs metodes neļauj cilvēkiem saņemt pilnīgu un precīzu informāciju, kas savukārt ierobežo cilvēku atvērtību jaunām idejām un viedokļiem.

(..) Arī politkorektumu uzskata par cenzūras paveidu, jo tas nozīmē informācijas izmainīšanu, lai tā atbilstu noteiktiem oficiāliem uzskatiem. Pastāvīgi lietots, politkorektums var kļūt arī par pašcenzūras formu.

Avots: Vikipēdija